Kad ieminējos draugiem, ka Rīgas mikrorajonos dzīvo cilvēki, kas labprātīgi pieteikušies savas mājas īslaicīgi padarīt par izstāžu zāli, lielākās daļas reakcija bija neviltota neizpratne. Tā taču ir privātā telpa! Kāpēc sevi tā jāapgrūtina? Kāpēc jāļauj svešiem cilvēkiem tā vienkārši, neko par to pretī nesaņemot, ielāčot savā dzīvojamajā un guļamajā telpā? Izrādās, pat drūmākajos mikrorajonos dzīvo cilvēki, kuriem tas sagādā prieku. Tāpat kā ir cilvēki, kurus iepriecina regulāra svešu cilvēku īslaicīga izmitināšana privātajā mājoklī jeb, izsakoties internacionāli, "kaučsērfings".
Agrāk, kad tikai retajam mājās bija stacionārais telefona aparāts, tiklīdz bija tāda nepieciešamība vai kāds neskaidrs jautājums, varēja vienkārši uzrasties ciemos. Tagad šāda rīcība visdrīzāk tiktu uzskatīta par nepieklājīgu, jo labais tonis nosaka iepriekš vizīti pieteikt un saskaņot ar namatēvu/namamāti. Taču, arī neizejot no mājas, varam uzzināt ļoti daudz pat par svešu cilvēku privāto telpu – dienišķajām maltītēm, puskailām izpriecām pie jūras, intīmiem brīžiem ar mīļoto u. tml. Turklāt cilvēki to atklājuši labprātīgi un pilnīgi neko nesaņemot pretī – ja nu vienīgi citu atzinību jeb vienkārši like. Visdrīzāk lielā mērā to pašu, ko cilvēki, kuri gatavi savus dzīvokļus īslaicīgi pārvērst par izstāžu zālēm. Tātad privātā telpa vienkārši seko līdzi laikam un transformējas.
Ieiet sveša cilvēka dzīvoklī, pat apzinoties, ka viņš pats tam piekrīt un saprot spēles noteikumus, ir dīvaini. Apmeklētājus, kuri šo pasākumu vairāk uztver kā izstādi, no tiem, kuri drīzāk tomēr kā ciemošanos, var atšķirt pēc tā, kurš novelk vai nenovelk kurpes. Uz sienām izvietojušās ne tikai bildes no fotosesijas, kurā horeogrāfi iemiesojušies neesošos dzīvokļa priekšmetos, bet arī izceltas īpašnieka izraudzītas lietas četrās kategorijās – derīgā, nederīgā, reliģiskā un mīļā. Vēl interesantāk par izstādi ir vērot, kā iekārtota konkrētā cilvēka dzīves telpa, lai gan visu laiku nepamet sajūta, ka skatīties drīkst tikai uz fotogrāfijām, bet mūzikas kolekcijas, grāmatu vai privāto bilžu aplūkošana ir kādas nerakstītas robežas pārkāpšana. Vairāku dzīvokļu televizoros rāda speciāli projektam tapušo filmu ar dejotāju inscenējumiem, kuri līdzīgi pionieriem vienotā solī pārvietojas pa mikrorajonu. Vēlākā sarunā horeogrāfs Villijs Dorners paskaidro, ka gribējis uzsvērt distanci starp cilvēku privātajā un publiskajā telpā – vienā viņš ir individualitāte, bet otrā sāk neapzināti darboties pēc kolektīva diktētiem noteikumiem.
Pārsvarā projektā pieteikušies jaunieši, taču ir arī kāda pavecāka "kaķu tante", kurai droši vien šī ir negaidīta izdevība atgādināt par sevi un nokļūt uzmanības centrā. Viņai galu galā visdrīzāk nav sava Facebook profila, kur dabūt "laikus". Lai gan īpaši projektam par godu Sarkandaugavā bija ieradušies arī cilvēki no Rīgas centra un citām apkaimēm, visinteresantāk esot bijis vērot, kā vietējie cilvēki rušinās laukā no savām privātajām migām, lai iekļūtu citu privātajā telpā, līdz tās visas sajaucas, kopā ar kaimiņieni veroties fotogrāfijās un pirmoreiz iedzerot kopā tēju. Vai vakarā kultūras namā Dauderi – arī pa glāzei bezmaksas vīna.