Ardievu, Spānija?

Spānijas reģiona Katalonijas vadība, runājot vēršu cīņu terminoloģijā, ir kā toreadors ar sarkanu lupatu, bet valsts centrālā valdība Madridē – kā satrakots vērsis, kas vēlas tikai vienu – notriekt no kājām savu kaitinātāju. Autonomā reģiona separātistu kontrolētā valdība nākamnedēļ gatavojas sarīkot tautas nobalsošanu par Katalonijas neatkarību no Spānijas. Madride referendumu ir pasludinājusi par nelikumīgu un izvērsusi pretdarbību, lai nepieļautu tā norisi.

Kaut arī Katalonijā pēdējos gados ir notikušas vairākas milzīgas neatkarības atbalstītāju demonstrācijas, kas visai pasaulei ir apliecinājušas kataloņu īpašās spējas mobilizēties, vietējie iedzīvotāji ir ļoti sašķelti jautājumā par atdalīšanos no Spānijas. Visaktīvākie Katalonijas neatkarības idejas uzturētāji ir gados jaunie kataloņi, kuri vēloties būt noteicēji pār reģiona nākotni.

Katalonija atrodas pašā Spānijas ziemeļaustrumu stūrī. Tās teritorija ir divreiz mazāka nekā Latvijai, bet reģionā dzīvo aptuveni 7,5 miljoni iedzīvotāju, no kuriem 60% dzimtā valoda ir kataloņu. Kataloņi gadsimtiem ir dzīvojuši spāņu pakļautībā, tomēr spējuši izcīnīt sev pašnoteikšanās tiesībās. Pēc tam kad 1939. gadā Spānijā pie varas nāca diktators Fransisko Franko, Katalonija zaudēja autonomiju, bet kataloņiem tika aizliegts runāt savā valodā. Pēc Franko nāves 1975. gadā un Spānijas atgriešanās pie demokrātiskas pārvaldes sistēmas Katalonija atguva politisko un kultūras autonomiju. Atšķirībā no baskiem, kuri vienmēr ir bijuši separātiski noskaņoti, kataloņi līdz šim iestājās par lielāku autonomiju, nevis pilnīgu neatkarību.

Taču pēdējos gados situācija ir būtiski mainījusies. Viens no kataloņu separātisma pieauguma cēloņiem ir Spānijas Augstākās tiesas 2010. gada spriedums. Tajā kā nekonstitucionāli tika noraidīti vairāki punkti 2006. gadā Katalonijas un Spānijas parlamentā apstiprinātajos un Katalonijas iedzīvotāju nobalsošanā atbalstītajos statūtos, kas paredzēja plašākas pašnoteikšanās tiesības Katalonijai. "Tas smagi aizvainoja kataloņus un aizsāka viņu uzskatu maiņu," raksta politoloģe Munserata Gibernē no Kembridžas Universitātes.

Vēl viens būtisks iemesls kataloņu separātisma pieaugumam bija nauda. Spānija 2008. gadā piedzīvoja nekustamā īpašuma burbuļa plīšanu un eirozonas ceturtajā lielākajā ekonomikā iestājās dziļa recesija. Valdībai nācās ieviest sāpīgus taupības pasākumus, lai varētu norēķināties ar saviem kreditoriem. Valdošie politiķi Katalonijā, kas ir viens no turīgākajiem valsts reģioniem, sāka protestēt pret to, ka kataloņiem ir jāstutē Spānijas nabadzīgākās provinces. Viņi apgalvo, ka Katalonija Spānijas kopējā budžetā ik gadu iemaksā krietni vairāk naudas nekā saņem no tā sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai un infrastruktūras attīstīšanai. Kataloņi pieprasīja Madridei piešķirt reģiona valdībai lielāku teikšanu pār nodokļu iekasēšanu un izlietošanu.

Pēc 2015. gada septembrī notikušajām Katalonijas parlamenta vēlēšanām, kurās neatkarību atbalstošie politiskie spēki ieguva vairākumu, reģiona likumdevējs pieņēma deklarāciju par Katalonijas atdalīšanos no Spānijas. Šomēnes Katalonijas prezidents Karless Pudždemons parakstīja dekrētu, kas izsludināja neatkarības referendumu 1. oktobrī. "Nevienam nav pilnvaru atņemt mums tiesības izlemt. Katalonija pati izlems savu nākotni," sacīja Pudždemons un aicināja kataloņus "būvēt modernu, demokrātisku un brīvu valsti", vēsta EUobserver.com. Pirms tam reģiona parlaments pieņēma likumprojektu par referenduma rīkošanu.

Spānijas konservatīvais premjerministrs Marjano Rahojs un Konstitucionālā tiesa informējuši, ka Katalonijas valdības izsludinātais referendums ir pretlikumīgs, jo tā rīkošanai ir nepieciešama Madrides piekrišana. "Ja kāds jūs mudina doties uz balsošanas iecirkņiem, nedariet to, jo referendums nevar notikt, tas tiks uzskatīts par pilnībā nelikumīgu," pauda Rahojs.

Spānijas valdība aizvadītajā nedēļā pastiprināja kontroli pār Katalonijas finansēm, lai nepieļautu, ka referenduma rīkošanai tiktu izmantota nauda no reģiona budžeta, bet ģenerālprokurors piedraudējis izvirzīt kriminālapsūdzības un arestēt amatpersonas, kuras iesaistīsies neatkarības balsojuma organizēšanā. Par spīti tam, vairāk nekā 700 no 948 Katalonijas pašvaldību vadītājiem ir gatavi atvēlēt savas vietvaras telpas, lai aizvadītu balsojumu. Pagājušajā nedēļā municipalitāšu vadītāji sapulcējās Barselonā, lai izteiktu neapmierinātību ar Spānijas valdības pretestību referendumam. "Es neiestājos par neatkarību, bet par iespēju nobalsot," 300 iedzīvotāju lielā Lamaso ciemata vadītājs Hoseps Sole sacīja ziņu aģentūrai AFP. Savukārt vairāku lielāko pilsētu mēri ir atteikušies sadarboties ar referenduma rīkotājiem.

Policijai ir dota pavēle konfiscēt vēlēšanu urnas, balsošanas zīmes un citas lietas, kas saistītas ar referendumu. Reģiona lielākie privātie mediji ir atteikušies publicēt neatkarības atbalstītāju pirmsreferenduma uzsaukumus, kurus pārraida tikai Katalonijas sabiedriskais radio un televīzija.

Katalonijas separātistu valdības cer, ka pēc neatkarības iegūšanas viņu jaunā valsts iekļausies Eiropas Savienības (ES) saimē. Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žans Klods Junkers gan ir norādījis, ka Brisele respektētu vairākuma kataloņu atbalstu neatkarībai, bet ar nosacījumu, ka referendumu par likumīgu ir pasludinājusi Spānijas Konstitucionālā tiesa un parlaments. Junkers arī skaidri paziņojis, ka Katalonija automātiski nekļūtu par ES dalībvalsti. "Uz viņiem attiektos tā pati iestāšanās procedūra, kuru ir izgājušas visas dalībvalstis, kas pievienojušās kopš 2004. gada," EK prezidentu citē izdevums El Pais.

Visu rakstu lasiet 22.septembra žurnālā SestDiena!