Zaļais stikla kalns

20 gadi Eiropas Savienībā (ES) – ko tie mainījuši un turpina mainīt Latvijā? SestDiena sāk rakstu sēriju, pētot un skaidrojot svarīgāko patlaban aktuālajā Eiropas zaļajā kursā, sociālajā un drošības politikā

Atrast visas iespējas izmantot kāda cita ķermeņa spēju veikt paša darbu (kas ir viena no enerģijas definīcijām) droši vien ir viens no izdzīvošanas pamatiem. Dzīvie organismi tiecas uzņemt, uzkrāt un nekad lieki netērēt enerģiju. Ne jau kosmisko, karmisko vai kādu manifestējamo, bet to visparastāko, ko var izteikt kalorijās un džoulos (izrādās, tā var mērīt gan ābola enerģētisko vērtību, gan stundas mīšanos ar velosipēdu, gan braucienu automašīnā. Šāds salīdzinājums gan praktiski nekur daudz nav derīgs, taču ir interesants mēroga iezīmēšanai un filozofiskām pārdomām).

Cilvēks kā suga šajā disciplīnā ir čempions, un varbūt tieši tāpēc enerģijas taupīšana cilvēces vēsturē reti ir bijusi godīga apmaiņa ar pārējo pasauli. Ko tur daudz – tāda ir dzīve, līdz brīdim, kad sāk izskatīties, ka Homo sapiens apetīte un mīla pret enerģiju apdraud pašu cilvēka sugu. Principā var teikt, ka tieši par to arī ir Eiropas zaļais kurss un daudzie jautāju mi, kas saistīti ar atjaunīgajiem energoresursiem, – mazliet novēloti, mazliet lēni, mazliet neizlēmīgi, bet globāli cilvēce tomēr stūrē tajā virzienā, kurā enerģijas rezerves cer neizbeigties teju nekad. Vai tiešām tas var izrādīties kā otrais labākais variants pēc mūžīgā dzinēja?

Velns slēpjas niansēs

 Atjaunīgie energoresursi (AER) ir tādi enerģijas ieguves avoti, kuru atjaunošanos nosaka dabas procesi. Nevis atjaunojamie, bet atjaunīgie – pieņemtais termins iekļauj ideju, ka šie resursi atjaunojas cilvēka neaicināti. Principā jau visi enerģijas avoti ir atjaunīgi, tikai daži nesamērīgi lēni, un kuram gan mūsdienās ir laiks gaidīt pārdesmit miljonu gadu līdz jauniem fosilajiem krājumiem. Dažas valodas ar diviem atšķirīgiem vārdiem nekrāmējas, tomēr ir prieks par latvisko precizitāti, jo