Gizas piramīdas Ēģiptē, Panteons Romā, Luvra un Eifeļa tornis Parīzē, Ebreju muzejs Berlīnē, Gugenheima muzejs Bilbao, Soču olimpiskais stadions Krievijā, Lidojošo mūku templis Ķīnā – visas šīs tik dažādās celtnes, kas radītas dažādos gadsimtos un valstīs, vieno arhitektoniskā izcilība. Tās ir uzskatāms pierādījums, ka valstis un pilsētas visos laikos, domājot par savu prestižu, varu un atpazīstamību, ir tiekušās pēc izcilām arhitektoniskām būvēm, kas var iedot jaunu elpu pilsētvidei.
Konteksts un ilgtspējība
Taču izpratne par arhitektūras uzdevumiem cauri gadsimtiem, protams, ir mainījusies. Kādreiz izcilu ēku galvenais uzdevums bija cildināt Dievu un slavēt valdniekus, savukārt mūsdienās arī arhitektūrā par atslēgas vārdiem kļūst saruna, mijiedarbība, stāsts, vēstījums un konteksts. Jau pagājušā gadsimta sākumā amerikāņu modernisma arhitekts, dēvēts arī par debesskrāpju tēvu, Lūiss Salivans teica: "Forma vienmēr seko funkcijai." Savukārt viens no spilgtākajiem mūsdienu arhitektiem Žans Nuvels ir norādījis, ka ikkatra jauna situācija prasa jaunu arhitektūru. Par to, kā ir mainījusies izpratne par arhitektūras mijiedarbību ar pilsētvidi un sabiedrību, liecina nu jau par ikoniskajiem kļuvušie mūsdienu dāņu arhitekta un pilsētplānotāja Jana Gēla vārdi: "Vispirms dzīve, tad telpa un tikai pēc tam ēkas."
Kā uzsver pilsētplānotājs Viesturs Celmiņš, labu arhitektūru neviens nav atcēlis. Piemērotu materiālu izvēle, arhitektoniskā forma, atbilstošs ēkas plānojums – tas viss joprojām raksturo izcilu arhitektūru. Tā ir arhitektūra, kas pārsniedz pasūtītāja sākotnējās gaidas un, kas ir ne mazāk svarīgi, organiski iekļaujas apkārtējās vides vēsturiskajā, kulturālajā un sociālajā kontekstā.
Protams, mūsdienu izpratne par to, kādas ir izcilas arhitektūras pazīmes un kvalitātes, ir atšķirīga no tās, kāda dominēja vēl pagājušā gadsimta nogalē. Kā stāsta viens no ievērojamākajiem Latvijas arhitektiem Andris Kronbergs, mūsdienās izcilu arhitektūru līdztekus mākslinieciskajām īpašībām raksturo ilgtspējības faktors, kas ietver gan pareizu vietas izvēli, gan konteksta izpratni un arī tādas praktiskas, bet šodienas pasaulē ārkārtīgi būtiskas lietas kā, piemēram, energoefektivitāti.
Šodien, strādājot pie kāda sabiedriski nozīmīga arhitektūras objekta, arhitekti visupirms domā par mākslu, taču līdztekus svarīgas ir kļuvušas arī tādas kvalitātes kā ēkas funkcijas, praktiskais izmantojums, ekspluatācijas un uzturēšanas izmaksas ilgtermiņā. Arhitekts stāsta, ka vēl pirms divdesmit gadiem galvenokārt tika domāts tikai par ēkas formu, taču šodien ar to vien ir par maz. Pats Andris Kronbergs sevi sauc par kontekstuālistu un uzsver, ka viņam vienmēr bijusi svarīga ēkas mijiedarbība ar vidi, kurā tā atrodas. Viņš piebilst – ne vienmēr konteksta izjūta nozīmē harmonisku iekļaušanos tajā, tas var būt arī kontrasts vai pretmets.
Arī Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Gvido Princis norāda, ka attiecībā uz publiskām, sabiedriski nozīmīgām būvēm un to arhitektūru līdztekus pareizai vietas izvēlei un izcilai arhitektoniskajai formai ļoti nozīmīgas ir tādas kvalitātes kā ēkas draudzīgums videi, energoefektivitāte, laba ventilācija, noturība pret laikapstākļu svārstībām, kā arī tik praktiskas lietas kā ēkas ekspluatācijas izmaksas. Savukārt par labas, ilgtspējīgas arhitektūras izmaksām Gvido Princis saka: "lēts" un "dārgs" ir relatīvas kategorijas, svarīgākais ir atcerēties, ka mūsdienās arhitektoniskās izmaksas ir jāskata ilgtermiņā un kontekstā ar ēkas ekspluatācijas izmaksām.
Lūgts definēt savu skatījumu uz mūsdienu arhitektūru, Igaunijas Arhitektu savienības prezidents Andro Mends uzsver: "Laba publiskā arhitektūra ir tāda, kas spēj saspēlēties ar apkārtējo vidi. Autoritārajos režīmos turpināsies lielo arhitektūras monstru laiks, bet Eiropā mēs redzēsim, ka arhitektūra kļūs jūtīgāka un atgriezīsies cilvēciskais mērogs. Īpaši pilsētas plānošanā tuvākās desmitgades atslēgas vārdi būs orientācija uz cilvēkiem un atvērtība."
Martīni ar olīvu
Mūsdienās pilsētu centieni piesaistīt izcilus arhitektus un padarīt pilsētu atpazīstamu ar izcilām arhitektoniskām celtnēm, kuras dēvē par apkārtējās vides enkurobjektiem, saistīti ar vēlmi atkārtot tā saukto Bilbao efektu. Proti, laikā no 1993. līdz 1997. gadam Spānijas pilsēta Bilbao uzcēla zvaigžņu arhitekta Frenka Gērija projektēto Gugenheima muzeju, kas Bilbao padarīja slavenu pasaules mērogā un piesaistīja miljoniem tūristu.
Šo veiksmes stāstu ir vēlējušās atkārtot ļoti daudzas pilsētas, taču tikai retai tas izdevies. Bilbao muzeja konsultante Marija Fernandesa-Sabau ir norādījusi, ka Gugenheima muzeja gadījumā kopā saplūda neticami daudz apbrīnojamu, talantīgu cilvēku. Pilsētai bija muzejs, kas vēlējās paplašināties, bija pieejama lēta zeme, bija valdība, kas neskopojās ar naudu, bija arhitekts, kas vēlējās izteikties, un galu galā bija "pilsēta, kurai izmisīgi vajadzēja jaunu iemeslu, lai pastāvētu". Visu šo apstākļu kopumu, kas ir radījis Bilbao efektu, nevar vienkārši atkārtot vai nopirkt, uzsver Marija Fernandesa-Sabau. Arī laikraksta The Financial Times arhitektūras un dizaina kritiķis Edvīns Hītkots ir norādījis, ka Bilbao Gugenheima muzejs bija kā olīva martīni – labi pamanāms, taču ne galvenais notikums.
Rīgas kontekstā Viesturs Celmiņš, runājot par enkurobjektiem un apkaimju atdzīvināšanu, uzsver: lai cik arhitektoniski izcila kāda sabiedriski nozīmīga ēka arī būtu, viena pati tā vēl nemaina vidi, kurā atrodas. Ir nepieciešama atbilstoša infrastruktūra, un ir jārunā par pavadošo ēku kompleksu. "Uz enkurobjektiem – piemēram, muzejiem, koncertzālēm un sporta hallēm – visā pasaulē tiek liktas lielas cerības. To dara arī Rīga. No šiem objektiem tiek gaidīti brīnumi, ka tie pārvērtīs pilsētas tēlu teju līdz nepazīšanai. Patiesībā tā notiek ļoti reti. Pārsvarā pat visvairāk attīstītās un bagātākās valstis ir vīlušās cerībā uz Bilbao efektu un atkal un atkal uzkāpušas uz tiem pašiem grābekļiem," skaidro pilsētplānotājs.
Atsaucoties uz The Financial Times arhitektūras kritiķi Edvīnu Hītkotu, varētu teikt, ka pilsētvide ir glāze, izcila ēka – olīva, bet par martīni – apkārtējo ēku kompleksu un infrastruktūru – jāparūpējas gan pašvaldības vadībai, gan pilsētplānotājiem.
Vientuļš košumkrūms
Rīgas kontekstā Viesturs Celmiņš min, ka nacionāla mēroga būve – Latvijas Nacionālā bibliotēka, kas ir izcils kultūrvēsturisks objekts ar milzīgu pievienoto vērtību, – tomēr nav spējusi atdzīvināt apkārtējo teritoriju, piešķirt tai jaunu dzīvību. Šī teicami uzbūvētā un izplānotā ēka diemžēl nav spējusi ap sevi radīt jaunu pakalpojumu – kafejnīcu, grāmatveikalu, izklaides un atpūtas vietu kompleksu. Tā lepni slejas apkārtnē kā košumkrūms, kuram apkārt nav citu ziedu.
Mūkusalas iela, lai gan atrodas blakus ūdenim un ir ar fantastisku skatu uz vecpilsētu, vēl joprojām ir kājāmgājējiem un riteņbraucējiem nedraudzīga, tā nav kļuvusi par iecienītu pastaigu vietu ne rīdziniekiem, ne tūristiem. Viesturs Celmiņš secina: Latvijas Nacionālajai bibliotēkai nav multiplikatora efekta, un tā viena pati par sevi nav spējusi sekmēt apkārtējās teritorijas attīstību.
Tā gan nav bibliotēkas vaina, jo, kā atzīmē pilsētplānošanas eksperts, nedz valsts, nedz pašvaldība nav pielikusi pūliņus, lai iekustinātu apkārtējās teritorijas atdzīvināšanas procesu. Tam piekrīt arī pilsētas galvenais arhitekts, kurš atzīst, ka situācija nemainīsies, kamēr pa Mūkusalas ielu brauks baļķuvedēji. Par veiksmīgu enkurobjektu, kas ir sabiedriski nozīmīga būve un spējusi mainīt tuvējo apkārtni, gan Viesturs Celmiņš, gan abi arhitekti uzskata atjaunoto kultūras pili Ziemeļblāzma, kas devusi pozitīvu stimulu Vecmīlgrāvja attīstībai.
Taujāts, kā panākt, lai enkurobjekts nepaliktu kā krāšņs, bet vientuļš zieds, kam nav pa spēkam pārveidot aizlaistu dārzu, Viesturs Celmiņš skaidro, ka, būvējot šādu objektu, noteikti ir jāņem vērā katras vietas profils – sociālais, kulturālais, vēsturiskais, arī ekonomiskais konteksts. Noteikti jādomā arī par katras ēkas galveno un papildu uzdevumu.
Pilsētu pētnieks kā piemēru min Helsinku Nacionālo bibliotēku, kas lielā mērā mainīja pilsētu, jo bija pareizi saprastas tās funkcijas. Mūsdienās grāmatu apmaiņa un lasīšana vairs nav galvenā vai vismaz vienīgā bibliotēku sūtība. Līdz ar to Helsinku bibliotēkas pirmajā stāvā ir izvietots kinoteātris, plaša multizāle, kas piemērota gan koncertiem, gan konferencēm, arī ēdināšanas vietas.
Svarīga ir saruna
Jebkuras sabiedriski nozīmīgas ēkas uzdevumam ir jābūt sarunai starp pašu ēku un vietējo sabiedrību un tās vajadzībām, ir pārliecināts Viesturs Celmiņš. Izšķiroši svarīga ir arī ēkas arhitektoniskā izcilība. Taču, lai apkaime patiešām mainītos, ir nepieciešams ēkai solistei nodrošināt orķestri – ēku un pakalpojumu kompleksu, kas izvietojies ap to. Jebkurš veiksmīgs enkurobjekts ir ēku un funkciju virknējums. Ja tas ir muzejs, ap to ir galerijas un mākslinieku veikaliņi. Ja tā ir koncertzāle, ap to veidojas mazākas koncertu norises vietas, kabarē un kafejnīcas, arī studiju ierakstu vietas. Tā ka enkurobjektam ir jāveido klasteris.
Taujāts, kuras pēdējo gadu ēkas pētniekam šķiet ar vislielāko pievienoto vērtību pilsētai, Viesturs Celmiņš min Mežaparka estrādes un Nacionālā mākslas muzeja pārbūvi, arī Hanzas peronu, kas ir mainījis apkārtējo teritoriju un ir dēvējams par atspēriena punktu Skanstes tālākajai attīstībai. Viesturs Celmiņš gaida, kā attīstīsies Latvijas Universitātes akadēmiskais centrs Torņakalnā, vai tas kļūs par atvērtu un sadarbīgu objektu, kāds tas pašlaik nav, taču tam ir potenciāls par tādu kļūt.
Andris Kronbergs, daloties pārdomās par izcilu arhitektūras objektu vietas izvēli, skaidro, ka pilsētvides attīstībai ir jābūt līdzsvarotai gan sociālajā un kultūras, gan arhitektoniskajā ziņā, lai spilgts un piesātināts vēsturiskais centrs nebūtu vienīgā pilsētas pievienotā vērtībā, bet ārpus tā ir atpalikušas nomales un grausti. Rīgas problēma ir ne tikai atpalikušas nomales, bet arī pakāpeniski aizvien tukšāks vēsturiskais centrs. Līdz ar to galvaspilsētas uzdevums ir domāt ne vien par apkaimēm, bet arī par to, kā atgriezt dzīvību un cilvēkus Vecrīgā. Tā gan vairāk ir nevis arhitektoniskā, bet sociālantropoloģiskā plānošana.
Igaunijas arhitekts Andro Mends atzīst, ka viņam ir neviennozīmīgs vērtējums par izcilu sabiedriski nozīmīgu arhitektūras objektu atrašanās vietu. Kā piemēru viņš min mākslas muzeju Kumu Tallinā, kas tika atklāts 2006. gadā. Tas atrodas nevis pilsētas centrā, bet gan Kadriorgas rajonā. Muzejam ir bijusi pozitīva ietekme uz šo rajonu, taču Kumu ir zaudējis daudz apmeklētāju atrašanās vietas dēļ. Papildus parastajiem apmeklētājiem katru gadu (pirms pandēmijas) Tallinu apmeklējuši vairāk nekā 650 000 kruīza kuģu tūristu. Diemžēl tikai daži no viņiem devušies uz Kumu, jo viņu laiks Tallinā ir ierobežots un muzejs neatrodas pilsētas centrā. Arī daudzi vietējie iedzīvotāji to neapmeklē tik bieži, cik varētu.
Andro Mends secina: ja vēlamies atdzīvināt dažas teritorijas, ir prātīgi tur būvēt jaunus kultūras enkura objektus. Bet, ja vēlamies popularizēt savu kultūru un piesaistīt tai maksimālu uzmanību, šiem objektiem ir jāatrodas pilsētas centrā. Par pēdējās desmitgades nozīmīgākajiem Tallinas arhitektūras objektiem Andro Mends uzskata Igaunijas Jūras muzeju, Komunisma upuru piemiņas memoriālu un jauno kruīza kuģu termināli. Andro Mends pauž, ka iepriekšējā desmitgade arhitektūras ziņā Igaunijas galvaspilsētai nav bijusi īpaši spoža, un ar nožēlu min, ka vienīgais lēmuma pieņēmējs par pilsētas attīstību pašlaik ir tirgus, tas nozīmē, ka trūkst plašāka konceptuāla skatījuma uz Tallinas attīstību.