Plaukstošais maijs pilsētu izskaistina. Vecajos kapos zilsniedzes noziedējušas, pērnās un aizpērnās lapas augsnē nav uzsūkušās, skumjš un pamests te bija izvarotais Zemes mātes birojs, kam bija jāatgādina par aizgājušajiem un aizgājušo laiku. Taču izskatās, ka mūs pametusi arī pati attieksme pret pagātni. Šā brīža projektiem nereti nav nekādas kontinuitātes. Tikai putni šoreiz, tāpat kā ik pavasari, vītero tik skaņi, ka uz brīdi aizmirstu, ka esmu pilsētā, un labprāt pasēdētu uz soliņa, ja vien kāds no tiem nebūtu salauzts un apķēzīts.
Paeju garām Brasai, tālāk – jaunajam kolumbārijam, kurā ievietot pelniem klātos atmiņu konservus. Dažkārt šķiet, ka arī politiskā atmiņa ir apglabāta, pirms tam ar varu ekstrahējot to no cilvēku galvām. Vai, piedzīvojot ko jaunu, vecais no apziņas automātiski dzēšas?
Ejot pāri jaunajam tiltam garām Jaunajai Teikai (kas ir diezgan patālu no vecās Teikas), esmu tik tuvu plaukstošajām koku galotnēm, ka ievēroju katras lapas samtaino brīnumainību, tāpēc mani vēl jo vairāk satrauc pilsētas atzaļumošana – plānotā Pērnavas ielas koku nociršana un K. Barona ielā pērn sabakstītās krūmu vicas, bet Pārdaugavas koki pat pēc arboristu atzinumiem par to veselīgumu jau ir nozāģēti. Biķernieku ielas galā, iepretim slimnīcai, nocirstie koki sakrauti augstā zaru valnī, kas atgādina kārtās guldītos Biķernieku mežā. Vai, skrienot cauri šim mežam ar domu par maratonu vai minot pedāļus, nūjojot vai pastaigājoties ar suņiem zem augstsprieguma līnijas, tiek domāts par bijušo? Visapkārt kluknē pelēkās betonenes, arī tā, kurā es esmu kādreiz dzīvojusi Mežciemā. Mazliet tālāk nodibinājies kooperatīvs, kas atjaunojis savu māju. Uz mana bijušā balkona žāvējas veļa, un aiz baltajiem aizkariem, kur kādreiz bija mana virtuve, stāv mājas svētība. Arī es atvadoties nosvētu šo māju.
Kur agrāk bija brikšņi pie ezera iepretim Gaiļezera slimnīcai, tagad ir redzams būvlaukums otrpus ūdens, kur top "urbānā apbūve", koki aiziet, mājas ceļas – progress. Juglā viss pa vecam – guļamrajona centru nosaka veikala atrašanās vieta, kur čupoties jauniešiem un iedzērušajiem vietējiem noskaidrot attiecības. Mārupes iedzīvotāji sēž kafejnīcā, uz kuras logiem uzrakstīti Ojāra Vācieša dzejas citāti, gaidot, kamēr pie Mārupītes atsprāgs ievu pumpuri un kā ir gadus sentimentālā smarža pārmāks zālītes smēķētāju mākoņus.
Rimta miera mākoņa apdvests ir Ojāra Vācieša mājas pagalms pie Māras dīķa, iztēlojos, kā dzejnieks še ķēris dzejas rindas. Mazliet tālāk sieviete ķer vakardienu (tiešā un pārnestā nozīmē) – pārkrustās pie Uzvaras pieminekļa 10. maijā un noliek sarkanos ziedus iepriekšējā dienā izklātajā mirstošo ziedu simfonijā, kuras scenogrāfija aizvien guļ zālē, – narcišu un tulpju mandalas, kas mirst iepretim pāri ielai ziedošajiem ķiršiem, zem kuriem ne tikai nāk skūpstīties pārīši, bet arī kikbokseri vienatnē sprauslājot maisa Rīgas gaisu.
"Es maz ko atceros no rītdienas" – vēsta uzraksts, ko izlasu uz kāda Pārdaugavas namiņa sienas. Kā gan mēs varam zināt, kā būs, kad tiks ievēlēta jaunā pilsētas valdība. Arī ar izplatītajām pirmsvēlēšanu programmām un to solījumiem mēs nespējam aizsteigties nākotnē, pat ja uz elektorātu mērķē tik trāpīgi kā snaiperi. Katra balss ir uzticēšanās apliecinājums. Un tā tiek dota apmaiņā pret to, kas vēl tikai nāks, bet varbūt pat neatnāks.
Ar pirmajām sniegpārslām atgriežos centrā un secinu, ka tomēr pat ķiršu ziedi piečurātajās vārtrūmēs nespēj padarīt neredzamus milzu robus asfaltā, nakts agresīvo braukšanu un līgojošos mājup steberētājus. Bet pāri visam faktu, ka Rīga ir latviešu galvaspilsēta.
Loģika