Telpa iegūst dzīvību tikai tad, kad tajā ienāk cilvēki. Tāpēc arhitektūras un telpas galvenais uzdevums ir veicināt mijiedarbību starp cilvēkiem un starp cilvēkiem un idejām, kas tiek prezentētas gleznās un skulptūrās, tomēr pats galvenais – starp pašiem cilvēkiem, – tā par mūsdienu muzeju arhitektūru ir teicis slavenais japāņu arhitekts Tadao Ando, kurš projektējis lielus muzejus Japānā, Ķīnā un ASV.
Jau kopš XVIII gadsimta, kad publikai tika atklāts vecākais muzejs pasaulē – Kapitolija muzejs Romā –, pilsētas ir tiekušās pēc tā, lai muzeji būtu izcilas arhitektūras zīmes, kas tās izceļ citu pilsētu vidū un liecina par to varenību un bagātību. Lai arī ir mainījušies gadsimti un izpratne par to, kādai ir jābūt muzeja arhitektūrai, nemainīga ir palikusi pilsētu vēlme pēc muzejiem, kas ir ne tikai artefaktu krātuves, bet arhitektoniskas laikmeta liecības.
Zvaigžņu projekti
Spilgts piemērs, kā izcila muzeja arhitektūra pārveido pilsētu un kļūst par šādas transformācijas simbolu, ir 1997. gadā atklātais Frenka Gērija projektētais Gugenheima muzejs Spānijas pilsētā Bilbao. Gugenheima muzejs pilnībā pārveidoja Bilbao pilsētvidi, piesaistot tai miljoniem tūristu un iezīmējot šo Spānijas pilsētu globālās arhitektūras kartē. Šī transformācija kļuvusi par simbolu un ieguvusi apzīmējumu – Gugenheima jeb Bilbao efekts.
XX un XXI gadsimtā pilsētas muzeju radīšanai aizvien centušās piesaistīt tā dēvētos zvaigžņu arhitektus, sākot jau ar izcilā arhitekta Mīsa van der Roes projektēto Jauno Nacionālo galeriju Berlīnē (atklāta 1969. gadā), kas tiek dēvēta par modernisma arhitektūras templi. Vēl ir jāmin 2014. gadā atklātais Frenka Gērija projektētais Fondation Louis Vuitton Parīzē, 2001. gadā atklātais Daniela Lībeskinda projektētais Ebreju muzejs Berlīnē, Zahas Hadidas projektētais muzejs Maxxi Romā, kas atklāts 2009. gadā, arhitektu Žaka Hercoga un Pjēra de Merona pārbūvētā spēkstacija Londonā, kurā pašlaik mājo muzejs Tate Modern, kas atklāts 2000. gadā.
Zvaigžņu arhitektus muzeju būvniecībai ir piesaistījušas arī Baltijas pilsētas. Te ir jāizceļ 2018. gadā Viļņā atklātais laikmetīgās mākslas muzejs Mo, kuru projektējis Daniela Lībeskinda arhitektu birojs sadarbībā ar lietuviešu arhitektu biroju Do Architects. Savukārt 1998. gadā atklāto mūsdienu mākslas muzeju Kiasma Helsinkos projektējis vairāku arhitektūras godalgu laureāts ASV arhitekts Stīvens Hols.
Latvijā būtiskākais XXI gadsimtā uzceltais muzejs, arī arhitektoniskā ziņā, ir Zaigas Gailes projektētais Žaņa Lipkes memoriāls, kas atklāts 2012. gadā. Savukārt no pārbūves projektiem, protams, ir jāmin Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārbūve, kas noslēdzās 2016. gadā. Togad pārbūves autori Lietuvas biroji Processoffice un Andrius Skiezgelas Architecture, kā arī vēsturiskās ēkas restaurācijas arhitekti no Arhitektoniskās izpētes grupas ieguva arhitektūras Lielo balvu.
"Paplašinātā senā ēka ir padarīta mūsdienīga, atdzīvinot tās sen aizmirstos elementus un vienlaikus saglabājot tās vēsturisko kodolu. Bēniņu un tehniskā pagraba telpu izmantošana ir ne vien funkcionāla un pragmatiska, bet arī simboliska, akcentējot kultūras nepārtrauktību, kas muzejam ir īpaši svarīgi. Arhitektoniskais materiālu lietojums ir ļoti pārdomāts un pieskaņots ēkai – tas netiešā, niansētā veidā sasaucas ne vien ar esošo estētiku, bet arī ar Ziemeļeiropas tradīcijām stikla, koka un akmens izmantošanā, ar visu tajos ietverto vēsturi un atmiņām," – tā starptautiskā žūrija pamatoja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārbūves projekta izvirzīšanu augstākajam apbalvojumam.
Mākslas telpu arhitektūras kontekstā ir jāmin 2020. gadā atklātais privātais mākslas centrs Zuzeum, kas mājvietu radis 1910. gadā celtā ēkā – sākotnēji tā bijusi korķu fabrika. Jaunā mākslas centra publiskajā ārtelpā un interjerā dominē oranžā krāsa – tā klāj gan lielas betona un metāla virsmas, gan dekoratīvus režģus un mēbeles. Šāds drosmīgs krāsu izmantojums raksturīgs dizaina birojam Annvil, kas piesaistīts Zuzeum telpu projektēšanā. Annvil vadošā dizainere Anna Beitsa arhitektūras platformā Fold skaidro: "Oranžā krāsa iemieso spēku, jaudu un enerģiju, kas veido šīs vietas dvēseli, tās tagadni un nākotni. Oranžs stimulē vēlmi komunicēt un rosina dialogu, aktivizē fiziskos un garīgos procesus cilvēkā. Oranžs ir piedzīvojumu un sociālās mijiedarbības krāsa, kas rosina spontanitāti, pozitīvu motivāciju un gaišāku skatu uz dzīvi."
Latvijas izaicinājums
Latvijas muzeju arhitektūras kontekstā par vienu no lielākajiem izaicinājumiem un arī iespējām kļūs Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LLMM) celtniecība. Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone, kura vada Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecības ieceres īstenošanas iespēju izvērtēšanas un priekšlikumu izstrādes darba grupu, KDi stāsta par aktuālāko šajā procesā: "LLMM jautājums ir Kultūras ministrijas prioritāro darbu sarakstā. Tā būvniecību paredz Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam, lai veidotu un nostiprinātu Rīgu kā nacionālas nozīmes centru, ceļot tās starptautisko konkurētspēju Baltijas valstīs un Ziemeļvalstīs."
Dace Vilsone atgādina, ka Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģija 2030 paredz uzbūvēt LLMM līdz 2030. gadam. Tā nepieciešamība saistāma ar galvaspilsētas vīziju kļūt par atpazīstamu Ziemeļeiropas metropoli un nostiprināt pozīcijas kā nozīmīgam kultūras, tūrisma un biznesa centram Eiropā. Ar kultūras ministra rīkojumu izveidota īpaša darba grupa, kas strādā pie priekšlikumiem LLMM projekta īstenošanai.
"Ir izvērtēti potenciālie muzeja būvniecības veicēji, aplēstas aptuvenās būvniecības izmaksas, muzeja nākotnes juridiskais statuss, ikgadējais darbības nodrošināšanai nepieciešamais budžeta apmērs, zemes atsavināšanas iespējas muzeja būvniecībai un citi jautājumi, pie kuriem darba grupa vēl turpina strādāt," stāsta Dace Vilsone. Jāatgādina, ka Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekta autors ir britu arhitekts sers Deivids Adžejs tandēmā ar Jura Mitenberga vadīto arhitektu biroju AB3D.
2017. gadā intervijā SestDienai Deivids Adžejs par šo projektu teica: "Ēka drīzāk būs tas, ko pasaulē pazīst kā kunsthalli, tāda tipa celtne, kurā tiek organizētas tematiskās izstādes. Kolekcijas krātuvei, arhīvam, enciklopēdiskam muzejam, protams, būtu jābūt daudz lielākam, tomēr tāds nav šīs konkrētās ēkas uzdevums. Arī pati kolekcija vēl tikai top. Jā, celtne nebūs liela, tomēr tā nebūs nenozīmīga, un tādas pasaulē jau ir zināmas. Piemēram, vecais Vitnijas muzejs Ņujorkā vai Gugenheima izstāžu telpas – lūk, tāds mērogs man ir prātā, kad domāju par šāda tipa mākslas institūtu."
Arhitekts piebilda: "Laba arhitektūra visprecīzāk spēj parādīt to, kādus mēs vēlētos sevi redzēt. Arhitektūra ir izgāzusies, ja to vada tikai stila apsvērumi un formalitātes. Bet tā var būt ļoti bagātinoša pieredze, ja arhitektam ir izdevies ar tās palīdzību interpretēt dažādus sociālos strāvojumus, cilvēka attiecību un kultūras nianses. Un es runāju gan par vietējām kultūras tradīcijām, gan universālām vērtībām. Ar šo nianšu tulkošanas uzdevumu arhitektam, manuprāt, ir jānodarbojas."
Progresīvā domāšana
Starptautiskā arhitektūras prese par laikmetīgo muzeju arhitektūru raksta, ka tā bieži vien kalpo kā dramatisks pilsētas vizuālais fokusa punkts un ideāla vieta mūsdienu arhitektiem, kur demonstrēt novatorisku un pārdrošu dizainu. XXI gadsimta muzejiem ir ļoti maz kopīga ar smagnējām un hierarhiski organizētām XIX gadsimta celtnēm, kuru mērķis bija iedvest bijību un radīt kultūras stabilitātes sajūtu. Tāpat tiek minēts, ka mūsdienu muzeji savās arhitektoniskajās izpausmēs ir daudz plūstošāki un rotaļīgāki. Patiesi postmodernā veidā to vizuāli pārsteidzošās formas bieži akcentē sabiedrību, kas atrodas pārejas vai vērtību krīzes situācijā.
Portāls Deutsche Welle raksta, ka atšķirībā no tradicionālajiem muzejiem, kas apmeklētājus piesaistīja galvenokārt tajos izstādīto mākslas darbu dēļ, mūsdienu muzeji paši par sevi ir kļuvuši par apskates objektiem. Kā norāda Diseldorfas izstāžu telpas K20 direktors Armīns Cveite, mūsdienu muzeji ir kļuvuši par progresīvas domāšanas simboliem. Laikmetīgo muzeju popularitāte lielā mērā ir saistīta ar to, ka šīs iespaidīgās ēkas ir ieguvušas ievērojamu arhitektonisko nozīmi, kas reiz bija paredzēta katedrālēm dažādās Eiropas pilsētās.
Arhitektūras vietne ArchDaily ir nosaukusi savā skatījumā iespaidīgākos XXI gadsimtā projektētos muzejus. To vidū ir jau minētais Zahas Hadidas muzejs Maxxi Romā, 2013. gadā atklātais Dānijas Nacionālais kuģniecības muzejs, 2009. gadā atklātais Jaunais Akropoles muzejs Atēnās, 2006. gadā atklātais Mercedes-Benz muzejs Štutgartē un 2013. gadā atklātais Dinglī Skulptūru muzejs Ķīnas pilsētā Čunvu.
ArchDaily, pamatojot savu izvēli, uzsver: "Vissvarīgākais šajos projektos ir mēģinājums izmantot arhitektūru, lai radītu telpu, kas izrauj mākslu no elitārisma un nepieejamības un atdod to sabiedrībai un plašākai pilsētai. To darot, arhitekti cenšas pārvirzīt uzmanību no estētikas uz būtisku vietu radīšanu, kas var pildīt savu lomu kā XXI gadsimta kopienas centri."
Zinātniece Olga Finajeva rakstā Faktori, kas ietekmē mūsdienu muzeju arhitektūru norāda: "Lai mainītu muzeju lomu mūsdienu sabiedrībā, neizbēgami ir jāmaina pieeja to projektēšanai. Tā kā muzejs vairs nav slēgta vide, kas paredzēta tikai artefaktu konservācijai, bet kļūst par sociokulturālu centru ar daudzveidīgām izglītības, kultūras un sociālām funkcijām, šīm aktivitātēm nepieciešams organizēt vairākas papildu telpas. Muzeji vairs nav statiski, un arhitektoniskā telpa vairs nav tikai eksponātu kolekciju vieta. Tādējādi mūsdienu muzeji jāprojektē, ņemot vērā vides un funkcionālo tehnoloģiju faktorus, lai pilnībā īstenotu mūsdienu prasības muzeja un tā apmeklētāju sadarbības interaktīvajam raksturam."
Zinātniece piebilst, ka mūsdienās muzeja uzdevums ir iziet ārpus tradicionālajiem uzskatiem, prezentējot muzeju jaunā kvalitātē ar tām jaunajām pieejām, metodēm un eksistences formām, kas kļūst par tā neatņemamiem atribūtiem.