Nesen sociālos tīklus teatrāļu "burbulī" pārskrēja bilde no Berlīnes ansambļa/Berliner Ensemble skatītāju zāles, kur strādnieki demontēja krēslus tā, lai izretinātu rindas un tajās kopā nebūtu vairāk par diviem krēsliem. Šie neierastie caurumi vēsturiskajā Bertolta Brehta teātrī varētu derēt Ivara Zviedra topošajai dokumentālajai filmai kā spilgta epidēmijas laika zīme….
Latvijas teātri pie krēslu demontēšanas lielajās zālēs vēl nav ķērušies, bet daži, piemēram, Daugavpils un Valmieras teātris, jau izmēģinājuši "dzīvo izrāžu" praksi atļautajiem 25 skatītājiem, izsēdinot tos izretinātā šaha lauciņa rakstā un padārdzinot biļeti līdz 25 eiro – "mākslas atbalstītāja cenai" (Valmieras teātra prakse). Šāds risinājums gan diez vai var būt ilgstoši dzīvotspējīgs – tā būtu gan finansiāla pašnāvība teātra kasei, gan apdraudētu, ja ne iznīcinātu, teātra lielās formas, ansambļa iestudējumus, balstoties pamatā uz monoizrādēm.
Teātri "dotajos apstākļos"
Pārējie Latvijas teātri, pielāgojoties neziņas pilnajai situācijai, lai sasniegtu savu skatītāju, joprojām turpina eksperimentēt e-vidē. Starp viedokļiem, ka "tas nekādā gadījumā nav teātris" un "viss ir teātris".
28. maijā Latvijas Nacionālais teātris startēja ar e-teātri X paaudze, ar kuru tika atklāts jauns spēles laukums Baltais kubs. Manuprāt, tā ir cienījama teātra pozīcija. Šobrīd Latvijas teātra cienītāju vide, šķiet, ir sadalījusies tajos, kas uzskata, ka šādi e-eksperimenti ir īsto teātra mākslu teju degradējoši, un tajos, kas savos uzskatos ir elastīgāki (piederu pie otrajiem) un ne tik pūristiski. Neieraugu lielu ļaunumu tajā, ka mākslinieki gluži vai pēc Staņislavska izmēģina savu radošo garu jaunajos "dotajos apstākļos". Kas no tā būs piesavināms un attīstāms tālāk – laiks rādīs. Vai redzamā hibrīdforma ir teātris? Nezinu, ja Kaspars Zvīgulis ierakstā var pats uz sevi skatīties.... droši vien nav. Pēc definīcijas. Varbūt arī pēc teātra dzīvā gara. E-teātri ir interesanti piedzīvot kā jebkuru citu jaunu un neparastu dzīves pieredzi. Man par jautājumu "vai tas ir teātris" šobrīd aktuālāk šķiet, lai īsajās epizodēs nepazustu mākslas darba cilvēciskā un estētiskā dziļuma un apjoma potenciāls. Šādas bažas ir dibinātas – nepalikt viendimensionālā līmenī – skici nesaukt par gleznu un etīdi par izrādi. Citādi kritēriji ir tie paši – godīgums, cilvēciskās un profesionālās pieslēgšanās intensitāte stāstam, ko grib izstāstīt, un meistarība, kādā to stāsta.
Uz "Amerikas faila"
Režisore Ināra Slucka kopā ar komandu X paaudzi, var teikt, veidojusi kā krustvārdu mīklu kinomāniem. To apstiprina arī titros izteiktā pateicība kinokritiķēm Ditai Rietumai un Dairai Āboliņai. Ja teātris gribēja iet vēl tālāk interakcijā ar publiku, droši vien varēja izsludināt konkursu, cik tiešu vai netiešu road movie citātu kurš atpazinis. Otrs konkursa jautājums varēja būt – kurā latviešu filmā sižetu līdzīgi pārtrauc reklāmu stilizācijas.
Iestudēt X paaudzi, kas veidota pēc Duglasa Koplenda 1991. gadā sarakstītā romāna motīviem, bijusi aktiera Kaspara Zvīguļa ideja. Ināra Slucka, izlasījusi romānu, tai tūlīt atsaukusies. Momentā atsaucies arī videomākslinieks Mārtiņš Dāboliņš, kurš noteikti šajā gadījumā minams plecu pie pleca ar režisori. Viņa baltajā kubā radītā vide – dažādi foni – ir X paaudzes seja.
Cilvēces vēsturē vēl nav bijis tāds posms, kad nebūtu aktuāla jaunu cilvēku sadumpošanās, vēlēšanās izrauties no sistēmas, uzspļaušana sabiedrības materiālismam un liekulībai. Tāpēc labi saprotams, kāpēc radošo grupu ieinteresējis šis darbs. Lai gan var piekrist literatūras kritiķim Guntim Berelim, kurš Koplenda X paaudzi raksturo kā otro nolējumu un uzskata, ka Koplends nav gājis līdz galam un pa īstam spļāvis virsū gan ar savu dzīvesveidu, gan literatūru. Pēc Bereļa domām, Koplenda romānā nesprēgā "enerģija, jautrs ļaunums un riebums pret oficiozo kultūru" kā, piemēram, Henrija Millera, Viljama Barouza, Džeka Keruaka u. c. darbos.
Lai nu kā – trīs jaunļauži mīt Kalifornijā – nekurienē, tuksneša malā –, strādā pagalam prastus un slikti apmaksātus Mcdarbus un stāsta cits citam stāstus. Lomās – Kaspars Zvīgulis, Līga Zeļģe, Jānis Āmanis.
Zvīguļa Endrū – guži kā Džeims Dīns, iemests 90. gadu vidē, – sēž, skatās pāri visām ceturtajām sienām un cauri ekrāniem mums tieši acīs, un viņa stāsts ievelk. Aktieris šķiet pieaudzis un atmetis lielu daļu no sev raksturīgās nedaudz monotonās hiperuzvilktības.
Ķieģeļkrāsas žakete, ap kailu kaklu nevērīgi uzsieta šlipse. Nolupis ādas sēdeklis, bezgalīgs apvārsnis, un pie sāniem piespiedušies divi butaforiski milzīgi dalmācieši ar izrubinātu aci un apdrupušu purnu. Šādā paskatā viņš kā "ceļa karalis" ceļo pa dažādām vidēm no istabas uz šoseju, protams, caur bāru. Simpātiska ir izvēlētā nedaudz naivā, rotaļīgā intonācija, it kā bērnībā mēs iebāztu galvu kādā uz kartona uzzīmētā ainavā un nobildētos.
Aktiera zemais tembrs patīkami ieaijā gluži kā braucoša mašīna, un es jūtu, ka šī e-teātra epizode uz mani sāk iedarboties tiešāk un taktilāk nekā dažs labs neveiksmīgs īstais sajūtu teātris.
Sajūta, ka pēc X paaudzes noskatīšanās gribēsies pakrāmēties pa savas istabas un galvas "Amerikas failu", aug augumā. Pagaidām pārlasīju, kā Vims Venderss filmējis savu filmu Parīze Teksasa, palasīju Džonija Keša dziesmu vārdu grāmatiņu, palauzīju galvu, kā vislabāk latviskot road movie. Neapmierināja neviens variants.
P.S. Kāds vīrietis pēcizrādes Zoom platformā notikušajā Skatītāju klubiņa čatā neslēpa, ka jūtas patīkami pārsteigts, ka šādus formas meklējumus ierosina tieši "teātra vectētiņš" – Nacionālais teātris. Sapratu, ka man jau sen nav šāda rakstura pārsteiguma, jo Nacionālais teātris vismaz pēdējos desmit gadus ļoti mērķtiecīgi ir strādājis, lai mainītu šo priekšstatu un publiskās asociācijas burtiski DNS līmenī. Kopš teātris pirms piecpadsmit gadiem atklāja Jauno zāli un ielaida tajā jaunos režisorus ar saviem meklējumiem, Lielās zāles telpu apzeltījums sen vairs nenosaka Nacionālā teātra māksliniecisko programmu. X paaudze ir vēl viens solis, lai arī skatītāju apziņā nebūtu nekādas pretrunas starp jēdzieniem "avangards" un "Nacionālais teātris".
X paaudzes nākamās epizodes
4. un 11. jūnijā plkst. 19
Biļetes nopērkamas Nacionālā teātra mājaslapā: www.teatris.lv
Arī pārējie Baltā kuba jauniestudējumi gaidāmi ceturtdienās