Nepieskatīti debesīs

Kontroles zaudēšana pār 5,5 metrus plato un 3,5 metrus garo UAV Factory bezpilota lidaparātu Latvijā noveda ne tikai pie vairāku dienu satraukuma un pirmajiem sižetiem ziņu pārraidēs, bet arī meklēšanas darbiem, kuros bija iesaistītas četras lidmašīnas un sešas vienības uz zemes, kā arī lidostas Rīga gaisa telpas slēgšanas uz trim diennaktīm. Ierobežojumi tika atcelti tikai pēc tam, kad kļuva skaidrs: drona lidojums jebkurā gadījumā ir beidzies degvielas trūkuma dēļ. Pats brīvsolī aizlidojušais drons līdz trešdienai tā arī nebija atrasts, un var vienīgi minēt, vai tas beidzis savu lidojumu jūrā, piezemējies kaut kur Latvijā vai arī aizklīdis uz kādu no kaimiņvalstīm. Teorētiski lidaparāts vispār var atrasties ja ne gluži aiz trejdeviņām zemēm, tad ievērojamā attālumā no valsts robežām, jo degvielas tam pietika 90 lidojuma stundām un tas spēj sasniegt 70 km/h lielu ātrumu.

Šis notikums, lai arī ir pirmais šāda veida incidents Latvijā, pasaules mērogā ne tuvu nav unikāls, jo droni, lai gan parasti mazāku gabarītu, itin bieži ne tikai mēdz kļūt nevadāmi, bet arī rada reālus traģēdiju un katastrofu draudus.


No militārā līdz civilajam

Bezpilota lidaparātu priekšvēsture oficiāli sākās jau 1849. gadā, kad Austrijas armija uzbrukuma laikā Venēcijai izmantoja gaisa balonus bez apkalpes, kuru grozi bija piekrauti ar sprāgstvielām. Tiesa, no vēja virziena un ātruma pilnībā atkarīgie gaisa baloni par droniem ir uzskatāmi tikai ļoti nosacīti, tādēļ ļoti bieži par 15dronu vēstures pirmsākumiem tiek uzskatīts I pasaules karš. 1915. gada martā britu armija Francijā pirmoreiz izmantoja vienkāršu bezpilota lidmašīnu pretinieka – Vācijas armijas – pozīciju fotografēšanai no gaisa. Pieticīgo tehnoloģiju dēļ necik plaši šis risinājums izmantots tolaik gan netika, tomēr pamati turpmākajai attīstībai bija ielikti.

I pasaules kara laikā arī ASV tika izstrādāta par Keteringa vaboli (Kettering Bug) iedēvēta bezpilota lidmašīna – torpēda, kura pirmoreiz tika izmēģināta 1918. gada 2. oktobrī. Sava laika ievērojama inženiera un izgudrotāja Čārlza Keteringa izstrādātais lidaparāts bija neliela bezpilota lidmašīna, spējīga lidot pa taisnu līniju ar ātrumu līdz 80 km/h, nest 180 mārciņu (82 kg) sprāgstvielu un sasniegt līdz pat 121 km lielu attālumu. Kad šis lidaparāts sasniedza iepriekš aprēķinātu vietu, ar īpaša mehānisma palīdzību no tā atdalījās spārni un korpuss, kurā atradās sprāgstvielas un detonators, devās pretī zemei jau kā torpēda. Kaujas apstākļos Keteringa vabole gan nekad netika izmantota, un veiksmīgi arī izrādījās tikai septiņi no kopumā 24 eksperimentālajiem izmēģinājumiem (turklāt veiksmīgi šajā gadījumā nozīmē, ka lidaparāts vispār sasniedza iecerēto rajonu). Tomēr par spīti tam visam tieši šis lidaparāts kļuva par daudzu vēlāko bezpilota militāro lidaparātu priekšteci.

Pirmais radiovadāmais drons parādījās II pasaules kara priekšvakarā ASV. Droni, kurus izstrādāja kompānija Radioplane, bija sprāgstvielām piekrautas, pa radio vadāmas nelielas lidmašīnas dažādās modifikācijās un versijās. 1941. gadā bija jau tapis modelis RP-5, kas tika pārdēvēts par Radioplane QQ2 un kļuva par pirmo sērijveidā ražoto dronu vēsturē. Pavisam drīz tapušais nākamais, uzlabotais modelis Radioplane QQ3 II pasaules kara laikā tika saražots jau 9,4 tūkstošos eksemplāru. II pasaules kara beigās Radioplane izlaida pa 50 dažādu modeļu un dažādiem mērķiem izmantojamiem droniem dienā, kas padarīja kompāniju par absolūti dominējošo spēku bezpilota aviācijas industrijā visas pasaules mērogā.

Radioplane slavenā vēsture beidzās 1962. gadā, kad uzņēmumu pilnībā pārņēma Northman Group – viens no ASV militāri rūpnieciskā kompleksa gigantiem un šābrīža lielākajiem militāro bezpilota lidaparātu ražotājiem pasaulē.

Apmēram tajā pašā laikā ASV pievērsās arī dronu izmantošanai izlūkošanā – par lūzuma punktu kļuva izlūklidmašīnas U-2 notriekšana virs PSRS teritorijas 1960. gada 1. maijā un tās pilota nonākšana padomju gūstā. Neoficiāli tiek pieļauts, ka tas varētu arī nebūt pirmais gadījums, kad PSRS pretgaisa aizsardzība notrieca ASV izlūklidmašīnas, taču tas bija pirmais gadījums, kad pilots izdzīvoja, lai arī nonāca gūstā. Cik lielā mērā šis viedoklis atbilst patiesībai, gan nav skaidrs, jo daudzi ar šo laika posmu saistītie dokumenti joprojām ir slepeni, tomēr tieši bažas par izlūklidmašīnu pilotu drošību un dzīvību lika ASV ļoti aktīvi attīstīt arī izlūkošanai paredzētus bezpilota lidaparātus.

Paralēli un tādu pašu iemeslu dēļ šim virzienam aktīvi pievērsās arī Izraēla. Konfliktu ar arābu valstīm dēļ tā kļuva par pirmo, kur bezpilota izlūkošanas lidaparāti 1973. gadā tika izmantoti jau kaujas apstākļos. Tieši tāpat Izraēla kļuva par pirmo, kura 1982. gadā konfliktā ar Sīriju izmantoja kaujas bezpilota lidaparātus kopā ar pilotējamām kaujas lidmašīnām. Šī pieredze izrādījās tik veiksmīga, ka sākās jauns posms dronu attīstībā – no samērā dārgiem un ekskluzīviem lidaparātiem tie strauji pārtapa par plaši izmantotu un ražotu militāro tehniku. Šobrīd dažāda lietojuma militārie droni atrodas gandrīz simt pasaules valstu bruņoto spēku rīcībā, lai gan precīzs to skaits daudzos gadījumos netiek atklāts, tamdēļ parasti tiek izmantota frāze "vairāki desmiti tūkstošu".

Līdzīgi kā daudzos citos gadījumos dronus, kam sākotnēji bija tikai militārs lietojums, sāka izmantot arī civilām vajadzībām. Šajā ziņā par lūzuma punktiem tiek uzskatīti divi gadskaitļi. 1990. gads, kad parādījās pirmie mini un mikro droni, tādi, kādus mēs tos zinām šodien, kurus varēja iegādāties jebkurš interesents. Savukārt 2014. gadā kompānija Amazon sāka plaši izmantot dronus preču piegādēm. Patlaban droni tiek plaši lietoti arī dažādām citām civilām vajadzībām – novērošanā, lauksaimniecībā, glābšanas operāciju laikā utt. –, un eksperti lēš, ka 2016. vai 2017. gadā pasaules kopējais civilo dronu, galvenokārt neliela izmēra lidaparātu, skaits sasniedza trīs miljonus vienību. Šobrīd šis skaitlis gan varētu būt vēl iespaidīgāks – jau ap pieciem miljoniem vienību, par ko netieši liecina arī fakts, ka pērn ASV vien reģistrēto dronu skaits oficiāli kļuva lielāks par diviem miljoniem.