Par īpašu notikumu savā dzīvē uzskatu 2003. gada 7. novembri. Man un tā laika Latvijas vēstniekam Francijā un UNESCO Rolandam Lappuķem bija vienreizēja iespēja piedzīvot to reto sajūtu, kad tirpiņas skrien pār kauliem un acīs sariešas asaras aiz lepnuma par savu tautu un valsti. Šajā dienā Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerālsekretārs Koičiro Macuura pasludināja Dziesmu un deju svētku tradīciju trīs Baltijas valstīs par Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu.
Par vērtību, kuras saglabāšanai ir globāla, vispārcilvēciska nozīme. Par vērtību, kas ir uzskatāma par nemateriālu pieminekli cilvēces radošajam ģēnijam. Par vērtību, kas ir dzīva, sevi pastāvīgi atjaunojoša tradīcija, kas nes vēstījumu par mūsu civilizācijas kultūras vēsturi un vienlaikus kalpo par iedvesmu jaunradei un izcilībai mūslaikos. Par vērtību, kuras nodošana tālāk nākamajām paaudzēm pirmām kārtām ir pašas valsts iedzīvotāju atbildība un stingra apņemšanās.
Šī atzinība, kas juridiskajā valodā detalizēti ir aprakstīta UNESCO Konvencijā par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, ir devusi daudzas gatavas atbildes, kas ir Dziesmu un deju svētki no globālā skatpunkta. Bet vai 140 tradīcijas pastāvēšanas gados esam spējuši atbildēt, kas Dziesmu svētki ir mums pašiem?
Nav vienas pareizās atbildes
Ko mums, latviešiem, nozīmē Dziesmu un deju svētki, ir viens no man biežāk uzdotajiem jautājumiem gan žurnālistu intervijās, gan publiskajās diskusijās visā svētku sagatavošanās periodā, kā arī visā garajā posmā kopš svētku starptautiskās atzīšanas. Šodien, pārlapojot savas daudzveidīgās atbildes, kā arī atsaucot atmiņā daudzu mūsu Latvijas personību izteiktās atziņas, jāsaka – vienas vienīgās pareizās atbildes jau nav. Ir kopīgi vispāratzīti atslēgas vārdi par svētkiem kā rituālu tautas dievkalpojumu, tautas garīgā spēka simbolu un nacionālās identitātes stūrakmeni.
Dažādos vēstures posmos svētkiem ir bijusi atšķirīga misija. No 1873. gada līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā svētki uzplaiksnīja kā viena no spilgtākajām topošās, jaunās nācijas kultūras nacionālisma ideoloģijas izpausmēm, padomju laikā tie deva iespēju zemtekstu un simbolu valodā apliecināt ticību Latvijas neatkarības idejai, bet atmodas laikā deviņdesmitajos gados pārauga nevardarbīgajā dziedošajā revolūcijā. Savukārt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas nereti ir nācies dzirdēt apgalvojumus, ka mūsu dziedošajai tradīcijai varētu nebūt nākotnes, jo pēdējās desmitgadēs svētku galvenā motivācija taču ir bijusi cīņa un pretī stāvēšana svešai varai. Ar ko gan būtu jāspēkojas šajos Latvijas brīvvalsts laikos, kad esam Eiropas Savienības, ANO un NATO dalībvalsts?
Mūsu laika latvietim atbildē uz jautājumu, kas ir mani Dziesmu svētki, parādās aizvien individualizētākas izjūtas un redzējumi. Vienam tā ir bēgšana no sociālās izolācijas cilvēku pamestajos lauku novados, citam – jēgpilns un darbīgs brīvais laiks kopā ar ģimeni, mūsu senioru paaudzei – otrās jaunības meklējumi, jauniešiem – kārtīgs tusiņs un romantiska izdauzīšanās busiņos ceļā uz kādu starptautisku konkursu, bet mazajam trīsgadniekam – pirmie soļi mākslas brīnumu pasaulē, mācīšanās būt kolektīvā un uzņemties atbildību par tam uzticēto mazo, bet nozīmīgo uzdevumu.
Tautas pašcieņas indikators
Piedzīvojot un vērtējot Dziesmu un deju svētkus no rīkotāja skatpunkta, es tos šobrīd visvairāk redzu kā sava veida mūsu tautas pašcieņas un pašapziņas indikatoru. Svētki ir kā mazs mūsdienu Latvijas spogulis, kurā ieraugām, cik paši esam gatavi ieguldīt savus spēkus mūsu kultūras mantojuma pārmantošanā un bagātināšanā un cik daudz uzskatām, ka mums viss pienākas jau gatavā veidā – kā plaša patēriņa prece, ko brīvajā tirgū var pirkt, pārdot vai iemainīt, vai vienkārši saņemt par velti, jo esmu taču nodokļu maksātājs un dzīvoju tiesiskā valstī.
Vai, to sakot, vēlos aktualizēt man bieži uzdoto jautājumu par svētku komercializēšanos, kuru kādā intervijā kā ēsmu turpmākai apspriešanai un interpretēšanai pasvieda maestro Raimonds Pauls? Jā, vēlos gan un par simts procentiem piekrītu mūsu maestro, ka pārbaude ar naudu ir mūslaiku svētku lielākais izaicinājums. Tomēr ar kādu būtisku atrunu – šīs tēmas starmešu gaismai nebūtu jākrīt pirmām kārtām uz diriģentu vai kādu citu radošās profesijas pārstāvi. Tā vietā es vēlētos, lai diskusija par Dziesmu svētkiem un komerciju atklāti un vispusīgi aktualizē mazas valsts kultūras tirgus specifiku, un jo īpaši – kultūras un ap tās radīto saturu plaukstošo industriju attiecības. Kā, piemēram, sadalās pasākuma izdevumi/ieņēmumi starp mākslinieku un tehniskā nodrošinājuma operatoriem un īpašniekiem?
Vai repertuārs nav sarežģīts?
Pašapziņas un pašcieņas kontekstā labi iederas vēl viens bieži uzdots jautājums saistībā ar gaidāmajiem svētkiem. Vai Dziesmu un deju svētku repertuārs nav pārāk sarežģīts?
Šajā jautājumā vienmēr atļaujos un atļaušos būt strikta. Dziesmu un deju svētku tradīcija ir pārdzīvojusi trīs laikmetus, vairākus karus, izsūtīšanas un ekonomiskās un politiskās krīzes, bet tas nekad nav traucējis dalībniekiem un kolektīviem Dziesmu un deju svētkos tiekties uz māksliniecisko izcilību. Repertuārs visos laikos ir bijis vienādi sarežģīts gan koru, gan deju un pūtēju orķestru jomā. Tāpēc šo jautājumu es drīzāk pārformulētu, vaicājot: "Kas mūsu izglītības sistēmā būtu darāms, lai stiprinātu starptautiski atzītās tradīcijas īpašās kvalitātes?"
Ar ko būs īpaši XXV Vispārējie latviešu Dziesmu un XV Deju svētki?
Ar svētkus vienojošiem vārdiem "Gaisma līgo Latvijā" un vienotu māksliniecisko tēlu. Ar iesaistes un līdzdalības filozofiju svētku ārējā komunikācijā. Ar tautas iedziedātajiem skaņu vijumiem vainagos. Ar Jāzepa Vītola 150. gadadienu. Ar lielajiem ekrāniem pilsētvidē. Ar "gudriem pilsētniekiem" un velonovietni 2000 velobraucējiem Mežaparkā. Ar dziedošo 11. maršruta tramvaju un vilciena ekspresi. Ar Dziesmu un deju svētku TV kanālu. Ar pieaugošu svētku dalībnieku skaitu – par spīti kopējam Latvijas iedzīvotāju skaita kritumam. Ar plaši pārstāvētām latviešu kopienām no ārvalstīm. Ar daudzveidīgu Latvijas mazākumtautību programmu.
Ar pārsteidzoši lielu sabiedrības vēlmi piedalīties svētku pasākumos un sāpīgajiem puniem nesakārtotās svētku infrastruktūras dēļ. Ar 10 lielajām Dziesmu un deju svētku balvām, ko labākajiem koprepertuāra kolektīviem pasniegs pie Brīvības pieminekļa valsts augstākās amatpersonas. Ar brīvdienu svētku dalībniekiem 8. jūlijā. Ar īpašo karoga gājienu. Ar Sidraba birzi pretī Ministru kabinetam un ar sapni par Sidraba birzi dziesmu kalnā – jaunu svētku estrādi, sagaidot Latvijas valstiskuma simto jubileju 2018. gadā.