Tieši aizvadītās sezonas beigās, jūnijā, kad tika nosaukti balvu pretendenti visās kategorijās, aktualizējās jautājums par teātru pārvēršanos fabrikās – par milzīgo jauniestudējumu skaitu, kas orientēts uz samērā šaurāka, bet aktīva skatītāju loka vajadzību apmierināšanu. Viena no kolēģēm nesen pēc kādas izrādes noskatīšanās teica – viss jau bija labi, bet aktieri gan izskatījās nodzīti. Repertuārā vienlaikus tiek turēts milzīgs izrāžu skaits – piemēram, Nacionālā teātra mājaslapa uzrāda 48 iestudējumus, ieskaitot tos, kuriem pirmizrāde būs decembrī. Dailes teātra mājaslapā saskaitīju 39 nosaukumus. Lai biļetes pārdotu veiksmīgāk, šobrīd jau pilnā sparā tirgo biļetes uz janvāra repertuāru.
Lielais iestudējumu skaits padara žūrijas darbu par spraigu dzīšanos no viena notikuma uz nākamo, tādējādi tiek apgrūtināta iespēja noskatīties izrādes atkārtoti pirms nomināciju saraksta sastādīšanas, kas parasti notiek jūnijā. Jau minētā fabrikas režīma dēļ izrāžu kvalitāte ļoti šūpojas. Ir divas pretējas tendences: uzvedumi vēlu piedzimst un pirmizrādē īsti nav gatavi vai arī ātri nomirst – ja tiek parādīti reizi mēnesī, aktieru saspēles spriegumu vairs neizdodas panākt, un tas, kas sākumā licies cerīgs, var novīst neatplaucis. Aktieris, kurš pirmizrādē šķitis ļoti cerīgs, tikai saspringts, tāpēc ka šī ir viņa pirmā lielā loma, sezonas beigās, kad uztraukums mazinājies, relaksēti staigā pa skatuvi un vienkārši runā tekstu.
Ideālā variantā katras nominācijas pretendentus šādu svārstību dēļ žūrijai vajadzētu redzēt divreiz, taču tas nav iespējams, lai aptvertu ainu kopumā. Tieši iespaidīgais izrāžu kopskaits ir viens no iemesliem, kāpēc šogad žūrija atdalīja lielās un mazās formas izrādes, ļaujot ne tikai vieglāk salīdzināt to kvalitātes, bet paplašinot atzīmējamo darbu loku. Situācijā, kad nomināciju un balvu skaits tiek uzskatīts par darbības kvalitātes kritēriju, teātru alkas šo publisko glāstu saņemt ir tikai loģiskas.
Nebūsim naivi – publiskā atzinība ir svarīga ne tikai emocionāli. Tas zibens ātrums, ar kādu jūnijā teātri publicēja relīzes, virsrakstā norādot nomināciju skaitu, liecina, ka Spēlmaņu nakts ir kļuvusi par jaudīgu mārketinga instrumentu. Tieši šis faktors ir tas, kas žūrijas loceklim ir jāaizmirst, lai būtu godīgs pret sevi un citiem un nevērtētu sasniegumus pēc principa "katram kaut kas jāiedod". Šī principialitāte gan atriebjas brīžos, kad no tiem, kam goda izrādīts par maz, atskan nievas un paļas par žūrijas nespēju saskatīt vērtības.