SestDiena nolēma pārbaudīt, vai ir reāli iespējams pievienoties teroristu kaujiniekiem, izmantojot sociālajos tīklos brīvi pieejamo informāciju. Paši Jaunkrievijas drosmīgie sargātāji sarakstē neielaižas. Taču, rūpīgāk pameklējot informāciju, var atrast gan e-pastus, gan telefona numurus vervētājiem, kas uzņem jaunos karotājus. Elektroniskā saziņa sākumā šķiet visai neveiksmīga, jo uz četriem sūtītajiem e-pastiem atbilde tā arī nav atnākusi.
Tiesa, daudz labāk komunikācija veicas, piezvanot uz vienu no Knolles ierakstā atrodamajiem telefona numuriem. Sākumā saruna notiek negribīgi. Tiek paskaidrots, ka izmantotie kontakti jau ir novecojuši un telefona klausules otrā galā esošais pulkvedis darbojas tikai jau ar apstiprinātiem kareivjiem. Un vispār karotāju pietiekot utt. Pēc nedēļu ilgas sazvanīšanās un dažādu faktu pārbaudīšanas tomēr tiek dota zaļā gaisma stāties bataljonā. Pēc leģendas es – brīvprātīgais karotājs – pēc desmit gadu prombūtnes nesen kā esmu atgriezies savā dzimtajā pusē Limbažos. Darba man nav, ģimene arī pajukusi, un vispār vēl "stulbie bēgļi" un amerikāņu zaldāti, īsāk sakot – viss riebjas. Mani personas dati – vārds, uzvārds un personas kods (eksperimenta nolūkos tika iedoti reāli dati – šis cilvēks tiešām uzturas ārzemēs jau desmitiem gadu) – tiek pārbaudīti. Pārsteidzoši, bet jāatzīst, ka trīs dienu laikā kaut kur Luhanskā esošais vervētājs bija ieguvis diezgan precīzu informāciju par personas paradumiem robežas šķērsošanā.
Jauno kareivju koordinatoru uztrauca, ka karot gribētājs visai bieži ir ceļojis uz Ameriku un citām aizokeāna valstīm. Iegūtā informācija pārsvarā bija par ceļošanu ar aviokompānijām, bet par pārvietošanos ar sauszemes transportu vervētāja rīcībā faktiski nebija nekādu datu. Vārds pa vārdam, un dedzīgā vēlme parādīt jeņķiem viņu vietu tā sauktajam pulkvedim liek atmaigt. Beidzot no vispārīgas sarunas ķeramies vērsim pie ragiem.
Piedāvātais modelis ar nokļūšanu uz Ukrainas austrumiem ved caur Lietuvu. Pēc izvēles novembra pirmajā pirmdienā vai piektdienā jābūt Klaipēdas autoostā. Tur arī sagaidīs kontaktpersona, kas parūpēsies par transportu un dokumentiem. Līgums par karadienestu tiks noslēgts jau Klaipēdā ar termiņu uz gadu. Algotņa alga uz papīra – 2,5 tūkstoši dolāru mēnesī. Taču – kā jau visās darbavietās – par īpašu centību un nopelniem pienākas piemaksas. "Ir puiši no Baltijas, kas mēnesī pelna pat piecus tūkstošus dolāru, tādas algas nav pat Eiropas birokrātiem," lepni paziņo balss telefona klausules otrā galā. Apvaicājos par iespēju karot plecu pie pleca ar tautiešiem. Atbilde – to skatīsies uz vietas. Šobrīd aktīvajā dienestā karstajos punktos esot kādi septiņi puiši no Latvijas. Taču esot arī rezerves kareivji, kas bauda atvaļinājumu. Arī man pēc trīsarpus mēnešiem karadienestā pienāksies atvaļinājums uz desmit dienām.
Dzīvoklis pie jūras un saulainas vecumdienas
Pārliecība par cīņu taisnības pusē, protams, ir apsveicama, bet cilvēkiem no Latvijas pēc sekmīga dienesta beigām ir iespēja sev izkaulēt arī dažādas privilēģijas – divistabu dzīvoklis modernā daudzdzīvokļu mājā pie Melnās jūras šajā kapitālisma laikmetā izklausās jau gana vilinoši. Turklāt tas nav vienīgais labums, ko sola topošajiem kaujiniekiem. "Krievija vienmēr ir rūpējusies un aizsargājusi savus kara veterānus. Attīstoties Jaunkrievijai, būs nepieciešama gan valstij lojāla policija, gan militārās struktūras. Un pensijas gados kara veterāniem tiks nodrošināta pieklājīga dzīve. Neviens Lielā Tēvijas kara veterāns nedzīvo no žēlsirdības dāvanām, un arī jaunās paaudzes kareivjiem vecumdienas būs nodrošinātas," ar solījumiem neskopojas uzrunātā kontaktpersona.
Visu eksperimentu lasiet 27. novembra žurnālā SestDiena!