Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Dzīves nospiedumi Venēcijas kinofestivālā

Venēcijas kinofestivālā dominē biogrāfiskās drāmas, slepkavu stāsti un pretrunīgi vērtēti režijas grandi

Pašlaik notiekošais Venēcijas kinofestivāls, kas turpināsies līdz 9. septembrim, ieies vēsturē kā viens no tiem starptautiskajiem kinoforumiem, kuram ir nācies iztikt bez daudzu populāru aktieru defilēšanas un pret kamerām vērstiem smaidiem. Holivudas aktieri streiko un nepiedalās pasākumos, kas ir traktējami kā filmu publicitātes vairošana. Nekāda katastrofa gan nav notikusi, filmas tiek izrādītas, intervijas sniegtas, bet pamatā uzmanības centrā ir režisors – nereti cēlā vientulībā, nevis aktieru komandas pavadībā. Piemēram, amerikāņu režisors Deivids Finčers, kura filma Slepkava/The Killer ir viena no Venēcijas konkursa filmām (kopumā galvenajā konkursā ir iekļauti 23 darbi), savu izsmalcināto trilleri par meditatīvu slepkavu prezentēja bez galvenās lomas tēlotāja Maikla Fasbendera.

Žanru un motīvu klāsts

Slepkava ir viens no straumēšanas platformas Netflix prestiža projektiem, kas drīzumā būs pieejams skatītājiem. Tas ir viens no vairākiem pasūtījuma slepkavu stāstiem, jo viņu ciešanām un garīgajiem meklējumiem ir veltītas arī vairāku citu amerikāņu režisoru filmas. Teiksim, Ričarda Linkleitera lieliskā Hit Man, kas gan ir interpretējama kā oriģināla, veiksmīga komēdija un ironija par pašu popkultūras fenomenu, kāds ir "pasūtījuma slepkavas" tēls. Savukārt amerikāņu autora Harmonija Korīna vizuālajā eksperimentā – slepkavas stāstā Aggro Dr1ft – filmas vizualitāte ir reducēta līdz krāsu un formu spēlei un aktieri ir padarīti par neatpazīstamiem krāsu plankumiem.

No aktieriem festivālā šoreiz piedalās galvenokārt Eiropas un daži Āzijas mākslinieki, taču amerikāņu aktieris Ādams Draivers tomēr apmeklēja režisora Maikla Manna filmas Ferrari pirmizrādi Venēcijā. Šī ir biogrāfiska drāma, kuras galvenais varonis ir Itālijas auto industrijas leģenda Enco Ferrāri. Ādams Draivers ir apliecinājis, ka ir elastīgs aktieris, kurš var nospēlēt gan Maurīcio Guči (Guči nams/House of Gucci, 2021), gan Enco Ferrāri. Kurš teicis, ka ar šīm lomām viņa atveidoto Itālijas leģendu klāsts ir izsmelts? Veiksmīgu motīvu un tēmu, kā arī aktieru ekspluatēšana noteiktā laika posmā ir kino biznesā izplatīta parādība.

Ja īsi jāsummē populārākie Venēcijas konkursa programmas filmu žanri un tematiskie motīvi, jāatzīst, ka dominē biogrāfiskās drāmas un slepkavu stāsti. Tas ir diezgan netipiski Eiropas kinofestivālam, jo filmu žanriskā skaidrība nav tā kategorija, kas raksturo art house vai mākslas kino – to pasaules kino daļu, kuras balsts ir festivālu sistēma. Paradoksāli, ka pie šāda secinājuma nonākam Venēcijā, kur 1932. gadā aizsākās filmu festivālu formāts.

Maestro drāma 

Venēcijā notika Bredlija Kūpera režisētās filmas Maestro pasaules pirmizrāde. Tās pamatā ir amerikāņu mūzikas leģendas – diriģenta un komponista Leonarda Bernsteina – dzīvesstāsts. Pats Bredlijs Kūpers spēlē Bernsteinu, savukārt Kerija Maligena – viņa sievu.

Pirms filmas pirmizrādes plašsaziņas līdzekļos parādījās kritika par grima elementiem, kas izmantoti filmā Maestro. Krustugunīs bija nonācis Bredlija Kūpera mākslīgais deguns, kas tika interpretēts kā ebreju tautu aizvainojošs elements. Kaislības ir situšas augstu vilni, un Maestro preses konferencē filmas grima mākslinieks Kadzu Hiro sacīja, ka ir pārsteigts par saasināto reakciju: "Man ir žēl, ja esmu aizskāris dažu cilvēku jūtas. Mans un Bredlija mērķis bija pēc iespējas autentiskāk attēlot Leniju." Grima mākslinieks paskaidroja, ka kopā ar Bredliju Kūperu ir vēlējies panākt maksimālu aktiera līdzību Leonardam Bernsteinam. Tik vien! Jāpiebilst, ka starptautisko kinofestivālu preses konferencēs grima mākslinieki parasti paliek aiz kadra, jo visa centrā taču ir aktieris! Šoreiz Bredlija Kūpera un citu zvaigžņu prombūtnē situācija bija atšķirīga.

Maestro ir pārliecinošs darbs un apliecina Bredlija Kūpera režisora talantu, ko viņš jau nodemonstrēja savā debijas filmā Zvaigzne ir dzimusi/A Star Is Born (2018) ar Lēdiju Gāgu un sevi galvenajās lomās. Leonarda Bernsteina dzīvesstāstam ir atrasta vizuāli oriģināla forma – tam ir melnbaltā un krāsainā daļa. Izmantots arī savulaik klasiskais Holivudas formāts 4:3, ekrāna kvadrāts. Bernsteina jaunības laiks ir melnbalts, savukārt viņa brieduma gadu atveidam tiek izmantota krāsu filma. Laikmeta un vides atainojums filmā ir nevainojams, režisora izmantotie paņēmieni – oriģināli. Viņš atkāpjas no stīva reālisma un epizodiski filmas telpā ielaiž arī mūzikla estētiku, īpaši filmas pirmajā daļā, kad Bernsteinam ir jāizšķiras, vai viņš grib būt tikai izcils diriģents vai mūziklu autors. Bernsteins ir leģendārā Vestsaidas stāsta komponists, un viņa ieguldījums mūziklu kultūrā ir milzīgs. Visu cieņu režisoram Bredlijam Kūperam par prasmi korekti izstāstīt stāstu un atklāt Bernsteina dzīves drāmu – viņa slēpto homoseksualitāti, ar kuru nācās sadzīvot Bernsteina sievai un ģimenei.

Biogrāfiskajām drāmām nereti pelnīti var pārmest brutālu bradāšanu pa savu varoņu intīmo telpu, taču Maestro šajā aspektā ir smalkjūtīga filma, kas neatklāj ne par daudz, ne par maz. Tā neieslīgst banālā vulgaritātē un butaforismā, par spīti Bredlija Kūpera pielīmētajam degunam, turklāt viņa aktierdarbs ir tikpat cienījams kā viņa režija. Šis stāsts ir nevis par deguniem, bet radošu garu, ģēnija dēmoniem un vājībām. Arī filma Maestro būs skatāma platformā Netflix, savukārt Ferrari rudenī nonāks uz Latvijas kinoekrāniem.

Priscillas ciešanas 

Vēl viena biogrāfiska drāma Venēcijas konkursā ir režisores Sofijas Kopolas Priscilla. Sofija Kopola ir īpašs vārds ASV kino, viņa ir uzņēmusi savam laikam svarīgas filmas (Pazudis tulkojumā/Lost in Translation (2003) un citas). Priscilla ir Elvisa Preslija sievas dzīvesstāsts, kas nācis klajā pēc režisora Beza Lurmena filmas Elviss/Elvis (2022). Elvisā Priscilla ir otrā plāna varone, fona personāžs popzvaigznes universā, savukārt Sofija Kopola savā filmā restaurē taisnīgumu, piedāvājot sievietes skatījumu uz megazvaigznes pasauli un Priscillas vietu tajā. Filmai var pārmest – un jau pārmet – rimtumu, monotonismu, arī to, ka tajā nav izmantota Elvisa Preslija mūzika (iemesli gan ir juridiski, nevis mākslinieciski).

Sofija Kopola filmu par Priscillu veido kā vēstījumu par jaunu, naivu meiteni – amerikāņu militārista meitu, vēl skolnieci, kura satiek Elvisu viņa dienesta laikā Vācijā. Pēc pazīšanās perioda, kas mulsina Priscillas vecākus (Preslijs ir slavenība, bet Priscilla ir tikai 14 gadu veca skolniece), Priscilla nokļūst Amerikā, dzīvo Preslija mājā un paralēli mācās skolā. Scenārija pamatā ir Priscillas Preslijas grāmata – tātad uzticams teksts, kurā balstoties Sofija Kopola ir veidojusi stāstu par vīriešu pasauli, šajā gadījumā – ekstravaganto Preslija pasauli, kurā nokļūst jauniņā Priscilla. Šajā pasaulē Priscilla ir Elvisa rotaļlieta, vientuļš radījums, kam ir jāpakļaujas sava pavēlnieka iegribām, prasībām un noskaņojumam. Filmai ir daudz trūkumu, taču kā stāsts par mazu meiteni egocentrisku vīriešu pasaulē tas noteikti ir vērā ņemams darbs.

Šī ir viena no filmām, kuras aktieriem bija iespēja būt klāt pirmizrādē kopā ar režisori un pašu Priscillu Presliju. Priscillai filma patīk: "Sofija ir paveikusi lielisku darbu. Viņa ir izpildījusi mājasdarbu. Mēs pāris reižu runājām, un es tiešām viņai atdevu visu, ko varēju. Maniem vecākiem bija grūti saprast, ka Elviss tik ļoti interesējas par mani un kāpēc. Es viņā klausījos. Elviss Vācijā man atklāja savu sirdi – savas bailes, cerības, mātes zaudējumu, ko viņš nekad nespēja pārdzīvot. Mūsu saikne bija patiesa un īsta, lai gan toreiz, kad iepazināmies, man bija tikai 14 gadu."

Neērtie klasiķi 

Būtiska Venēcijas festivāla tēma ir neērtie klasiķi. Romāna Polaņska un Vudija Allena filmu iekļaušana festivāla programmā jau ir radījusi viļņošanos, pamatā medijos. Romānam Polaņskim ir slikta slava, par spīti XX gadsimta režijas klasiķa statusam. Neiedziļināšos šī Polijā dzimušā, holokaustu pieredzējušā mākslinieka biogrāfijas līkumos un ceļā no sociālistiskās Polijas līdz Holivudas triumfam un skandālam. Viņa 1968. gada filma Rozmarijas bērns/Rosemary’s Baby ir absolūta klasika, kam sekoja šausmas paša Polaņska dzīvē (sievas Šāronas Teitas un viņu nedzimušā bērna slepkavība, ko pastrādāja Mensona bandas fanātiķi). Tā ir baisa vēsture, tomēr Romāna Polaņska sakarā arvien piesauc citu viņa garās dzīves posmu – nepilngadīgas meitenes piesmiešanu 70. gadu sākumā. Šis fakts izskaidro festivāla apkārtnē pamanāmos uzrakstus ar tekstu: "Nedosim Zelta lauvu varmākam!" Par Zelta lauvu var neuztraukties – Romāna Polaņska filma Pils/The Palace, kas ir iekļauta konkursa programmā, ir tik bezcerīgi slikta, ka balvas tai nedraud.

Pils darbība risinās 2000. gada priekšvakarā Šveices Alpu viesnīcā, kurā ir sabraukuši pasaules varenie un bagātie: plastisko operāciju izķēmotas dāmas, multimiljonārs ar jaunu sievu, krievu bandīti un draiskas modeles. Filmā ir uzkrītoša līdzība ar Rūbena Estlunda godalgoto Skumju trīsstūri/Triangle of Sadness (2022). Arī Pilī ir vemjošas krievu kundzes un bagāto dzīves perversijas, kas gan te izspēlētas smagnēji un vulgāri. Romāna Polaņska filmā spēlē cienījami aktieri – Fanija Ardāna un Mikijs Rurks, kura seja gan vairs nav īpaši atpazīstama daiļuma operāciju dēļ –, taču aktieri šo filmu neglābj.

Savukārt Vudijs Allens ar filmu Laimīgs gadījums/Coup de chance Venēcijā izbaudīja triumfa mirkļus. Beidzot festivāla ēkas priekšā viss čumēja un mudžēja, fani sajūsmā kliedza un gaidīja režisora autogrāfus... 87 gadus vecais klasiķis, no kura skapja arī laiku pa laikam tiek izvilkti skeleti, ir izcilā radošajā formā. Filmu viņš ir uzņēmis Francijā ar franču aktieriem, tā radikāli nepārsteidz, bet piedāvā šā autora meistarības esenci.

Laimīgs gadījums stāsta par jaunu sievieti, kura dzīvo Parīzē ar bagātu vīru un pēkšņi uz ielas satiek savu bijušo skolasbiedru. Uzplaiksnī jūtas, un sākas romāns, kura sekas ir tālejošas. Spožs greizsirdīgā vīra lomā ir aktieris Melvils Pupo. Šajā darbā Vudijs Allens izspēlē arī detektīvfilmas elementus un dara to ar tādu vieglumu un eleganci, ka atliek vien aplaudēt. Filma tika demonstrēta ārpus konkursa. Iespējams, šī ir viņa karjeras noslēdzošā filma, tā teicis pats Vudijs Allens, kaut spēka viņam gana.

Filmas Pils un Laimīgs gadījums jau drīz būs skatāmas Rīgā festivālā Baltijas pērle. Venēcijas kinofestivāla laureāti kļūs zināmi sestdien, 9. septembrī. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja