Kopš pērnā maija kino un teātra režisors un producents Matīss Kaža nav apstājies. Viņš tikko ir ielidojis Rīgā no Losandželosas, kad jau steidzas uz Nacionālo teātri, kur noritēja viņa izrādes Nacionālais kanāls mēģinājums. Tās pirmizrāde gaidāma 6. martā. Tiekos ar Matīsu pēc izrādes "caurlaides", kad klāt jau vēla novakare. Viņam plānā vēl satikt mammu un domāt par citu kino projektu darināšanu. Jāraksta. "Gribētos nedaudz apstāties, bet visu laiku kaut kas ir jārisina," viņš saka. Telefons ir nemitīgi blakus, un mūsu saruna mijas ar dziļdomīgām pauzēm, Matīsam mēģinot atbildēt uz ziņu straumēm.
Ginta Zilbaloža animācijas pilnmetrāžas Straume (2024) starts Kannu kinofestivāla konkursā un simtos godalgu ietilpināmie filmas panākumi pēc tam, kas mijušies ar nacionāla un globāla mēroga līdzjušanu, vienā vakarā satecēja kopā ar sešu gadu darbu. 97. ASV Kinoakadēmijas balvu ceremonija 2. martā Dolby Theatre Losandželosā kļuva par vēsturisku nakti ne tikai Straumes komandai, bet arī visai Latvijai. Pirmais Oskars! Tas izpelnījās pat smaidošu komentāru no ceremonijas vadītāja komiķa Konana O’Braiena, kurš pieteica, ka "bumbiņas tagad ir Igaunijas pusē".
Straumes uzvara ir Dāvida fenomens – Goliāts jeb lielās studijas ir piekāpušās neatkarīgajai animācijai, spilgtai bezkompromisu autorībai un mazas valsts apņēmībai un oriģinalitātei. Tik tiešām jau daudz rakstīts, spriests un mēļots par tumši pelēkā kaķa redzamību pasaulē un kinonozares augstākajos ešelonos, un arī Matīss sarunā atzīst, ka grūti pateikt ko jaunu. Viņš pajoko, ka kļuvis par interneta mīmu – video, kurā viņš ar satraukumā nepareizi sapogātu žaketi atrodas uz prestižākās kino skatuves, iemantojis lielu popularitāti. Tas esot lielāks gods kā Oskars, viņš sev raksturīgi paironizē.
Pēc pēdējiem darbiem pie Nacionālā kanāla, kura pamatā ir Sidnija Lumeta 1976. gada dzēlīgās satīras Tīkls/Network (1976) scenārijs (autori Lī Hols un Padijs Čajefskis), Matīss izskatās mierpilns. Izrāde ir teju vai pabeigta, un tā skaudri iekožas šābrīža ASV politiskajā gaisotnē, kapitālisma mehānismos un mediju konjunktūras likumībās. To centrā ir pusmūža televīzijas ziņu diktors Hovards Bīls (lomā Egons Dombrovskis), kurš tiešraidē piesaka savu pašnāvības aktu ar septiņu dienu atskaiti, kam seko jauna evaņģēlija dzimšana. Šajā izrādē Matīss saskata daudz paralēļu ar Donalda Trampa administrāciju un to, kā miera sarunas ar Ukrainu ieeļļotas ar šo pašu "darījumu valodu".
Tikmēr Straume un komandas darbs mums atgādina, ka īstā jēga rodas tikai tad, kad spējam saprasties. Šo mirkli un apziņu gribas nosargāt. Par to arī ar Matīsu sarunājamies.
Atminos, ka tu nebiji pārliecināts, ka Straume saņems Oskaru.
Jā.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!