Lai gan Erasmus akadēmiskajos kuluāros tiek uzskatīta par visveiksmīgāko studentu apmaiņas programmu pasaulē, Eiropas budžets ir nepielūdzams un gatavs arvien jauniem upuriem.Šogad programma, tāpat kā es, svin savu divdesmit piecu gadu jubileju, kas tāda veida projektam ir krietni cienījamāks vecums nekā cilvēkam. Ar Erasmus palīdzību katru gadu mācīties uz ārzemēm dodas vairāk nekā 230 000 studentu un pasniedzēju ne tikai no Eiropas, bet arī no visas pasaules. Lai gan sabiedrībā visplašāko rezonansi ieguvušas viena vai divu semestru ilgās apmaiņas studijas kādā Eiropas augstskolā, patiesībā Erasmus, tāpat kā tās idejiskais tēvs no Roterdamas, nemaz nav tik viengabalaina. Piemēram, vēl viena programmas piedāvātā alternatīva ir saņemt stipendiju, lai dotos praksē uz kādu citvalstu uzņēmumu. Aptuveni pirms pieciem gadiem apvāršņi tika vēl vairāk paplašināti, izveidojot sadarbības programmu Erasmus Mundus, kuras pamata mērķis bija kāpināt Eiropas augstākās izglītības kvalitāti, iesaistot mācību procesā arī trešo pasaules valstu maģistrantūras un doktorantūras studentus. Vēlāk iespēja pieteikties tika dota arī Eiropas pilsoņiem, taču sākotnēji – bez līdzfinansējuma. Tagad tāds tiek piešķirts, bet aptuveni divreiz mazākā apmērā nekā augstskolu audzēkņiem no citiem reģioniem. Erasmus Mundus kopīgi organizē vismaz trīs Eiropas augstākās mācību iestādes, kam par uzticīgiem sabiedrotajiem var kļūt arī universitātes pārējā pasaulē. Atšķirībā no tradicionālā Erasmus pieteikšanās Erasmus Mundus nav saistīta ar studenta jau iepriekš izvēlētu augstskolu, piemēram, dzimtenē, un studijas nenotiek vienā, bet secīgi divās vai vairāk valstīs.Klasiskā Erasmus sniegtā iespēja – aizbraukšana kaut kur pamācīties samērā neilgu laiku – līdz šim ieguvusi vairāk bezbēdīgas internacionālas ballītes nekā nopietna jaunu zināšanu avota slavu. Bieži vien augstskolas nejūtas līdz galam atbildīgas par savu viesu iegūtās izglītības kvalitāti, atstājot šo raižpilno nodarbi "vecāku" jeb mājas mācību iestādes ziņā. Bez pienākuma apmeklēt lekcijas jaunu pieredzi alkstošais students piedzīvo arī daudz citu ne mazāk svarīgu atrakciju – iepazīšanos, kultūru apmaiņu, iespējams, pirmo īsto patstāvības pieredzi u. tml. Nereti studenti (parasti gan bakalauri, retāk jau dzīves rūgtumā pirkstu galus pamērcējušie maģistri un doktoranti) atgriežas dzimtenē gluži kā pēc intensīvas vasaras nometnes – priecīgi un kārtīgi iztrakojušies. Tikai – kuru no mainīgajiem programma noteikusi par savu prioritāti?
Bez Erasmus pieejamas vēl vairākas programmas, kurās iespējams iegūt izglītības vai darba pieredzi ārzemēs: Comenius, Leonardo da Vinci, Grundtvig u. c. Latvijā darbojas arī vairākas brīvprātīgās bezpeļņas organizācijas, kas organizē šāda veida pieredzes skolēniem, piemēram, Jaunatne par saprašanos (šajās programmās ar finansējumu ir nopietni jāiesaistās vecākiem). Turklāt nedrīkst aizmirst arī par brīvprātīgo darbu. Tā ka, pat ja Erasmus patiešām gaida nelāgs gals vai bargas pārmaiņas, paliks arī citi veidi, kā braukt "apmainīties ar kultūru". Jautājums, vai Eiropas vērienīgi ieguldītie līdzekļi Erasmus tiešām tiek izlietoti iespējami produktīvi.