Šis gads ir ekstrēmākais starptautiskā kinobiznesa pieredzē kopš XX gadsimta vidus. Piecus mēnešus nefunkcionējošie kinoteātri, skatītāju piesardzība, atgriežoties pie normālāka, kaut pandēmijas koriģēta, dzīves ritma, nenodrošina izcilus rezultātus. Neskaidrība par to, kādas korekcijas vīruss vēl ieviesīs, publisko pasākumu un festivālu rīkotāju dzīvi neatvieglo.
No 7. līdz 13. oktobrim filmu skates Rīgā ir ieplānojis festivāls Baltijas pērle, no 15. līdz 25. oktobrim – Rīgas Starptautiskais kinofestivāls Riga IFF. Abu festivālu norises vieta ir kinoteātris Splendid Palace, starp abiem pasākumiem ir divu dienu pauze. Situācija, maigi sakot, ir absurda, kaut Baltijas pērlei, kas negaidīti "iestūrējusi" oktobrī, vienmēr būs dzelžaini argumenti. Šajā īsajā rakstā nav jēgas iedziļināties senajā divu festivālu konkurences stāstā, un, iespējams, jēdziens "konkurence" ir pārspīlēts. Baltijas pērle ir kļuvusi par pusmūža skatītājam draudzīgu filmu programmu, bet nopietna festivāla struktūrai ir jābūt kompleksākai, ietverot gan konkursu, gan žūriju un filmu izvērtējumu, gan industrijas pasākumus, kas gan šogad pamatā pasaulē notiek tikai virtuāli.
2020. gadā rīkot festivālus ir sarežģītāk nekā citus gadus. Iemesls nav tikai neprognozējamība un publikas piesardzība, bet arī filmu atlases komplicētība. Proti, lielo orientieru trūkums. Tradicionāli tie ir svarīgākie Eiropas festivāli, kuros pamanītās, apbalvotās, publicitātes uzpušķotās filmas pēcāk turpina ceļu tālāk – arī uz Rīgu. Baltijas pērle programmu pamatā ir balstījusi tieši uz šādām filmām, piemēram, Kannu festivāla balvu ieguvējām, jo festivāla zīmols darbojas kā mārketinga ierocis.
Šogad Kannu festivāls pandēmijas dēļ tika atcelts, un tikai vēlāk tā rīkotāji publiskoja sarakstu ar filmām, kuras būtu tikušas izrādītas festivālā, ja tāds būtu noticis. Tātad – filmas ar "Kannu zīmi". Baltijas pērles programmā ir viena šāda filma – dāņu režisora Tomasa Vinterberga Vēl pa mēriņam/Another Round ar Madsu Mikelsenu. Pārējā programma ir komplektēta, balstoties uz drošiem vaļiem – pazīstami aktieri un pamatīgi stāsti nobriedušai auditorijai. Intriģē franču dramaturga, tagad arī kinorežisora Floriana Zellera filma Tēvs/Father ar Entoniju Hopkinsu. Baltijas pērlei tikusi Berlīnes festivāla atklāšanas filma – visai viduvējā, uz dokumentāliem faktiem balstītā Mans Selindžera gads ar Sigurniju Vīveri.
Arī Riga IFF programmā ir filmas, kas tika pirmizrādītas februārī Berlīnē vēl pirms pandēmijas. Piemēram, totalitārisma studijas – provokatīvā krievu Dau. Nataša un melnbaltā čehu drāma Kalpotāji, kas stāsta par komunistisko slepeno dienestu darbību katoļu seminārā. Programmā ir arī citas, neatklātas teritorijas. Būtiski, ka daļu no filmām festivāls piedāvās noskatīties arī internetā – tā ir atbalstāma iniciatīva. Atliek cerēt, ka ieguvēji no konkurences būs skatītāji.