Izstādē Pārvietojumi. Starp atmiņu un iztēli, kas ir aplūkojama Mākslas stacijā Dubulti, seši latviešu un ārvalstu mākslinieki centušies atklāt kādu būtisku šķautni cilvēka attiecībās ar telpu kā mūs aptverošu vidi. Atmiņa un iztēle ir šo meklējumu konceptuālā saistviela, cenšoties aktualizēt to, ko redzam, kā redzam un kāpēc redzam vai izvēlamies neredzēt. Autoru rokraksts un mākslinieciskā stratēģija ir dažāda, taču to vieno apkārtējās vides pieredzes atklāšana – gan izteikti subjektivizētā, gan dokumentālā veidā. Pieteiktā tēma ir nenoliedzami un neizsmeļami plaša, un šoreiz tās idejiskais atvēziens pakļauts stacijas telpu ietilpībai, taču skaidrs, ka ar telpas uztverei veltītām tematiskajām variācijām varētu aizpildīt arī stadiona lieluma izstāžu zāles.
Saskaņot tēmas mērogu ar konkrētās izstādes izpausmes iespējām ir kuratora – šajā gadījumā Vinetas Kaulačas un Ingas Šteimanes – pienākums, kas šķiet veiksmīgi realizēts, jo ekspozīcijā izceltas konkrētas nianses un nenotiek centieni aptvert un ietvert jebko, izvēlētie darbi cits citu papildina un turpina.
Ātruma nepastāvīgums
Ekspozīcija ir vienota, taču ne monotona, un neuzbāzīgi precīzs ir arī izvēlētais nosaukums, jo telpa kā fenomens šajos darbos atrodas atmiņas un iztēles patvaļīgās iedabas pakļautībā. Abiem mentālajiem procesiem raksturīga apkārtējās pasaules pārveidošana vai, atsaucoties uz izstādes nosaukumu, – pārvietošana jaunos veidolos, kam ar fizisko realitāti var arī nebūt nekādas tiešas saistības.
Vinetas Kaulačas gleznas kļūst par Dubultu stacijas iekštelpu un ārtelpu turpinājumu, jo tajās attēlotas stacijas un peroni, kas asprātīgi saspēlējas ar izstādes norises arhitektūru. Viņas gleznām raksturīgā sakāpinātā perspektīva, linearitāte, teju indīga spilgtuma krāsu toņi atgādina "milleniuma" gadu estētiku, kurā fotoreālisma iespaidi mijas ar centieniem vizualizēt dinamikas, ātruma, mūžīgas kustības efektus atsvešinātās noskaņās. Vineta Kaulača glezno moderno staciju vidi kā ātruma nepastāvīgumam pakļautu telpu, savukārt somu māksliniece Kaisu Koivisto fotogrāfiju ciklā Ilgu ainavas pievēršas pamestām teritorijām un to apgleznojumiem kā gausai sairšanai nolemtām vietām.
Svarīga nozīme izstādes darbos ir proporcijām un mērogam kā realitātes uztveres mērvienībām. Ņujorkā strādājošais latviešu izcelsmes mākslinieks Kārlis Rekevics ogles zīmējumos attēlo megastruktūras, atklājot lielformāta objektu monstrozitāti, bezpersoniskumu un atsvešinātu robotismu, ko rada urbāno ainavu ornamenti. Savukārt Vinetas Kaulačas gleznās iedarbīgs ir mērogs 1:1 – realitātes fragmenti attēloti ļoti tuvu to reālajiem izmēriem.
Britu mākslinieks Džonijs Brigss savā Izgaismojumu sērijā uztveres un mērogu dinamikai pievēršas konceptuālāk un triviālu Džērsijas policijas iecirkņu interjera detaļu zemas izšķirtspējas fotouzņēmumus palielina kā dekoratīvi izplūdušas abstrakcijas, kurās priekšmetu aprises kļūst neuztveramas, līdzīgi kā uzraudzības iestāžu bieži vien represīvie, iracionālie darbības režīmi.
Starp laiku un telpu
Ekspozīcija piedāvā dažādus veidus, kā kontekstualizēt cilvēka uztveres procesus, apkārtējās pasaules tēlu transformāciju apziņas tēlos. Nav noslēpums, ka modernajā pasaulē dinamika starp ārējo un iekšējo kļūst arvien straujāka, aktīvi iesaistoties arī virtuālajām dimensijām telpā un laikā. Izstādes veidotāji pievērsušies tradicionālajiem medijiem un nekustīga attēla iespējām uzdot mūžīgi aktuālos jautājumus, vai ārējā realitāte vispār spēj eksistēt ārpus iztēles un atmiņas teritorijas un vai iztēlotā realitāte ir mazāk īsta par fizisko.
Izstāde nav ideoloģiski sadomāta vai pakļauta mākslīgam, hipermodīgam diskursam, un tās stāsta veidošanā nav lietoti idejas lakonizējoši atslēgvārdi, kas redzamo apkarina ar viennozīmīgām birkām vai pielīdzina zīmolam, kas atbilstu mākslas aktualitāšu tendencēm. Šis iespaids nav mazsvarīgs, ņemot vērā mūsdienu mākslas nogurdinošās alkas vienmēr būt ļoti aktuālai un laikmetīgai.
Ar to nevēlos teikt, ka Mākslas stacijas Dubulti izstāde ir vecmodīga, drīzāk gan uzsvērt, ka tā nemēģina par visām varītēm eksponēt ko nebijušu un iepriekš neiedomājamu, tajā dominē rāmas, poētiskas un dokumentālas pārdomas, laika un telpas vērojumi. Atmiņa kā laikam piesaistīta vienība šķietami kontrastē ar vizuālu attēlojumu kā telpisku kategoriju. Šis kontrasts piedāvā neizsmeļamas savstarpējo kombināciju iespējas, un stacija kā šīs konceptuālās sadursmes norises vieta ir tematiski ļoti atbilstoša konkrētajai autoru un darbu izlasei. Stacija kā uzkavēšanās un gaidīšanas vieta ir īpašs apstāšanās un apdomāšanas punkts mākslai, kas lavierē starp laiku un telpu, atmiņu un iztēli. Tas ir mēģinājums domāt par to, kādas vizuālās formas iespējas var piemist atmiņas un iztēles transformētai telpai un kā šo telpu piedzīvot laikā un telpā ierobežotā mākslas darbā.
Izstāde
Pārvietojumi. Starp atmiņu un iztēli
Mākslas stacijā Dubulti līdz 12.I