Būs vai nebūs? – jautājums par pasaules hokeja čempionāta (PČ) iespējamo norisi Rīgā līdz 2. februārim atbīdīja otrā plānā notikumus ledus laukumā. Pēc PČ rīkošanas tiesību atņemšanas Minskai bez Rīgas tika nosauktas vēl divas iespējamās vietas – Slovākijas galvaspilsēta Bratislava un Dānijas pilsēta Herninga –, kurās varētu rīkot 2021. gada PČ hokejā. Par nopietnāko konkurenti Rīgai uzskatīja Bratislavu, jo tās kandidatūru it kā atbalstīja Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) prezidents Renē Fāzels.
Bijušajam Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidentam Kirovam Lipmanam joprojām ir draudzīgas attiecības ar Fāzelu. Pirms IIHF padome pieņēma galīgo lēmumu, Fāzels bija sazinājies ar viņu. To apstiprināja ne tikai pats Lipmans, bet arī LHF pārstāvji. ''Jā, vairākkārt runāju ar Fāzelu,'' SestDienai sacīja Lipmans. ''Tā bija, ka Fāzels gribēja pasaules čempionātu rīkot divās valstīs – Latvijā un Slovākijā –, bet IIHF ģenerālsekretārs Horsts Lihtners ļoti pretojās. Viņš uzstāja, lai viss čempionāts norisinātos vienā valstī. Cik zinu, tad Fāzelam arī neklājās viegli pārrunās ar slovākiem. Viņi ne pārāk gribēja rīkot čempionātu, bažījoties par koronavīrusa izplatību valstī.''
Arī Lipmans atzīst, ka nav pārliecināts, vai Rīgai vajadzēja uzņemties rīkot visu pasaules čempionātu: ''Nedomāju, ka maijā epidemioloģiskā situācija būs krietni uzlabojusies. Ja arī būs skatītāji, tad ļoti maz. Diezin vai atbrauks ārvalstu fani. Mani uztrauc tieši epidemioloģiskā situācija, citādi Latvija 2006. gadā jau apliecināja, ka var sarīkot pasaules čempionātu.''
Taču lēmums ir pieņemts – no 21. maija līdz 6. jūnijam pasaules 16 spēcīgākās valstsvienības uz Arēnas Rīga un Olimpiskā sporta centra ledus spēkosies par čempiona titulu, medaļām, iekļūšanu izslēgšanas stadijā vai arī vietas saglabāšanu elitē uz nākamo gadu. Kādi nu kurai no komandām būs mērķi.
Maijā sarūpēt ledu
Vilcināšanās ar lēmuma pieņemšanu uz trieciencikla sliedēm nostādījusi organizatorus. Līdz pirmajam iemetienam palikuši trīs ar pusi mēneši. Vienas grupas uzņemšanai Latvija gatavojās jau kopš 2017. gada maija, kad IIHF kongresā notikušajā balsojumā Rīgas un Minskas kopējā kandidatūra sīvā cīņā pārspēja Somijas pilsētas Helsinkus un Tamperi. Uzņemot otras grupas komandas, aktualizējās jautājums par otru spēļu arēnu. SIA Hokeja akadēmija savulaik tika izveidota PČ sarīkošanas vajadzībām. Tās vadītājs Edgars Buncis trešdien norādīja uz aktuālākajiem darbiem. ''Ja man secīgi jāsakārto svarīgākie darba posmi, tad ir divi prioritārie uzdevumi. Mums ir jāparaksta līgums ar Starptautisko Hokeja federāciju, jo tas paģēr līdzi visu finansējuma modeli un IIHF personāla iesaisti. Otrs jautājums ir sadarbība ar Latvijas valdību tieši finanšu jomā, jo valsts finansējums ir paredzēts Olimpiskā sporta centra pielāgošanai hokeja spēlēšanai. Pēc tam jau sekos tehniskie risinājumi Olimpiskajā centrā ar ledus laukuma ierīkošanu. Līdz ar to diezgan būtiski mainīsies arī Arēnas Rīga teritorijas plānošana. Virkne telpu jeb, kā mēs paši saucam, kontinenta pilsēta ar ofisiem un noliktavām pārcelsies uz Olimpisko centru. Pārplānošana būs pirmais lielais solis, lai pēc tam jau virzītos uz informācijas tehnoloģiju risinājumiem.''
Atbildot uz jautājumu, kas Bunci visvairāk satrauc tehniskajos risinājumos, viņš norāda uz Olimpisko centru: ''Tā ir ledus un klimata nodrošināšana spēļu arēnā.''
Buncim labā atmiņā ir 2006. gada notikumi Skonto hallē, kur Šveices un Zviedrijas izlašu spēlē pie rezervistu soliņa izlūza pamatīgs ledus blāķis, spēli pārtraucot uz veselu stundu.
Tolaik Edgars bija Arēnas Rīga direktors un krīzes situācijā Skonto arēnā sūtīja palīgos savu darbinieku. «Ļoti labi zinu, kas toreiz notika. Tā bija bērnišķīga kļūda. Nepareizi tika nostiprinātas apmales. L tipa stiprinājums bija nevis no apmales uz āru, bet novietots zem ledus, tāpēc arī, kad divi spēlētāji saskrējās, izlūza ledus gabals metra garumā. Šoreiz mani vairāk uztrauc vispārīgais risinājums, jo ledus kvalitāte būs atkarīga ne jau tikai no kompresora. Tās ir trīs sastāvdaļas. Pirmais ir saldēšanas jauda un spēja reaģēt uz dažādiem apstākļiem. Otrais ir ventilācija jeb, precīzāk, – kondicionēšanas sistēma, jo var gadīties, ka krasu temperatūras svārstību gadījumā būs jācīnās ar mitrumu. Trešā lielā lieta, kas nebūt nav mazsvarīga, ir cilvēku kopums, kas strādās uz ledus.''
Pirms nedēļas, kad Starptautiskās Hokeja federācijas darba grupa viesojās Rīgā, lai pārliecinātos par tās gatavību pilnībā uzņemties pasaules čempionātu, lielākās bažas bija tieši par iespējamo ledus kvalitāti Olimpiskajā sporta centrā.
''Mums ir jārēķinās, ka var būt augsta gaisa temperatūra. Pēdējos gadus maija beigās jau bija ļoti silts. Aprēķinos balstāmies uz to, ka gaisa temperatūra var sasniegt pat +28 grādus,'' atzīst Buncis.
Dzīve pēc burbuļa principa
Pēc visa pasaules hokeja čempionāta rīkošanas tiesību iegūšanas Latvijas vadošās amatpersonas piesardzīgi vērtēja šādu soli. Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) pavēstīja, ka pastāvot iespēja Latvijai pat atteikties no visa pasaules hokeja čempionāta rīkošanas, ja epidemioloģiskā situācija neuzlabosies. Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologs Jurijs Perevoščikovs norādīja, ka, ievērojot piesardzības un drošības pasākumus, no epidemioloģiskā viedokļa visa PČ sarīkošana Rīgā ir iespējama. Pēc Perevoščikova teiktā, paaugstinātus Covid-19 riskus būtu iespējams novērst, ja ievēro burbuļa principu, kad čempionāta norisē iesaistītās personas ir izolētas savā burbulī. Šādi principi jau ir sekmīgi darbojušies vairākos čempionātos un sacensībās citviet pasaulē. Tomēr arī Perevoščikovs neizslēdza sliktāko scenāriju:
''Ja slimība turpinās izplatīties un saslimstība izplatīsies tik strauji kā patlaban Portugālē vai Lielbritānijā, tad pie tādiem apstākļiem čempionāta rīkošana nav iespējama.''
Starptautiskā Hokeja federācija kā vienu no galvenajiem argumentiem čempionāta norisei vienā vietā norādīja visu komandu izmitināšanu pēc burbuļa principa.
Tikmēr Latvijas sabiedrībā bažas raisa čempionāta izdevumi. Pirms gada Buncis norādīja, ka līdz pat 90 procentiem ienākumu organizatoriem ir no biļešu tirdzniecības. Taču tagad pavisam reāls ir scenārijs, ka skatītāju tribīnēs vispār nebūs. Latvijas Hokeja federācijas prezidents Aigars Kalvītis, trešdien paverot priekškaru uz finanšu telpu, norādīja: ''Protams, mums ir bažas, jo neieradīsies desmitiem tūkstošu līdzjutēju, taču rīkošanas izmaksas segs Starptautiskā Hokeja federācija. Tie ir 12 miljoni, plus vēl līdz diviem miljoniem Covid-19 protokoliem. Visas pasaules hokeja sabiedrība tādējādi uzticēs naudu Latvijai, lai tā sarīkotu sacensības.''
Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs atklāja, ka Latvijas valdība janvārī lēmusi ieguldīt papildu trīs miljonus eiro Olimpiskā sporta centra pielāgošanai hokeja spēlēšanai, lai Rīga varētu viena uzņemt 2021. gada pasaules čempionātu hokejā. Jau 2017. gadā, kad Latvija uzņēmās saistības rīkot čempionāta vienas grupas spēles Rīgā, tā vajadzībām tika atvēlēti 700 tūkstoši eiro.
Kad čība lidoja laukumā…
Jāatgādina, ka izaicinājumu netrūka arī 2006. gadā, kad Latvija pirmo reizi gatavojās uzņemt pasaules hokeja čempionātu. Sadzīves vadlīnijās viss ritēja, kā jau to varēja paredzēt. Viesnīcu operatori cenrādī pielipināja nullīti, taksometru vadītāji meklēja apvedceļus no Arēnas līdz viesnīcām, un eskorta meitenes piegrieza svārku garumu. Pastiprināta rosība bija manāma arī hokeja izlases štābā. Pirms viena no atbildīgākajiem turnīriem valstsvienības pastāvēšanas vēsturē negaidīti aktualizējās sastāva komplektēšanas jautājums. Taču par visu pēc kārtas.
Toreiz Latvijas hokeja izlasei raksturīgais brauciens amerikāņu kalniņos sākās ar skaļiem spiedzieniem pēc 5:4 saviļņojošās uzvaras pār Baltkrieviju Turīnas pirmsolimpiskajā kvalifikācijas turnīrā 2005. gada februārī Rīgā. Sauklim ''Turīna, turies!'' gan nebija gaidītā turpinājuma. No olimpiādes hokejisti mājās atlidoja ar smagu zaudējumu bagāžu, lai gan sākums nekādi neliecināja par izgāšanos un dumpi uz klāja. Turīnas olimpiādes pirmajā spēlē Latvija atņēma punktu optimālajā sastāvā nokomplektētajai ASV izlasei (3:3), bet tad sekoja četri zaudējumi, no kuriem visvairāk smeldza 2:9 pret Krieviju. Jau Turīnā par karjeras beigām izlasē paziņoja divi pieredzējušie spēlētāji Sandis Ozoliņš un Aigars Cipruss.
Nevarēja nepamanīt, ka vismaz uz pasaules čempionātu Rīgā abiem varētu būt sekotāji – rūga nepatīkams virums.
Marta sākumā izlases kapteinis Kārlis Skrastiņš intervijā Dienai ierosināja galvenā trenera Leonīda Beresņeva nomaiņu. Aizdegtajā ugunskurā publiski vai aizklāti pa pagalei piemeta gandrīz ikviens notikumu līdzzinātājs. Hokeja sabiedrība krasi polarizējās Beresņeva aizstāvjos un noliedzējos, un šajā mutvārdu kaujā virsroku ņēma pārmaiņu pieprasītāji. Toreizējais LHF prezidents Kirovs Lipmans izšķīrās par trenera nomaiņu: ''Pirmos neapmierinātības sindromus pamanīju jau Turīnā. Man bija ilga saruna ar Skrastiņu pirms pēdējās spēles ar Kazahstānu (2:5). Skrastiņš ir ļoti inteliģents cilvēks, un es joprojām esmu pārliecināts, ka kāds viņu pamudināja uzstāties pret treneri Beresņevu.'' Pēc pāris nedēļām Lipmans atklāja, ka ir panākta jau principiāla vienošanās ar Toljati Lada strādājošo Pjotru Vorobjovu par Latvijas izlases vadīšanu. Jaunais treneris apvaicājies, ko no viņa sagaidot, un Lipmans teicis, ka zemāk par desmito vietu negribot nolaisties. Pēc tam jau Pjotrs Iļjičs bijis tiešs: vai izlasei spēlētāji vispār ir?
Vorobjovs uzrunāja vārtsargus Artūru Irbi un Pēteri Skudru, arī Ozoliņu un vēl vairākus spēlētājus un visos gadījumos saņēma atteikumu. Viena daļa spēlētāju ļoti labi zināja Vorobjova novecojošās treniņu metodes, un treniņos bija gaidāmas tik smagas slodzes, ka čempionāta laikā vēl kājas nebūs atguvušas svaigumu.
Ja jau pat ātrais Miķelis [Rēdlihs] nevar paskriet, tad ko lai saka par pārējiem,'' čempionāta priekšvakarā uz to norādīja arī pieredzējušais uzbrucējs Leonīds Tambijevs.
Lielā mērā paredzējums piepildījās, taču atklāšanas spēlē Latvija atņēma punktu hokeja lielvalstij Čehijai (1:1). Pirmo reizi pasaules čempionāta ievadā Latvija izvairījās no zaudējuma, taču iespējas iedabūt vēl vienu ripu čehu vārtos tikpat kā nebija. Pēcāk viens no uzbrukuma līderiem Aleksandrs Ņiživijs atzinās, ka kājas joprojām bijušas svina pielietas un aizslidot tālāk par centra līniju bijis pagrūti. No kalniņa lejup hokejisti nobrauca spēlē ar Somiju (0:5), bet tad tika izcīnīta ļoti svarīga 5:1 uzvara pār Slovēniju, kas garantēja vietu hokeja elitē arī uz nākamo gadu. Minimālais uzdevums bija izpildīts. Federācijas vadība katra hokejistu kontu papildināja ar 3000 eiro. Pirmo reizi prēmijas maksāja par uzvarām, nevis par beigās ieņemto vietu.
''Nekur pasaulē jau šādas naudas nemaksā. Bet ko lai dara, ja mēs esam tāda maza valsts. Kaut kā jau ir jācenšas spēlētājus stimulēt,'' it kā taisnojoties, prēmiju izmaksāšanu skaidroja Lipmans.
2006. gada 11. maijs Latvijas hokeja vēsturē tapsēts drūmos toņos. Vairāk par 0:11 zaudējumu Kanādai atmiņā palikušas līdzjutēju sarīkotās nekārtības. Spēli pārtrauca vairākas reizes, jo sašutumā par amerikāņu tiesneša Rika Lūkera tendenciozo rīcību no tribīnēm uz laukuma lidoja monētas, dakšiņas un pat sporta čība.
Nākamajā dienā ledu apkalpojošie puikas saskaitīja, ka tā vakara ieguvums ir 37,44 lati un viens mobilais telefons. Latvijai draudēja soda sankcijas, kuras tomēr netika piemērotas.
Starptautiskās Hokeja federācijas prezidents Renē Fāzels atzina Lūkera ieslīgšanu galējībā. Spēles tiesnesis jaunos noteikumus traktēja tik pedantiski, ka spēle pārvērtās farsā.
Čempionāta pēdējā spēlē Latvija apspēlēja Norvēģiju ar 4:2 un izpildīja LHF izvirzīto uzdevumu – ieņēma 10. vietu. Gandarījuma sajūtas gan nebija. Pirms tam Latvijas izlase hokeja elitē divreiz bija aizsniegusies līdz septītajai vietai, bija izcīnītas saviļņojošas uzvaras pār hokeja lielvalstīm. Mājas čempionātā rangā augstāk esošās komandas neizdevās uzveikt.
NHL spēlētāji var atbraukt
Pirms 2021. gada pasaules čempionāta Latvijas hokeja izlasē nav ne mazāko pazīmju, ka varētu izveidoties revolucionāra situācija. ''Esmu runājis ar daudziem spēlētājiem, un visi ir gatavi spēlēt izlasē,'' uz cerīgo situāciju sastāva komplektēšanā norāda arī LHF ģenerālsekretārs Viesturs Koziols. Daļai hokejistu šis gan varētu būt pēdējais pasaules čempionāts.
Pirms piecpadsmit gadiem PČ Rīgā valstsvienības sastāvā debitēja divi nākamie izlases kapteiņi, kuri spēlējuši vadošās lomas brīžos, kad izlases liktenis hokeja elitē karājās trauslā diedziņā. Pirms 2006. gada PČ Rīgā norisinājās pasaules U18 vecuma grupas pirmās divīzijas čempionāts, kurš Arēnā Rīgā kalpoja kā ģenerālmēģinājums pirms lielajiem hokeja svētkiem. Treneris Vorobjovs uz valstsvienības treniņiem uzaicināja U18 junioru izlases vadošos spēlētājus, un septiņpadsmitgadnieks Kaspars Daugaviņš arī izcīnīja vietu izlases sastāvā spēlēšanai pasaules čempionātā. Lauris Dārziņš sezonu bija aizvadījis Kanādas rietumkrasta junioru līgas komandā Kelounas Rockets un arī 2006. gada pavasarī debitēja Latvijas valstsvienībā. Tagad abiem jau ir bagātīga augstākā līmeņa spēļu pieredze, un 2021. gada PČ viņi varētu būt vieni no atslēgas spēlētājiem.
Par kopējo PČ līmeni pagaidām tomēr pāragri spriest. Nacionālās hokeja līgas (NHL) regulārajai sezonai pēc pašreizējā plāna ir jābeidzas 8. maijā (korekcijas var ieviest Covid-19 situācija Ziemeļamerikā), bet PČ jāsākas 21. maijā. Čempionāta orgkomitejas vadītājs Edgars Buncis norāda, ka čempionāta dalībkomandas Rīgā varētu ierasties jau desmit dienu pirms čempionāta, lai burbuļa ietvaros aizvadītu treniņnometni un pārbaudes spēles. Šajā situācijā nav īsti zināms, kāda būs NHL spēlētāju atsaucība.
''Es gan domāju, ka mums ir diezgan lielas cerības Rīgā ieraudzīt NHL kalibra spēlētājus,'' Buncis ir optimists.
''Mums ir atrunāts Covid-19 protokols, kas notiek gadījumā, ja komandas vēlas pēdējā brīdī vai papildus pieteikt spēlētājus. Neviens nevēlas burbulī ielaist cilvēkus, kuri var apdraudēt pārējos. Tāpēc ir jau padomāts par šo spēlētāju testēšanu un viņu izolēšanu no pārējiem līdz brīdim, kamēr ir pārliecība, ka viņi nav vīrusa nēsātāji. Ņemot to visu vērā, pastāv reāla iespēja, ka arī pēc Stenlija kausa izcīņas pirmās kārtas beigām hokejisti atbrauc no NHL un spēlē pasaules čempionātā. Starptautiskā Hokeja federācija papildu testēšanai ir atvēlējusi finansējumu.''
Latvijas izlasē pēdējos pasaules čempionātos viens no vilcējiem ir vārtsargs Elvis Merzļikins, kurš sargā NHL kluba Kolumbusas Blue Jackets vārtus. Viņa spēlēšana PČ ir zem jautājuma zīmes. Tāpat nav zināms, vai varēs palīdzēt uzbrucēji Teodors Bļugers un Rūdolfs Balcers, kuri ieņēma vadošās lomas 2019. gada pasaules čempionātā. Bļugers spēlē NHL komandā Pitsburgas Penguins, savukārt Balcers ir NHL kluba Sanhosē Sharks sistēmā. Jau tagad skaidrs, ka būs jāiztiek bez NHL komandas Bufalo Sabres uzbrucēja Zemgus Girgensona, kurš pēc kājas muskuļa operācijas šosezon nespēlēs.
Buncis norāda, ka PČ dalībkomandas spēlēšanu Rīgā varētu sākt jau pirms pasaules čempionāta sākuma. ''Visticamāk, pirms pasaules čempionāta komandas Euro Hockey Challenge ietvaros nevarēs aizvadīt pārbaudes spēles ierastajā formātā ar ceļošanu no vienas valsts uz otru. Mēs piedāvājam šīs spēles aizvadīt Rīgā, un jau piecas komandas ir devušas apstiprinājumu, ka viņus šāds formāts apmierina. Tas nozīmē, ka komandas atbrauktu paplašinātā sastāvā un, ievērojot visas epidemioloģiskās prasības, pēdējā sagatavošanās ciklā čempionātam gatavotos Rīgā.''
Latvijas izlasi kopš 2016. gada decembra vada titulētais kanādiešu speciālists Bobs Hārtlijs. Trīs aizvadītajos pasaules čempionātos Hārtlijs izlases spēlētājus labi iepazinis. 2017. gadā Ķelnē Hārtlija vadībā tika izcīnīta 10. vieta, 2018. gadā Latvija aizspēlējās līdz ceturtdaļfinālam, kur līdzīgā spēlē ar 2:3 piekāpās nākamajiem čempioniem zviedriem (astotā vieta). Pēdējā notikušajā PČ 2019. gadā Bratislavā Latvija atkal ieņēma 10. vietu.
Par sportiskajiem mērķiem pagaidām gan pāragri runāt. Vispirms jau jācer, ka tas draņķa vīruss, kā saka tautā cienītais profesors Anatolijs Danilāns, vispār neizjauks plānus sekmīgi sarīkot pasaules čempionātu Rīgā.