Kad šā gada 2. februārī Starptautiskā Hokeja federācija (IIHF) izlēma visu 2021. gada pasaules čempionāta (PČ) rīkošanu uzticēt Rīgai, vairāk bija piesardzīgo un skeptiski noskaņoto nekā sajūsmā gavilējošo tautiešu. Bez skatītājiem būs vieni vienīgi izdevumi, un kāds gan mums no tā labums, ja spēles nevarēs apmeklēt klātienē? Neviens īsti negribēja, tāpēc arī Latvija uzņēmās abu grupu rīkošanu – vaimanas bija dzirdamas visos līmeņos un virzienos.
Taču, uzklausot čempionāta rīkošanā iesaistīto cilvēku stāstīto par fanātisko darbu, lai tik īsā laika posmā visu pagūtu sarūpēt, nudien nesniedzas roka pēc akmens.
Daugaviņš servisa komandā
Latvijas hokeja izlases kapteiņa Kaspara Daugaviņa tēvs Armands strādā pasaules čempionāta orgkomitejā un ir atbildīgs par sadzīvisko lietu nodrošināšanu komandām. Angliskajā versijā Armands Daugaviņš ir tā dēvētā team service nodrošinājuma vadītājs. Jau vairākus gadus viņš līdzīgus pienākumus pilda Rīgas Dinamo, uzņemot Kontinentālās hokeja līgas (KHL) komandas Rīgā, bet pasaules čempionāta organizēšanā darba lauks ir krietni plašāks.
Vispirms jau atšķiras komandu skaits. Pirms čempionāta viss nepieciešamais jāsarūpē 16 komandām, sākot no ūdens krājumiem un augļiem līdz masāžas galdiem un ledusskapjiem. "Kaut ko noīrējam, bet ir lietas, kas jāpērk. Latvijā īres tirgus ir visai ierobežots, jo īpaši pašreizējos apstākļos. Teikšu atklāti, ka ir diezgan sarežģīti visu sarūpēt," norāda Armands. Viņa darbs sākas ar nepieciešamo lietu sameklēšanu, un pēc tam jau jāorganizē piegādes. "Tās nav vienkāršas, jo, piemēram, ūdens patēriņš čempionāta laikā būs patiešām liels, tāpēc piegādes notiks naktīs. Līdzīgi ir ar augļiem, kurus arī iepriekš nevar sarūpēt trijām nedēļām." Masāžas galdus atved komandas ekipējuma cilvēki, bet ar tiem nepietiek. "Jārēķinās, ka masāžisti strādā gandrīz 24 stundas diennaktī. Savus galdus viņi izmanto viesnīcā, savukārt mums ir jānodrošina, lai masieris varētu strādāt arī arēnās." Kopumā esot nepieciešams sarūpēt aptuveni 40 masāžas galdu, taču iepriekš minētais nebūt nav viss – IIHF ir pagarš saraksts ar visām nepieciešamajām lietām.
Jāņem arī vērā ierobežotais laiks sagatavošanās darbu veikšanai. "Parasti rīkotāji visu izplāno un dara laikus – vismaz jau gadu pirms čempionāta sākuma. Mums viss ir jāpaveic trīs mēnešu laikā, turklāt jārēķinās ar Latvijas tirgus specifiku. Ne visu var uz vietas sameklēt. Covid pandēmijas laikā vairākas firmas ir bankrotējušas, savukārt citas uz pieprasījumu tā arī neatbild. Es pieļauju, ka kādam šajā laikā ir izdevīgāk saņemt subsīdijas un nestrādāt. Vismaz man ir radies tāds iespaids. Ļoti palīdz Rīgas Dinamo laikā iegūtie kontakti. Katrai lietai gan vajag atrast izdevīgāko piedāvājumu, jo ir jāveic cenu aptaujas, jāskatās, vai nepieciešamais ir uz vietas un vai viņi pagūs piegādāt norādītajā laikā," grūtību ainu iezīmē Armands.
Tomēr tagad, desmit dienu pirms čempionāta sākuma, nopietnu bažu vairs neesot. Vēl tikai jānokontrolē, lai pēdējās piegādes pienāktu laikus, un jāsāk aprīkot telpas. To patiešām ir daudz. "No IIHF esam saņēmuši pagaru sarakstu. Katrā telpā ir jābūt konkrētām mēbelēm, tehnikai un visam pārējam darba pienākumu veikšanai. Nedomāju, ka kāds no mums iepriekš bija saskāries ar šādu darba apjomu. Es apbrīnoju cilvēku, kurš ir atbildīgs par Olimpiskā centra pārbūves darbiem. Viņam ir sastādīts trīs mēnešu plāns, un diendienā viņš pēc tā arī virzās uz priekšu. Tas ir neticami, ka tik īsā laikā futbola laukums var pārtapt par ledus arēnu ar visām palīgtelpām. Es nekad neesmu redzējis viņu nervozējam. Viss notiek stingri pēc plāna," uzsver Armands, runājot par Mareku Ķerpi. Viņa pārziņā ir piekares un tehniskā plāna realizēšana. Ķerpis kā tehniskais uzraugs ir līdzdarbojies arī Positivus festivālos, Dziesmu svētkos un lielajos Krastmalas pasākumos. Mareks ir viens retajiem Latvijā ar Eiropas un Anglijas izsniegto rigera sertifikātu, kurš pārzina un spēj novērtēt visas piekares bīstamo objektu sistēmas – viena lieta ir pie griestiem piekārt karogu, bet pavisam cita, kad pie konstrukcijām jāpiestiprina liela tonnāža.
Armands Daugaviņš ar saviem brīvprātīgajiem palīgiem no pirmdienas sāks dzīvot viesnīcā pēc sarkanā burbuļa principa. Čempionāta laikā pārvietošanās būs iedalīta trīs zonās. Sarkanajā burbulī dzīvos visas komandas un team service darbinieki. Daugaviņa pakļautībā strādās 23 cilvēki, kuri nodrošinās servisu visās trijās hallēs, ieskaitot arī treniņu arēnu.
Armands visu laiku ir sekojis līdzi Latvijas valstsvienības gaitām. Rūpīgāk viņš to dara kopš 2006. gada, kad pasaules čempionātā Rīgā izlases sastāvā debitēja dēls Kaspars. Vecāki ir uzticamākie hokejistu atbalstītāji. "Man vienīgajam no vecākiem būs tā laime arī šoreiz klātienē redzēt spēles," smaida Armands, atzīstot, ka savs labums no trīs mēnešu saspringtā darba cēliena viņam tomēr tiks.
Stingrā režīma princips
Turnīra orgkomitejas vadītājs un SIA Hokeja akadēmija valdes loceklis Edgars Buncis atzīst, ka arī Starptautiskās Hokeja federācijas pārstāvji ir izbrīnīti par Latvijā paveikto. "Mēs jau savstarpējās sarunās smejam, ka pēc Rīgā sarīkotā čempionāta vairs nebūs divus gadus iepriekš jāpieņem lēmums, kur norisināsies nākamais pasaules čempionāts. Latvija būs parādījusi, ka visus sagatavošanās darbus var veikt 106 dienās," saka Buncis, kurš kā vienu no lielākajiem izaicinājumiem nosauc finansiālo pusi. "Orgkomitejai un IIHF, kas dod lielāko finansējuma daļu, ļoti īsā laikā vajadzēja vienoties par čempionāta izmaksām. Pēc tam jau soli pa solim virzījāmies uz priekšu, vienojoties par iepirkumu procedūrām, rēķinu apmaksām, citiem naudas transfēriem un arī nodokļu nomaksāšanu. Pietiekami lielu finansējumu dod valsts. Attiecīgi mums bija jāveic iepirkumu procedūras. Olimpiskajā sporta centrā ir 12 dažādi piegādātāji, un mums attiecīgi vajadzēja veikt 12 iepirkumu konkursus. Lielākā daļa kompāniju ir no Latvijas, bet, piemēram, konkursā uz ledus sagatavošanu, kas ir ļoti būtiska sadaļa, piedalījās tikai ārvalstu kompānijas. Uzvarēja somi."
Zinot, ka jau februārī bija ļoti maza varbūtība pasaules čempionātu sarīkot ar skatītājiem tribīnēs, var rasties jautājums, kāpēc Olimpiskajā sporta centrā vajadzēja iebūvēt tribīnes. Domājot par televīzijas skatītājiem, ir jānodrošina kvalitatīvas spēļu translācijas. "Galvenās kameras augstums abās arēnās būs aptuveni 9,5 metri, bet kopumā filmēšana vienā arēnā notiek no 32 kamerām, kurām jābūt attiecīgā leņķī, lai pārredzētu visu laukumu," uz televīzijas prasību nodrošināšanu norāda Buncis.
Optimāls risinājums bija hokeja kvartāla izveidošana. Sākot no 12. maija, teritoriju jau sāka iežogot. No 15. maija, kad ieradīsies lielākā daļa komandu, sāks darboties tā dēvētā sarkanā burbuļa princips. "Mūsu galvenā prioritāte ir nosargāt čempionāta dalībniekus, lai nepieļautu inficēšanās riskus. Pasaules čempionātā ir 64 spēles, un visas ir jāaizvada. Tāpēc komandas tiks pakļautas visnežēlīgākajam režīmam, ārpus burbuļa nedrīkstēs iziet, un dzīve būs gandrīz vai kā cietumā. Pārvietošanās būs tikai maršrutā: viesnīca–arēna–treniņu halle. Pēc ierašanās piecas dienas pēc kārtas visus dalībniekus testēs, un divas dienas viņi dzīvos pilnīgā pašizolācijā. No 21. maija, kad sāksies spēles, hokejistus testēs vienu reizi trijās dienās. Ar sarkanajā burbulī dzīvojošajām personām neviens nesaskarsies," stingros drošības pasākumus uzskaita Buncis.
Izglāba hokeja sabiedrību
Čempionāta sagatavošanās darbu veikšanu avārijas režīmā veicināja notikumi kaimiņzemē Baltkrievijā. Pēc sākotnējā plāna pasaules čempionātam bija jānotiek divās pilsētās – Minskā un Rīgā. Pēc 2020. gada augustā notikušajām Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām, kas valstī raisīja plašus nemierus, četrus mēnešus PČ sarīkošanas kontekstā būtībā bija krīzes situācija.
"No oktobra līdz februārim mēs neko nedarījām – gaidījām, kādu lēmumu pieņems Starptautiskā Hokeja federācija. Pasaules sabiedrības spiediena ietekmē IIHF izšķīrās visu čempionātu pārcelt uz Rīgu," notikumu gaitu atgādina Latvijas Hokeja federācijas (LHF) viceprezidents Viesturs Koziols. Pirmā vēstule par to, ka Rīga nepieciešamības gadījumā ir gatava sarīkot visu čempionātu, uz IIHF tika nosūtīta oktobrī. 28. un 29. janvārī Starptautiskās Hokeja federācijas delegācija ieradās Latvijas galvaspilsētā, un 2. februārī IIHF padome lēma par abu grupu spēlēšanu Rīgā. Līdz čempionāta sākumam bija palikusi 101 diena.
Pēc Koziola teiktā, pasaules čempionāta budžets ir mainīgs lielums – precīzi skaitļi būšot zināmi tikai pēc tā beigām. Patlaban kopējās izmaksas tiek lēstas vismaz 15,6 miljonu eiro apmērā. No šīs summas 13,4 miljonus eiro sastāda pasaules čempionāta sarīkošana, papildus aptuveni divi miljoni aizies ar Covid saistītajiem izdevumiem, lai nodrošinātu tā dēvēto burbuļu darbību, un 200 tūkstošus eiro veido IIHF kongresa izdevumi.
Visos iepriekšējos čempionātos organizatoriem lielākie ienākumi bija no pārdotajām biļetēm. Šogad šajā ailītē ir ierakstīta nulle. "Tāda diemžēl ir situācija. Rīkotājvalstu federācijas ar biļešu pārdošanu vienmēr cer nopelnīt, lai pēc tam iegūto naudu investētu hokeja attīstībā. Mums ienākumu sadaļā ir ap 300 tūkstošiem eiro sponsoru nauda. Liels paldies mums ir jāsaka par piešķirto valsts atbalstu, kas ir 3,65 miljoni eiro. Bez šī atbalsta mēs nebūtu ieguvuši tiesības rīkot abu grupu spēles Rīgā. Vēlreiz pārliecinājos, ka kopīga mērķa labad varam būt vienoti. Visi iesaistītie valsts dienesti mums patiešām izrādīja pretimnākšanu. Rīgas dome piešķīra 526 tūkstošus eiro. Tomēr gala iznākumā ir 11 124 000 eiro deficīts. Šo sadaļu sedza Starptautiskā Hokeja federācija, kas ir bezprecedenta gadījums – nekad iepriekš IIHF to nebija darījusi. Kā zināms, pagājušajā gadā pasaules čempionāts Šveicē nenotika, un starptautiskā hokeja saime nevarēja atļauties čempionātu nerīkot divus gadus pēc kārtas. Tāpēc arī IIHF izšķīrās par vairāk nekā 11 miljonu eiro ieguldīšanu čempionāta sarīkošanā. Un deviņdesmit procenti no šīs summas dažādos veidos ieplūdīs Latvijas ekonomikā un tiks iztērēti šeit uz vietas. Pavisam neliela daļa tiek maksāta ārvalstu kompānijām," norāda Koziols.
Ievērojama IIHF naudas summa aizplūst viesnīcu izdevumu segšanai. Komandu, IIHF vadības un tiesnešu izmitināšana izmaksās 3,4 miljonus eiro, savukārt IIHF sadarbības partnera Infront, žurnālistu, IT speciālistu un īpašo viesu viesnīcu izmaksas sasniedz 1,2 miljonus eiro. "Ārzemju viesi ir gatavi desmit dienas pavadīt pašizolācijā, lai tikai uz vietas izbaudītu pasaules čempionāta atmosfēru," vēl piebilst Koziols. Divas viesnīcas – Radisson Blu Latvija (571 vieta) un Marriott (239) – pilnībā būs paredzētas pasaules čempionāta dalībniekiem. Tajās dzīvos komandas, tiesneši un IIHF vadība, veidojot sarkano burbuli. Viesturs nosmej, ka arī pats dosies trīs nedēļu komandējumā, jo visu šo laiku būs prom no ģimenes. Čempionāta sarīkošanā iesaistītajām personām rezervētas vietas arī Radisson Blu Elizabete (100 vietu), Radisson Blu Daugava (50), Riga Islande Hotel (90) un Grand Hotel Kempinski (90) viesnīcās.
Covid-19 prasību ievērošanai rezervēts teju divas reizes vairāk istabiņu, nekā ierasts, jo visas 16 komandas un oficiālajā delegācijā iekļautais apkalpojošais personāls pirmo reizi pasaules čempionātā dzīvos vienvietīgajos numuriņos. "Es domāju, ka visi saprot, cik liels atspaids šajos grūtajos laikos viesnīcām būs numuriņu rezervācija trīs nedēļu garumā," uzsver Koziols. "Tāpat darbs būs privātajām apsardzes kompānijām, kuras rūpēsies par drošību. E. Gulbja laboratorija uzvarēja konkursā par visu iesaistīto personu testēšanu. Ieguvējas būs arī mārketinga, reklāmas izgatavošanas un izvietošanas un transporta pakalpojumu kompānijas. Visas nozares nemaz nevarēšu nosaukt."
Aprēķini liecinot, ka pasaules čempionātu neklātienē skatās 1,5 miljardi pasaules iedzīvotāju, kuri vismaz 15 minūšu pie televizora ekrāna vērojot PČ. "Es pat nevaru iedomāties, kāda naudas summa būtu jāiztērē, lai Latvija atpazīstamības nolūkos iegūtu tik lielu auditoriju!" ieguvumus turpina uzskaitīt Viesturs. Paredzams, ka Latvijā ieradīsies 130 rakstošo žurnālistu, 70 fotogrāfu un 200 personu, kuras nodrošinās televīzijas translācijas un komentēs spēles. Pēc Koziola domām, pandēmijas laikā interese par pasaules čempionātu būs pat lielāka nekā citus gadus. "Tomēr vislielākais mūsu ieguvums ir tāds, ka ar pasaules čempionāta sarīkošanu esam izglābuši starptautisko hokeja sabiedrību. Jā, mums bija konkurenti Slovākija un Dānija, bet es uzdrošināšos apgalvot, ka tas tika darīts ar nolūku, lai mums nosistu izmaksas atsevišķās pozīcijās. Varbūt tas mums lika mobilizēties un piesaistīt valsts atbalstu, bet, manuprāt, 100 dienu laikā noorganizējot pasaules čempionātu, būsim sasnieguši Ginesa rekorda cienīgu panākumu. Kā mēs runājām ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktoru Kasparu Rožkalnu, tad visa pasaule tagad [zinās]: ja no organizācijas viedokļa kaut kur ir ziepes, tad vienīgā valsts pasaulē, kas var pasākumu izglābt, ir Latvija. Latvieši var!"
Uz darbu izlases kreklos
Sporta draugu kluba Namejs vadītājs Jānis Barkāns jau ilgāku laiku rēķinās ar to, ka skatīties pasaules čempionāta spēles klātienē nebūs iespējams. "Nedomāju, ka pēdējā brīdī tiks pieņemts lēmums par skatītāju ielaišanu tribīnēs," pagājušajā nedēļā prognozēja Barkāns. "Ja arī paziņos, ka 2000 līdzjutēji var skatīties spēles arēnā, tad kuri būs tie laimīgie? Sāksies tāda ažiotāža! Es jau ceru, ka labā miera labad atļaus vismaz ārā pulcēties 1000 cilvēkiem. Man jau ļoti patika ideja par Latvijas spēļu skatīšanos Daugavas stadionā uz lielā ekrāna. Kaut vai iekasētu minimālu samaksu, bet tas dotu kopā līdzjušanas efektu. Runājot par teltīm – tā tomēr ir slēgta telpa. Nav man laba pieredze ar teltīm, jo ekrāni bijuši ne visai liela izmēra. Mēs jau paši arī kaut ko domājam. Gatavojamies LED televizora ekrānu izīrēt un braukt tālāk no Rīgas nobāzēties kādā privātmājā. Uz pirmajām divām spēlēm gan būsim Rīgā. Aiziesim pie Kārļa Skrastiņa, Sergeja Žoltoka un Marisa Andersona (mūžībā aizgājušais sporta žurnālists – aut.). Pēc tam gan jau būs kāda vieta, kur visi kopā spēles skatīsimies. Āra terases jau ir atvērtas – tas nozīmē, ka lietas virzās uz labo pusi. Vēl jau labs variants būtu lielais ekrāns pie Brīvības pieminekļa."
Barkānam ir zvanījuši draugi no ārvalstīm, kuri vēlas atbraukt uz Rīgu izbaudīt hokeja atmosfēru. "Es viņiem teicu, lai šoreiz atslābst. Jo vispirms desmit dienas būs jāpavada karantīnā. Kādas vēl biļetes? Man zvanīja lietuvieši, tāpat no Krievijas un Baltkrievijas."
Fanu kustības organizators jebkurā gadījumā ir pārliecināts, ka arī šajos apstākļos, kad ieeja arēnā, visticamāk, būs liegta, pasaules čempionātu Rīgā vajadzēja rīkot. "Kad nākamreiz mums būs tāda iespēja? Pēc nākamajiem 15 gadiem? Neesmu pārliecināts, ka to piedzīvošu. Uz pandēmijas rēķina varbūt būs iespēja beidzot izcīnīt augstāku vietu, jo konkurenti šoreiz diezin vai atbrauks ar spēcīgiem sastāviem. Pats galvenais, lai pasākums nenojūk. Stress jau visu laiku ir jūtams, piemēram, ar Daugavas treniņu arēnu nodošanu ekspluatācijā. Čempionāta laikā būs svarīgi, lai kādā komandā neatklāj saslimušos ar Covid," norāda Barkāns un aicina Latvijas izlases spēļu dienās mašīnas izrotāt valsts karodziņiem, bet uz darbu doties hokeja valstsvienības kreklā. "Ja reiz arēnā nebūs lemts spēles skatīties, tad radīsim sev svētkus paši!"
Lielā iespēja pašu mājās
Par svētku radīšanu vispirms gan būs jārūpējas Latvijas izlases hokejistiem. Hokeja aprindās izskan pieņēmums, ka šī varētu būt Latvijas iespēja sasniegt kaut ko lielāku. Kas slēpjas zem vārda "lielāks", preses konferencē norādīja Latvijas valstsvienības galvenais treneris Bobs Hārtlijs, kurš teica, ka cer uz pusfināla stadijas sasniegšanu. Tas nozīmē – iekļūšanu spēcīgāko četriniekā un jau pacīnīšanos par medaļām. Līdz šim Latvijai augstākā ir bijusi septītā vieta, kas sasniegta 1997. gadā Turku un Tamperē ar treneri Leonīdu Beresņevu, 2004. gadā Prāgā ar Kurtu Lindstremu un 2009. gadā Bernē ar Oļegu Znaroku. Kā redzams, Hārtlijam vēl nav izdevies atkārtot Latvijas augstāko sasniegumu PČ. Viņa vadībā augstākā bijusi astotā vieta 2018. gadā Herningā un Kopenhāgenā. Haralda Vasiļjeva vadībā 2000. gadā Sanktpēterburgā arī bija astotā vieta.
Prognozes pārsvarā balstās uz komandu sastāva pieteikumiem. Ņemot vērā Covid-19 pandēmijas stingros ierobežojumus ar dzīvošanu burbulī, liela daļa pasaules labāko hokejistu varētu atteikties braukt uz Rīgu. Taču sastāvu aprises kļūs skaidrākas 16. maijā, kad visas dalībkomandas būs ieradušās Latvijā un sāks dzīvot viesnīcā. Hārtlijs atzīst, ka viņam vairākās pozīcijās būs grūta izšķiršanās, jo, piemēram, vārtsarga līnijā un malējiem uzbrucējiem veidojas nopietna konkurence. No otras puses, pietrūks vairāku iepriekšējo gadu vilcēju. Kopš 2016. gada pēdējā postenī līdera lomu ir uzņēmies Elvis Merzļikins, bet šoreiz viņš izlasei nepalīdzēs. Ivaram Punnenovam jau ir iekrāta astoņu sezonu pieredze Šveices virslīgā, taču pasaules čempionātā viņš vārtus ir sargājis tikai vienā spēlē 2017. gadā. Jānis Kalniņš piecas sezonas ir sargājis KHL komandu Rīgas Dinamo un Helsinku Jokerit vārtus, bet arī viņam ir tikai vienas PČ spēles rūdījums 2017. gadā. Matīss Kivlenieks ir ieguvis NHL spēļu pierakstu, bet spēlēšanai pasaules čempionātā izlases sastāvā viņš būs iekļauts pirmo reizi. Uzbrukumā nebūs pēdējo divu gadu PČ rezultatīvākā spēlētāja Latvijas komandā Rūdolfa Balcera, kurš pārstāv NHL klubu Sanhosē Sharks. Savainojuma dēļ šosezon nespēlē Bufalo Sabres uzbrucējs Zemgus Girgensons, savukārt Pitsburgas Penguins uzbrucēja Teodora Bļugera pievienošanās komandai jau čempionāta laikā neizskatās īsti reāla. Ja arī Penguins izstāsies no Stenlija kausa izcīņas, pēc ierašanās Rīgā Bļugers piecas dienas Covid-19 protokola dēļ nevarēs spēlēt.
"Savā trenera karjerā esmu iemācījies to, ka nevari uzvarēt ar tiem spēlētājiem, kuru nav komandā," Hārtlijs koncentrējas uz optimālo virknējumu izveidošanu no viņa rīcībā esošajiem spēlētājiem. Un izvēlēties tik tiešām ir no kā. Latvijas pluss varētu būt gan trenera prasme komandu sagatavot un noskaņot spēlēm, gan arī tas, ka virkne pieredzējušo spēlētāju, kā, piemēram, Lauris Dārziņš, Mārtiņš Karsums, Miķelis Rēdlihs, Kaspars Daugaviņš, Andris Džeriņš, Kristaps Sotnieks, Artūrs Kulda, Oskars Cibuļskis un Roberts Bukarts, ar papildu degsmi vēlēsies pacīnīties par kaut lielāku. Kādam no viņiem šī būs pēdējā iespēja.5