Pērn Latvijā atklāts gandrīz tūkstotis dižkoku. Tos savās apgaitās atraduši ne tikai Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) eksperti un vides inspektori, bet arī iedzīvotāji. Izrādās, šos varenos kokus var atklāt pat gluži nejauši – dodoties pastaigā dabā vai gluži vienkārši rūpīgāk apskatot savu īpašumu. Tāpēc, vēloties sakopt līdz šim neapgūtu, kokiem un krūmiem aizaugušu lauku stūri, ejot pārgājienos pa nomaļiem apvidiem vai laivojot mazās, mežu ieskautās upītēs, pievērsiet uzmanību apkārtnei – varbūt arī jums izdodas atklāt kādu varenu dabas retumu!
Spēkozolu birzs Medņos
"Man šķiet, ka mums, latviešiem, jau no paaudzes paaudzē ir mantota apziņa par dižkoku kā kultūrvēsturisku un ainavisku vērtību, un ozols ziemeļu tautām ir Pasaules koka modelis, pasaules uzbūves simbols. Latvijas ainavā tik pašsaprotams ir lauka vidū augošs ozols vai kādas citas sugas dižkoks! Mēs to respektējam, ļaujam augt, cieņa pret to jau ir mūsu zemapziņā, pat nezinot likumu normas un prasības," ir pārliecināts Ivars Šmits, kustības Spēkozols dibinātājs. Ivars ir uzņēmējs, un viņa ikdienas gaitas notiek pilsētā, taču sirdslieta ir lauku īpašuma Medņi attīstīšana. Tajā aug Aģes dižozols, kā arī vēl vairāki seni ozoli.
"Jau ceturtajā paaudzē esam Medņu īpašnieki. Kad deviņdesmito gadu beigās tos atkal atguvām, tēvs atcerējās, ka bērnībā upes krastā redzējis lielu ozolu. Devāmies to meklēt. Izrādījās, ka koks ir stipri ieaudzis krūmos, taču dzīvīgs. Iztīrījām tā apkārtni un devām vārdu par godu blakus tekošajai Aģes upītei," atceras Ivars.
Ar dzimtas īpašuma sakopšanu aizsākusies arī vīrieša interese par ozoliem – tapa pārgājiena maršruts, kas ietver astoņus atšķirīgus gan laukā, gan neskartā dabā upmalā un mežā augošus ozolus (kuru vecums ir no 150 līdz 250 gadiem), akmeņaino un līkumaino Aģes upi, Sidraba bērzu birzi, jauno trejdeviņu ozolu Spēkozolu birzi, Gudrības akmeni, Jaunos mežozolus, kā arī divus otrā pasaules kara meža bunkurus, kas bijuši saimnieku ģimenes slēptuve. Pārgājiena laikā var vērot savvaļas zvērus un putnus, kā arī uzkāpt ozola galotnē un no lādes paņemt savu Spēkozolā kāpēja apliecību.
Par Spēkozolu birzi ir īpašs un vēl atsevišķs stāsts. Medņu viensētas 200. gadskārtā – 2011. gadā – vienā no Medņu pļavām, mežmalā, tika sākta jaunu ozolu audzes stādīšana, ko tad arī ģimene nodēvēja par Spēkozolu birzi. Tajā aug trejdeviņi ozoli. Kā Ivars pats saka: tas latviešiem ir maģisks skaitlis, simbolizē turpinājumu, pasaules uzbūves formulu, kurai nav ne sākuma, ne beigu.
Svarīgs ne tikai izmērs
Patlaban oficiāli valstī reģistrēto dižkoku skaits jau pārsniedzis 11,5 tūkstošus. Tas ir daudz – ņemot vērā samērā nelielo Latvijas teritoriju. Dižkoku daudzuma ziņā, var pat teikt, esam īsta lielvalsts.
Bet kas tad īsti ir dižkoks, un kā koks pie šāda goda var tikt? Tieši kādiem kritērijiem jāatbilst, lai iegūtu šādu statusu, minēts Ministru kabineta Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējos aizsardzības un izmantošanas noteikumos, kuru otrais pielikums ir par aizsargājamajiem kokiem – tabula ar to vietējo un citzemju sugu sarakstu, uz kuriem tiek attiecināti šie noteikumi, kā arī dati par minimālo šo sugu koku apkārtmēru un augstumu, kuru sasniedzot koks Latvijā nokļūst valsts (!) nozīmes dabas pieminekļa godā. Tātad koki, kuri sasnieguši noteiktu apkārtmēru vai garumu un atbilst dižkoka statusam, ir īpaši aizsargājami dabas pieminekļi. Turklāt, lai novērstu dižkoka augšanai nelabvēlīgus apstākļus, arī teritorija zem koka vainaga un 10 metru plata josla ap tā projekciju ir noteikta kā īpaši aizsargājama teritorija. Tas nozīmē, ka apkārtnē zem koka vainaga, kā arī 10 metru platā joslā ap to nedrīkst veikt darbības, kas var kaitēt kokam. Praksē tas nozīmē, piemēram, to, ka šajā vietā aizliegts novietot būvmateriālus vai malku, kas aizsedz skatu uz koku, ierobežo piekļuvi tam vai mazina tā estētisko vērtību. Savukārt paša aizsargājamā koka nociršana pieļaujama tikai gadījumos, ja tas kļuvis bīstams un nav citu iespēju novērst apdraudējumu, teiksim, apzāģējot zarus vai izveidojot atbalstus. Jāpiebilst gan, ka arī tādā gadījumā dižkoka nociršanai vajadzīga rakstiska DAP atļauja un tās nepieciešamību izvērtē pārvaldes eksperts.
"Dzirdot vārdu "dižkoks", visticamāk, pirmās asociācijas ir ar kuplu, varenu ozolu lauka vidū, taču par dižkoku var kļūt jebkurš koks no Latvijā augošajām 54 vietējām un arī svešzemju sugām, uz kurām attiecas MK noteikumi, – atšķirīgi gan ir kritēriji dažādām sugām,» skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes direktors dendrologs Andrejs Svilāns. Minētajos Ministru kabineta noteikumos definēts, no kāda resnuma un augstuma katras sugas koks tiek uzskatīts par valsts nozīmes dižkoku. Vēl arī pašvaldības var izdot savus papildinošos noteikumus, pievienojot citas sugas, nosakot mazākus stumbra resnuma vai augstuma izmērus. Par vietējas nozīmes aizsargājamajiem dabas pieminekļiem iespējams un pat ieteicams noteikt ievērojamu novadnieku stādītus piemiņas kokus, kā arī citādi vēsturiski nozīmīgus vēsturiskos un ainaviskos kokus, alejas un citus stādījumus.
"Dižkoki ir neatņemama Latvijas dabas vērtība. Kā dižākie savas sugas pārstāvji tie ir vērtīgs zinātnisku pētījumu objekts un nozīmīga, varētu teikt, arhetipiska ainavas sastāvdaļa, piemēram, varens ozols lauka vidū," uzsver Svilāns un vienlaikus atgādina, ka šiem kokiem ir arī praktiska nozīme. "Dižkoki kalpo kā mājvieta dažādām retām un aizsargājamām sugām, tie mēdz būt dobumaini, ir nozīmīgi no bioloģiskās daudzveidības viedokļa. Daudzi no tiem ir vēstures notikumu liecinieki, līdz ar to uzskatāmi ne tikai par dabas, bet arī kultūrvēsturisku vērtību. Dižkoks uztverams kā vesela ekosistēma un ir dzīves vai barošanās telpa daudzām zīdītāju, putnu, kukaiņu, sēņu un citu organismu grupām."
Piemērs no dzīves: pirms dažiem gadiem, piedaloties kāda dižozola sakopšanas talkā Kalsnavā un novācot tā pakājē saaugušos krūmus, atklājies, ka līdzās lielajam kokam izaudzis divu roku resnuma ozoliņš, uz kura bijis iespējams saskaitīt vairākas ķērpju sugas.
Blakus uz dižozola raupjās mizas to bijis vismaz desmit, bet mizas spraugās atrastas gan kukaiņu kūniņas, gan ieslēpti lazdu rieksti, kas liecina, ka koks kalpo par nozīmīgu apmešanās un darbošanās vietu putniem.
Lai vieglāk atpazītu dižkoku dabā, pie tā tiek piestiprināta informatīvā zīme ar ozollapas attēlu, taču šādi marķēti ir ne visi dižkoki, un galvenais kritērijs ir koka parametri. Kādēļ tad tomēr viens koks kļūst par dižkoku, bet citi ne? Svilāns teic, ka nozīme ir vairāku faktoru kopumam – ne tikai sugas un konkrētā eksemplāra ģenētikai, bet arī vietai, kur tas aug, vides apstākļiem un veiksmei.
Daudz parkos un upju krastos
Citzemju sugu dižkoki ir interesanti tāpēc, ka šīm sugām ir izdevies vispār iedzīvoties Latvijas klimatā un pat sasniegt ievērojamu augumu, tās ir dekoratīvas un izmantojamas dažādos stādījumos – dārzos, parkos u. c. Turklāt ir arī ekonomisks devums: šos, kā speciālisti saka, veiksmīgi introducētos kokus var izmantot kā bāzi, no kuras iegūt materiālu pavairošanai – sēklas, spraudeņus, potzarus un tamlīdzīgi. Rīgā tāds, piemēram, ir kanālmalā augošais lielais ginks – unikāls ar to, ka mūsu klimatā tam izdevies sasniegt tik varenu augumu.
"Rīgas kanālmala, Kronvalda parks un Vērmanes dārzs ir vieni no bagātīgākajiem dendroloģiskajiem stādījumiem Latvijā. Te atrodami daudzi eksotiski un vareni koki, dabiskos apstākļos, bet pilnīgi neraksturīgi mūsu florai, piemēram, Kanādas ragukoks, Latvijā lielākā gurķu magnolija, katsura, zeltlietus un citi," uzskaita Svilāns.
Būtisku ieguldījumu citzemju dižkoku apzināšanā savulaik devusi Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas vadītāja Raimonda Cinovska pārziņā veiktā fundamentālā veco muižu parku un citu stādījumu izpēte. Protams, šie dati ir regulāri jāaktualizē.
"Ar interesantām sugām un vareniem kokiem bagāti ir vecie muižu parki, tādi sastopami vecos dārzos un citos vēsturiskos stādījumos gan lauku reģionos, gan pilsētās. Jauni dižkoki tiek atklāti upju tuvumā, neskartos mežu nostūros un tamlīdzīgās savrupās, nomaļās vietās. Bieži vien tie ir ne tik viegli pamanāmi, jo ieauguši krūmos, aug cieši līdzās citiem mazākiem kokiem. Ir arī daudz lielu koku, kuri vēl nav sasnieguši oficiālos dižkoka parametrus, taču ir tuvu tiem – lai arī tie vēl nav valsts nozīmes dabas pieminekļi, arī tādi tiek ņemti uzskaitē," vēl piebilst speciālists. Arī šādus kokus palīdz saudzēt īpaši Ministru kabineta noteikumi.
DAP speciālisti ir tie, kas, apsekojot dabas objektus, parasti konstatē jaunus dižkokus, taču nozīmīga ir arī iedzīvotāju aktivitāte, ziņojot par savos īpašumos vai citos dabas objektos novērotiem lieliem kokiem, kas atbilst dižkoku parametriem. Informēt par potenciālajiem dižkokiem var gan zemes īpašnieks, gan jebkurš iedzīvotājs, kurš, atrodoties dabā, ir novērojis statusam atbilstošu koku. Iesniegt savu pieteikumu iespējams DAP veidotajā dižkoku reģistrācijas rīkā Ozols, paskaidro dendrologs. Turklāt datu bāzes kartē var arī pārliecināties, vai dižkoks jau ir zināms, vai jums piederēs pirmatklājēja gods.
Ne tikai Ziedonis
Iedzīvotāju iniciatīva, ziņojot par novērojumiem dabā, kā arī iesaiste talkās un citos vides aizsardzības un sakopšanas procesos ir neaizstājams ieguldījums. Arī mūsdienās Latvijā darbojas vairākas entuziastu grupas, kas rūpējas par dižkokiem. Nu jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem labi pazīstama ir Dižkoku atbrīvotāju grupa, kuru dižkoku apzināšanai un sakopšanai izveidoja dzejnieks Imants Ziedonis. Tā rīkoja talkas un vienlaikus pulcēja līdzīgi domājošus intelektuāļus un disidentus. Tolaik dabas aizsardzības tēmas bija arī iespēja un veids, kā brīvāk runāt par nacionālajām vērtībām un to saglabāšanu. Ne velti dabas sargiem jo cītīgi sekoja līdzi arī čekisti.
Taču nav gluži tā, ka Ziedonis un viņa 19toreizējie domubiedri bija dižkoku aizsardzības kustības sākums Latvijā. Ideja par dižkoku nozīmīgumu virmoja gaisā jau senāk – Eduards Jansons XX gs. trīsdesmitajos gados, pēc tam Atis Baiža, 1968. gadā ar dižkoku uzskaiti sāka nodarboties arī mežkopis Staņislavs Saliņš. Pēdējo no viņiem savā ziņā varam pat godāt par dižkoku tēvu, jo viņš pirmais sabiedriskā un zinātniskā apritē ieviesa dižkoka jēdzienu kā terminu un 1974. gadā izdeva pirmo grāmatu par šo tēmu Latvijas dižkoki un retie koki, kurā bija uzskaitīti 626 koki.
Vēlāk, Ziedoņa iedvesmota, nezināmo dižkoku meklēšana aizrāva gan zinātniekus un meža nozares darbiniekus, gan dažādu citu profesiju pārstāvjus, skolotājus, skolēnus un citus entuziastus. 1976. gada rudenī Ungurmuižas parkā tika sarīkota pirmā dižkoku atbrīvošanas talka, un pēc tam divdesmit gadu garumā tādas notika regulāri visā Latvijā.
Viens no Ziedoņa līdzgaitniekiem bija Guntis Eniņš – vides aizsardzības entuziasts, sabiedrisks darbinieks un dižkoku u. c. dabas pieminekļu pētnieks, vairāku populārzinātnisku grāmatu autors un aktīvs dabas aizstāvis joprojām. Viņš ir ne tikai apzinājis un aprakstījis vairāk nekā 900 dižkoku, bet kopā ar domubiedriem arī nodibinājis atklāto sabiedrības fondu Dabas retumu krātuve, kura biedri joprojām organizē un dodas ekspedīcijās pa visu Latviju, lai meklētu, apzinātu, mērītu un pētītu dabas pieminekļus un dabas retumus, savācot par tiem pēc iespējas vairāk ziņu. Fonda interneta vietnē izveidota datu bāze par nozīmīgākajiem un lielākajiem Latvijas dižkokiem un citiem dabas objektiem – alām, akmeņiem, ūdenskritumiem u. c. Tur rodama arī pārskatāma informācija par dižkoku statusa noteikšanas kritērijiem dažādām koku sugām (saskaņā ar Latvijas normatīvajiem aktiem).
Nozīmīgu darbu dižkoku, īpatnēju un kultūrvēsturisku koku apzināšanā paveikuši arī Atis un Julita Kluši, kuri apkopojuši iegūtos datus vietnē Dziedava.lv. Tur šobrīd pieejama informācija par 5113 kokiem. Klušu veikto mērījumu skaits – 4633, citu mērījumi – 1030. No visiem apsekotajiem 2763 ir Latvijas valsts nozīmes dižkoki, bet 275 – īpatnēji un savdabīgi koki.
Aicina arī citus meklēt
"Es sāku interesēties par ozoliem vēsturiskā un mitoloģiskā kontekstā, pētīju, kas notiek Latvijā, un tā sapazinos ar Gunti Eniņu, iesaistījos arī viņa veidotajā kustībā Dabas retumu krātuve. Tapa mana interneta vietne Spekozols.lv, un piedalījos vairākās dižozolu atbrīvošanas talkās," savu stāstu līdz interesei par dižkokiem atceras Ivars Šmits. Arī viņš uzsver, ka dabas vērtību apzināšanā un saglabāšanā būtiska ir tieši iedzīvotāju līdzdarbošanās – nevalstiskās organizācijas un valsts institūcijas vien nevar iedzīvotāji ir tie, kas rūpes par nozīmīgiem vides objektiem iedzīvina praksē.
Latvijas simtgades daudzo projektu ietvaros Kultūras ministrijas paspārnē esošais Latvijas valsts simtgades birojs un Dabas aizsardzības pārvalde sāka arī iniciatīvu LV100 dižošanās, ikvienu aicinot doties dabā un atrast vēl neapzinātos dižkokus. Šādi tika iegūti daudzi nozīmīgi dati par dižkokiem, piemēram, dabas pētnieks, dižkoku meklēšanas entuziasts Arnis Bērziņš, atsaucoties šim aicinājumam, 2018. gadā valsts Dabas aizsardzības pārvaldei dāvināja datus vairāk nekā par 2000 kokiem – gan potenciālajiem, gan reģistrētajiem dižkokiem, kurus bija apzinājis 35 gadu laikā.
Arī Ivars Šmits nu jau trešo gadu gatavo kampaņu Eiropas dižkoku lielvalsts Latvija. 2019. un 2020. gadā sadarbībā ar pašvaldībām visā Latvijā Spēk-ozols izsludināja fotokonkursu, aicinot iedzīvotājus dalīties ar bildēm, kurās tie redzami pie dižkokiem, un atzīmēt tās ar tēmturi #dižkokulielvalsts. Ar to visu Ivars mudina cilvēkus doties dabā, iepazīt ievērojamos dižkokus un meklēt jaunus, kā arī sakopt jau zināmos varenos kokus, kas ieauguši krūmos.
"Tikai jāzina, kā to darīt pareizi! Ja aizsargājamo koku nomāc krūmi vai jaunāki koki, atļauta to izciršana koka vainaga projekcijā un tai piegulošā zonā, izveidojot no krūmiem un jaunākiem kokiem brīvu 10 metru platu joslu. Jāatceras, ka apaugums jānoņem pamazām, lai kokam nav šoks, pēkšņi saņemot tiešus, intensīvus saules starus. Ja dižkoks neatrodas jūsu privātīpašumā, jānoskaidro, kam tas pieder, un talka jāsaskaņo ar īpašnieku. Ja nav īsti skaidrs, kā pareizi rīkoties, var vērsties Dabas aizsardzības pārvaldē un konsultēties ar ekspertiem," visus iesaistīties aicina entuziasts.