Āgenskalna tirgus rīts, par ko savulaik dziedāja grupa Eolika, jau ir pagājis. Laiks, kad izcilais latviešu teātra un kino aktieris Uldis Pūcītis šeit pārdeva siltus pīrādziņus, protams, ir vēl tālāk prom. Pie ieejas divi plikgalvaini vīri ādas jakās sastopas un apkampjas, un es nodomāju: latvieša tieksme pēc romantiskas trīsas izraisošām dziesmām nav noslēpjama un tiek mantota no paaudzes paaudzē – neatkarīgi no tā, kā viņš sevi cenšas pasniegt citiem.
Ar duetu Čipsis un Dullais tiekos pusdienlaikā. Abi jaunā viļņa šlāgera (pašu godīgi atzīts formulējums) dueta dalībnieki Mārtiņš Ābols un Ģirts Strumpmanis mani jau sagaida pirms pāris gadiem uzceltajā augšstāvā, lai parunātos pie pusdienu galda. Ar Mārtiņu dedzīgi metos apspriest lejā redzēto bārdaino un omulīgo vīru ar viltīgajām ačtelēm, kurš būtu lielisks ieguvums jebkuram gaļas pārstrādes uzņēmumam, bet nekā – viņš pielikts pie siera tirgošanas. Ar Mārtiņu esmu ne vienu vien pudu sāls kopā apēdis kopš Pulkveža un pirmā Latvijas privātā rokfestivāla Trincstock laikiem. Toreiz redzēju viņu pirmo reizi uz skatuves – dziedam kopā ar vidusskolas laika grupu Paslēpes un maisot vienā repertuāra katlā The Smashing Pumpkins un Imanta Kalniņa dziesmas, tagad tās instrumentālisti pazīstami kā Autobuss debesīs dalībnieki. Ģirts savukārt dziedāja savā poproka grupā S.I.L.S. un arī smagāka roka apvienības Soundarcade sākotnējā sastāvā, kur
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 1.-7. decembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!