Interesanti vērot, kā mākslas apskatnieki par lielo NEKO cenšas pateikt KAUT KO, tā anonīms skatītājs Delfos. Francijā mītošās latviešu gleznotājas Barbaras Gailes dārgakmeņiem līdzīgās, niansēti diskrētās abstraktās gleznas var tiešām šķist par "neko" — ar to saprotot gan reālistiska satura trūkumu, kas kritizēts visdažādāko ideoloģiju pavēnī un masu gaumes līmenī, gan visdziļāko iespējamo saturu, pieņemot, ka redzamas lietas attēlot nav jēgas, jo kam gan vajadzīgs zemākas pakāpes dublikāts.
"Nekas" kļūst par kaut ko ļoti svarīgu: "Tā ir mana pasaule, ko varu atļauties ārpus ģimenes, sadzīves, draugiem un paziņām. Tas ir kaut kas tikai man. Citādi ir sajūta, ka dzīvē ir tikai funkcijas — lietas, kas jāizdara," apgalvo pati māksliniece (Neatkarīgā Rīta Avīze, 29.02.08.). No vienas puses, radikāls minimālisms un satura mīļotāju gaumes konfrontācija ar "neko", no otras, — varbūt meditatīvs estētisms un pašpietiekams formālisms, kas negrib neko zināt par īstenības globālajām problēmām? Tomēr īstenība arī katram sava.
Gailes iepriekšējā personālizstāde Atradumi bija skatāma Rīgā pirms četriem gadiem, kad tapa arī katalogs ar ambiciozu uzdevumu — audekla virsmu maģiju pārnest uz papīra, cik nu tas iespējams. Šoreiz pamīšus ar jaunajiem eksponēti arī senāki darbi (Spodrība un veiksme, 2003; La Perla, 2004; Svins, 2004).
Visumā māksliniece paliek uzticīga saviem atradumiem, kuru centrā ir attiecības starp "..stingrā pamata taisnstūra robežām (gleznas tradicionālo lauku, kurā kaut kas jāsaskata) un "nesaskatāmo" — viegli nevienādo krāstoņu (visbiežāk viena dominējoša krāstoņa), švīkājumu un faktūru noslēpumaini daudznozīmīgo dzīvumu." (Eduards Kļaviņš. Barbaras Gailes atradumi // Izstādes katalogs, Rīgas galerija, 2004.).
Šķiet, ka šoreiz īpaši svarīga kļuvusi gleznas mainība atkarībā no skatītāja redzes leņķa un kustības.
Skatītājs var mazliet paspoguļoties un pat izbaudīt anamorfozes efekta laikmetīgo variantu — frontāla vērojuma spilgti rozā tonis mainās līdz ķieģeļsarkanam un pat zaļganam, nostājoties tuvu gleznas sānu malai (Purpurs, Vēlreiz apreibis no laimes, Vairāk rozā, 2007); klasiskajā glezniecībā anamorfoze bija iecienīts vizuālo mīklu paņēmiens — nesakarīgs veidojums ieņem savu īsto formu, piemēram, galvaskausa aprises, tikai sānskatā.
Šķiet, ka viena audekla spēja būt vienlaikus gan vēso, gan silto toņu spektrā, ietvert sevī gan zilganus vai zaļganus, gan sarkanīgi rozā toņus (Izgaisis sižets, Misteriozā dzīve, 2007) ir Gailes šābrīža aizrautības centrā. Audeklos dreifē arī smalku švīkājumu vai štrihojumu mutuļi, kuru sabiezējumos rodas amorfi, tumšāki laukumi, atsedzot pamatni zem perlamutraini lāsmojošās virskārtas. Ir arī daži robustākas faktūras piemēri (Zaļi rozā, 2007), kad savstarpēji krustojas daudzas paralēlas un daļēji perpendikulāras joslas vai virsmā iznirst aptuvens ovāls (Melnā pērle, 2006).
Sajūtas un emocijas, kas pārceltas krāsās, spīdumos, berzējumos un skrāpējumos — tas ir īstens modernisma kredo, piedāvājot abstraktu mākslu, kas nebūt nevēlas reducēties līdz absolūtai plaknei (medija specifikai Klementa Grīnberga hrestomātiskajā izpratnē), bet dzīvo savu neatkarīgu, neprognozējamu, mainīgu dzīvi. Tāpat kā to autore, kurai gleznošana šādu dzīvi padara iespējamu.