Lai Līgo svētkos un citās svinībās ikvienam viesim būtu vislabākās izredzes iesaistīties interesantās sarunās, jāseko pavisam vienkāršai formulai: pasākuma dalībnieku skaitam jādalās ar četri. Ar tādu ieteikumu nācis klajā prominents britu zinātnieks, kurš jau gadiem ilgi vēro un analizē cilvēku uzvedības principus.
Kurš gan kaut reizi dzīvē kādā saietā nav sajuties lieks? Kādā brīdī visi ir sadalījušies pa pāriem vai grupiņām, un kādam nevienā no tām nav atradusies vieta. Tā nu cilvēks bezmērķīgi klimst pa telpu, cerībā atrast kādu atsaucīgu dvēseli, līdz nolien kaut kur stūrī vai dodas mājup, šķendēdamies, ka tik sliktā pasākumā sen nav bijis.
Piektais lieks
Iespējams, šādu scenāriju būtu mazāk, ja vien ballīšu rīkotāji būtu vadījušies pēc zinātniskas receptes. Proti, uzaicinājuši tik daudz viesu, lai kopējais dalībnieku skaits būtu 8, 12, 16, 20, 24, 28, 32 un tā tālāk.
Šīs teorijas pamatā ir profesora Robina Danbāra pētījumos noskaidrotais, ka cilvēks spēj vienlaikus koncentrēties tikai uz trīs citu cilvēku mentālo stāvokli. Tas nozīmē, ka pilnvērtīga pļāpāšana, kurā vienlīdz aktīvi var iekļauties visi dalībnieki, iespējama vien grupā līdz četriem cilvēkiem. Katrs mēģinājums pieņemt vēl kādu izvēršas "lekcijā", kurā viens vai divi runā un pārējie klausās. Parasti pie pirmās izdevības kāds atdalās no grupas un dodas veidot citu.
"Sarunā nedrīkst būt vairāk par četriem cilvēkiem vienlaikus. Tiklīdz pievienosies piektā persona, saruna izjuks. To var novērot jebkurā ballītē vai pieņemšanā," Čeltnemas Zinātnes festivālā uzsvēra Danbārs, vēršot uzmanību uz vēl kādu interesantu faktu – ēdamgaldu formu. Pie klasiska kvadrāta formas galda ir vieta četriem cilvēkiem, un svinībās cilvēki bieži vien tiek sēdināti tieši pie šādiem galdiem.
Savā grāmatā The Social Brain/Sociālās smadzenes viņš norādījis: "Palielinoties sarunā iesaistīto personu skaitam, indivīda runas laika daļa strauji samazinās. Ja jums pastāvīgi liedz izteikt viedokli, jūs neizbēgami zaudējat interesi un sākat meklēt mazākas sarunu grupas, kur varētu izteikties."
Zināja jau pagātnē
Profesors Danbārs pārbaudīja savu teoriju dažādos pētījumos, kuros novēroja cilvēku grupu sarunas restorānos, kafejnīcās un uz ielas. Tie apliecināja, ka par četriem cilvēkiem lielākas grupas noturējās vien īsu laika sprīdi. Šis pētījums arī parādīja, ka cilvēki reti smejas kopā grupās, kas pārsniedz četrus cilvēkus.
Interesanti, ka par šo cilvēka uzvedības niansi labi zināja jau senākos laikos. Piemēram, dižais rakstnieks Viljams Šekspīrs savos darbos regulāri iekļāvis sarunas, kurās piedalījās vai nu četri cilvēki, vai arī trīs, ja tie visi tenkoja par kādu citu, kas nebija klāt. Tas ļaujot lasītājam maksimāli izmantot smadzeņu kapacitāti un analizēt piecu personu garīgo stāvokļu pārmaiņas: sevis paša, trīs runātāju un apspriestās personas. Klasisks gadījums ir sākuma epizode lugā Hamlets, kurā trīs vīrieši pārrunā Hamleta tēva spoka parādīšanos. Līdzīgas situācijas aprakstītas arī daudzos citos daiļdarbos, un zinātnieks ir pārliecināts, ka tā nav nejaušība, bet gan gadsimtu gaitā pieredzē pārbaudīta rīcība. Katrs cilvēks ar laiku saprot, cik lielā grupā spēj uzturēt normālu komunikāciju, vienīgi ne katrs cenšas savus secinājumus nofiksēt un zinātniski pārbaudīt. Vairums vienkārši paļaujas uz intuīciju.
"Četru likums" nav pirmā Danbāra interesantā teorija. Pirms kāda laika viņš izvirzīja hipotēzi, ka cilvēks spēj uzturēt jēgpilnas sociālās attiecības tikai ar 150 cilvēkiem un no tiem patiesi tuvi cilvēki ir pieci, ieskaitot draugus un ģimenes locekļus.