Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jaunākā pirmizrāde Skatuve ugunī pretendē uz daudznozīmību, jau sākot ar Artūra Dīča lugas nosaukumu. No vienas puses, te apvienots 1938. gadā iznīcinātā Maskavas latviešu teātra un tā pēdējās spēlētās Rūdolfa Blaumaņa lugas nosaukums, no otras – simboliski apzīmēta teātra situācija staļiniskā terora apstākļos. Starp dokumentālu pamatu un pretenzijām uz vispārinājumu un simbolismu izrāde svārstās arī kopumā, radot ļoti neviennozīmīgu iespaidu. Čehova teātris pirmizrādes datumu – 3. februāri – bija pieskaņojis Skatuves iznīcināšanas gadadienai, nepārprotami norādot, ka runa ir par konkrētu vēstures faktu. Taču izrādē vēstures fons ir izplūdināts, noņemot norādes par konkrētu darbības vietu un laiku. Tas dod iespēju plašāk traktēt Artūra Dīča tekstu.
Gandrīz traģifarss
Aina, kādu mums piedāvā jauniestudējums, Maskavas latviešu teātri Skatuve parāda samērā dīvainā gaismā. Teātra direktors Roberts uzstāj, ka izrādei ir jānotiek, lai arī pazudis viens no aktieriem. Veids, kādā tiek meklēts viņa aizstājējs, lai tas saderētu ar Kristīnes lomai pārāk veco aktrisi Mariju, ir drīzāk komisks, turpretim iemesls, kā var nojaust un vēlāk arī apstiprinās, ir traģisks – apcietināšanas jau ir sākušās. Teātra mākslinieciskais vadītājs Osvalds, dārdinādams basā, patētiski aicina izrādi atcelt. Visam pa vidu ir nejauši teātrī nokļuvis skatuves strādnieka aizvietotājs, vietējais iedzīvotājs Ivans, latviešu aktiera sievastēvs.
Šķiet, ka izrādes autori ļoti augstu vērtē skatītāju priekšzināšanas par teātri Skatuve. Programmiņā, kuru iegādāties skatītājam nav pienākums, ir norādīti četru nogalināto aktieru dzīves un nāves dati un attēli no izmeklēšanas dokumentiem, taču nav konteksta, kāds bija šis teātris un kas bija Marija Leiko – pazīstamākā no upuriem. No tā, ko redzam uz skatuves, skatītājs var izdarīt divus pamata secinājumus – ka viņa ļoti mīlēja mazmeitu, kuras dēļ vispār pārcēlās uz Maskavu, un ka viņa ar savu iepriekšējo mēmā kino dīvas pieredzi pārāk labi neiederējās sociālistiskā reālisma rāmjos, kas 30. gadu beigās jau bija pietiekami stingri. Lai šo sajūtu pastiprinātu, Ineses Kučinskas atveidotajai Marijai deleģēti veseli divi sieviešu dzimtes alter ego – Janas Herbstas Dadaiste un Veronikas Plotņikovas Sirreāliste –, kuru funkcija uz skatuves gan ir Marijas vizuālā veidola pastiprināšana, bet ne konkrēto mākslas virzienu jebkāda acīmredzama manifestācija.
Inese Kučinska ir neapšaubāmi harismātiska aktrise, bet viņai, tāpat kā daudziem citiem iestudējuma dalībniekiem, ir samērā maz iespēju veidot tēlu, jo dramaturģija to īsti nepiedāvā. Ir nervozitāte, ir zināms juceklis, bet, taupot baiļu atmosfēru otrajam cēlienam, izrādes sākumā akcentēta pa vīlēm irstošās izrādes glābšana. Neapmulsināmi apņēmīgajai režisorei Annai ir daudz iebildumu pret notiekošo, tomēr viņa ir gatava darīt visu, kas ir vajadzīgs. Jekaterinas Frolovas atveidotajai Annai Marija nepatīk, un īsti nepatīk arī šis teātrītis kopumā ar savu Blaumani, kurā gan var mēģināt izcelt šķiriskās attiecības.
Pa kādai krāsai atvēlēts katram tēlotājam, tomēr skopi. Aleksandra Maļikova teātra direktors Roberts ir satraukts, bet apņēmies izrādi glābt, Mārtiņa Vilsona kaitinoši plātīgais Skatuves mākslinieciskais vadītājs Osvalds nepaskaidro, kas notiek, bet nodarbojas ar pamācībām. Konstantīna Ņikuļina Kārlis ir vienkārši samulsis jauneklis, kura brālis ir arestēts, bet neviens neko sakarīgu nezina. Sava vieta kā vērotājam ir Jakova Rafalsona Ivanam – cilvēkam, kuram it kā nekas nebūtu jāsaprot, bet, iespējams, tieši viņš saprot vislabāk, kas patiesībā notiek. Iestudējuma mākslinieki – duets Mareunrol’s – ir radījuši skatuvi uz skatuves, kas pamazām tiek attīrīta no dekorācijām, taču kopumā funkcionāli dekorācija traucē mizanscēnu organizēšanai, nevis palīdz tai.
Čekista šovs
Taču īpaši otrajā cēlienā izrādes smagums pārcentrējas uz čekistu jeb, kā rakstīts lomu sarakstā, prokuroru X Šamila Hamatova atveidojumā. Neesmu pirmais, kas norāda, ka abreviatūra KGB programmiņā lietota nevietā, jo Valsts drošības komiteju izveidoja tikai 1954. gadā. Šamils Hamatovs pilnā mērā izmanto to, ka viņam vienīgajam loma sniedz iespēju uzbūvēt ja ne daudzplākšņainu, tad katrā ziņā izpausmēs biedējoši daudzveidīgu tēlu. Tajā ir gan varas nežēlība, gan liekulība (viņš atkārto, ka tikai dara savu darbu), gan kompleksi un pat naids pret aktieriem un vēlme atriebties par to, ka citiem ir klājies labāk. Tas viss ir raksturīgs arī mūsdienu Krievijas varas un propagandas pārstāvjiem, tāpēc šis ir neapšaubāmi iedarbīgs un laikmetīgs tēls.
Manuprāt, izrādes veidotāji lieliski saprot, ka negatīvā tēla komunikācija ar zāli īsti nav iespējama, bet iekļauj konkrēto epizodi apzināti, lai parādītu, ka arī šādi var manipulēt ar cilvēkiem. Kaut gan totalitārais režīms savā būtībā ir bezkaislīgi nežēlīgs, izrādes versijā čekista rīcības motīvi ir arī emocionāli, un viņš no citu pazemošanas procesa gūst baudu. Taču iestudējums, ja nelasa paskopos programmiņas tekstus, nedod kontekstu, ka teātra Skatuve iznīcināšana ietilpa plašākā etniskajā tīrīšanā, kas bija vērsta nevis pret aktieriem, bet pret latviešiem viņu tautības dēļ, līdzīgi kā tika rīkotas arī citas operācijas. Arestētie aktieri ir pilnībā bezpalīdzīgi un tiek nežēlīgi spīdzināti.
Nav īsti saprotams, vai ārpus mārketinga mērķiem, lai piesaistītu publiku, ir vēl kāds iemesls, kāpēc absolūti statiskā lomā uzaicināts Ivars Kalniņš, un pat nedaudz mulsina, kāpēc mākslinieks šādai lomai piekritis (lomu spēlē arī Anatolijs Fečins).
Artūrs Dīcis savā lugā pieņem, ka Osvalds, kura prototips ir Osvalds Glāznieks-Glazunovs, čekistam ir "savs" cilvēks. Glāznieks-Glazunovs 1938. gadā patiešām netika nošauts, dzīva pēc šīs operācijas palika arī Anna jeb Asja Lācis (viņa tika izsūtīta). Taču izrādes kopiespaidu pretrunīgu dara tās paralēles, ko skatītājs nevilšus, abstrahējoties no konkrētā vēsturiskā fakta, tiek aicināts izdarīt. Ja izrāde runātu par latviešiem, lielākoties laikam taču padomju pilsoņiem, kas apliecina, ka gatavi spēlēt krieviski un aizstāvoties norāda, ka piederība konkrētai tautībai nenozīmē apdraudējumu citai, tas konkrētajai situācijai būtu atbilstošs vēstījums. Taču, izplūdinot konkrētības aprises un konsekventi lietojot imigrantu teātra apzīmējumu, kas Skatuves gadījumā nav korekts, kā arī paužot gatavību runāt vārdā nenosauktas tautas valodā, Čehova teātris nepārprotami velk paralēles ar savu pašreizējo situāciju, kad jau divus gadus, kopš notiek Krievijas agresija Ukrainā, daļa sabiedrības pauž uzskatu, ka krievu teātrim Latvijā šajos apstākļos nav jāfunkcionē.
Nelaime tā, ka, velkot šādas paralēles, teātris netieši norāda, ka jūtas apdraudēts kā totalitārā režīmā, kas diez vai ir adekvāts situācijas novērtējums un tādējādi nevis palīdz izpratnei par krievu teātra saglabāšanas jēgu, bet darbojas pret to. Tāpat man ir grūti piekrist, ka latviešu un krievu valodas nekonsekventais mikslis, ko teātris praktizēja arī iepriekšējā režisores Lauras Grozas iestudējumā Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, jebkādā veidā veicina integrāciju.
SKATUVE UGUNĪ
Rīgas Krievu teātrī 20.–22.III, 25., 26.IV, 17.V plkst. 19
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–35