Ko nozīmē pandēmijas laikā vadīt teātri, kas nemitīgi tiek pakļauts dažādiem ierobežojumiem? Ar Nacionālā teātra direktoru Jāni Vimbu SestDiena tikās brīdī, kad bija spēkā noteikums par gaidāmo sēdvietu skaita samazinājumu, taču brīdī, kad žurnāls nonāk pie lasītājiem, atkal viss ir mainījies, un teātri līdz novembra vidum ir slēgti.
Pats Vimba atzīst – ja viņš tagad varētu pats sev ieteikt, kā rīkoties brīdī, kad piedalījās konkursā uz direktora amatu, padoms būtu to nedarīt.
Iepriekšējā ierobežojumu periodā Nacionālais teātris izmēģināja dažādas alternatīvas teātra izpausmes formas, šķiet, vairāk nekā citos teātros – bija digitālie projekti, gaismas izrāde. Rēķinoties, ka tagad priekšā ir jauni iespējamie ierobežojumi, ko no tā visa jūs esat gatavi turpināt un kas neattaisnojās?
Pašā sākumā, kad pirmo reizi izsludināja epidēmiju, kas bija vāja atblāzma no tā, kas šobrīd notiek, bija pirmais šoks, ko darīt tālāk. Pagāja trīs četras dienas, es sapratu, ka tā nevar. Atcerējos vienu brīnišķīgu stāstu par latviešiem, kuri tika izsūtīti uz Sibīriju. Tas, kurš to stāstīja, iedalīja izsūtītos divās daļās. Vieni cerēja, ka tas būs uz pāris mēnešiem un tūlīt brauks mājās, tādēļ neierīkoja kārtīgas dzīvesvietas, īsti nerūpējās par iztikas līdzekļiem un nepieslēdzās jaunajai realitātei. Un bija otri, kuri saprata uzreiz, ka tas būs uz vairākiem gadiem. Visiem izdalīja zināmu skaitu kartupeļu, kurus varēja noēst, bet varēja arī iestādīt.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 22. - 29. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!