Mani sauc Ilze Burkovska-Jakobsena, esmu dzimusi Kuldīgā, skolā gājusi Saldū. Profesija – režisors. Šoruden skatītājiem nododu savu deviņus gadus tapušo filmu Mans mīļākais karš. Tā ir Latvijā pirmā pilnmetrāžas dokumentālā animācijas filma, kura jau sākusi savu ceļu apkārt zemeslodei dažādos (un prestižos) kinofestivālos.
Mans mīļākais karš ataino dzīvi Latvijā divas pēdējās desmitgades pirms neatkarības atgūšanas. Filmā es atgriezos vietā, laikā un vārdos, un augusta pēdējā dienā es to izdarīju arī kopā ar fotogrāfu Kristapu Kalnu un grima mākslinieci Zani Žilinsku
Manī nav nedz nostalģijas, nedz ilgu pēc šī laika un zudušajiem jēdzieniem. Bet piedzīvoto es uzskatu par bagātību, kura dod iespēju salīdzināt vietu un laiku sevī toreiz un tagad.
Cilvēka smadzenes ir fantastiska konstrukcija. Mums ir atmiņas. Bet kolektīvā atmiņa mums ir jo svarīga tādēļ, lai izprastu, kādu mēs vēlamies savu nākotni.