Vējš papūta kleitiņu

Aktrises karjerai tolaik 20 gadu vecā Norma Džīna Mortensone (tāds bija skaistules īstais vārds) pirmoreiz pievērsās 1946. gadā, kad viņai izdevās noslēgt līgumu ar kinostudiju 20th Century Fox. Debitantei par nedēļas filmēšanos maksāja 125 dolārus (mūsdienu izteiksmē – ap 2100 dolāriem), taču pirmos kucēnus nācās slīcināt – kadri, kuros bija redzama topošā zvaigzne, no filmas galīgā varianta tika izgriezti, un, kā raksta History.com, neviens pat vairs īsti neatminas šīs neveiksmīgās lentes nosaukumu.

Ne ar ko nebeidzās arī īsā sadarbība ar Columbia, un pienāca brīdis, kad jaunietei nācās kailai pozēt kāda kalendāra vajadzībām, par to saņemot nieka 50 dolāru. Taču, kā norāda CNN, Merilina (šo skanīgo pseidonīmu viņa izvēlējās jau 1946. gadā) bija ļoti uzņēmīga un spītīga un no sava sapņa kļūt par kinozvaigzni neatsacījās. Viņa pakāpeniski mainīja tēlu, izmantoja jebkuru iespēju piedalīties fotosesijās un filmēties epizodiskās lomās trešās šķiras filmās, un galu galā šī neatlaidība atmaksājās.

1950. gadā, kad 20th Century Fox izmisīgi meklēja jaunas zvaigznes, kāds no producentiem atcerējās par Monro, un jau gada beigās tika noslēgts jauns līgums nosacījumiem, raksta Vanity Fair. Līdz 1954. gadam Merilina jau bija kļuvusi par labi pazīstamu aktrisi, teju vai zvaigzni, pateicoties lomām tādās filmās kā Niagāra/Niagara, Džentlmeņi izvēlas blondīnes/ Gentlemen Prefer Blondes un Kā apprecēt miljonāru/How to Marry a Millionaire.

Viņas pielūdzēju skaits auga, un, kad Ņujorkā paklīda runas, ka 1954. gada 15. septembra agrā rītā pie kinoteātra TransLux tiks filmētas ainas no jaunas filmas ar Monro galvenajā lomā, ažiotāža bija garantēta. Pēc dažām aplēsēm, ziņkārīgo skaits sasniedzis piecus tūkstošus, un, lai ikviens fotogrāfs tiktu pie kārota kadra, režisors Billijs Vailders lika ainu, kurā vēja plūsma paceļ gaisā Merilinas kleitu, bet viņa koķeti un ne īpaši veiksmīgi cenšas to savaldīt, filmēt vēl un vēl.