Jaunā Rīgas teātra (JRT) sezonas otrās pirmizrādes – amerikāņu jaunā dramaturga Džeika Džepsona lugas Rupucis Laura Gundara režijā – pieteikums sola rādīt, kas notiek, kad dzīvē nostabilizējušos cilvēku standartizēto ikdienu no līdzsvara izsit negaidīts notikums, kas varētu likt pārdomāt tādus (arī gan standarta, bet, kā pieņemts uzskatīt, augstāka līmeņa jeb eksistenciālus) jautājumus kā: kas es esmu, kurp eju, kamdēļ dzīvoju.
Tehnoloģijas kā filtrs
JRT Mazajā zālē attiecības divu brāļu un viņu sievu starpā izspēlē aktieri Ivars Krasts, Varis Piņķis, Iveta Pole un Inga Alsiņa- Lasmane, kuras varone Mollija izvirzās darbības centrā. Izrādes ievadā mājsaimniece un "profesionāla mamma" Mollija dažādu intonāciju teatrālās balsīs (no mīlīgi rotaļīga "uķi-puķi" līdz brīdinoši pamācošai) runā rācijā, kuras otrā galā, citā mājas telpā, ir abi viņas bērni. Mūsdienu tehnoloģijas kā filtrs, caur kuru tiek veidotas (un atsvešinātas) attiecības ar līdzcilvēkiem, ir izrādē plaši apspēlēta laikmeta iezīme. Arī divi Džepsona lugā idejiski un no drāmas struktūras viedokļa būtiski papildslāņi – pirmsvēlēšanu debates ASV un dokumentālā filma par bruņurupučiem – tiešo darbību un attiecības lugas tēlu starpā sabalso ar televīzijas medija vadīto informāciju. Jāpiebilst gan, ka dramaturgs lugas piezīmē uzsver translēto dokumentālo tekstu atkārtojumu un izlaidumu nozīmīgumu, savukārt izrādē tas ir notušēts – pirms izrādes atskaņoto lūgumu izslēgt mobilos tālruņus papildinot ar informāciju, ka teksti svešvalodā netiek tulkoti, jo to saturam nav būtiskas nozīmes (iespējams gan, ka tas iecerēts kā paņēmiens, lai panāktu pretējo). ASV vēsturiski politiskais konteksts iezīmēts arī, par lugas moto izvēloties rindas no Džordža Vašingtona 1783. gada uzsaukuma visiem štatiem, kurā Amerikas pilsoņi tiek tēloti kā viscēlākā teātra aktieri, kam doti visi apstākļi, lai rādītu visas cilvēces diženumu un svētlaimību. Protams, attiecības lugas varoņu starpā apliecina gluži pretējo. Krīze tiek pieteikta gan makro (politiskajā, ekonomiskajā, ekoloģiskajā), gan mikro (attiecības starp pašiem tuvākajiem) līmenī.
Filcētu akmeņu kaudze
Lauris Gundars iestudējumā izvēlējies ironisku intonāciju: viegli ironiska ir aktieru attieksme pret saviem tēliem, zobgalīgi rotaļīga Agneses Stabiņas un Ingas Bermakas scenogrāfija un kostīmi, īpaši Mollijas, kuras tērpos – no halāta ar dzīvnieciņa austiņām līdz mākslīgo ziedu čupai uz galvas – ieskanas infantilisma nots. Scenogrāfes JRT Mazās zāles spēles telpu iekārtojušas kā divu pasauļu satikšanās vietu, kur dīvāns un televizors dala kopējo telpu ar akmeņu krāvumu un zāles saliņu. Filcēto akmeņu kaudze raisa asociācijas ar pēdējos gados iecienītajiem sieviešu rokdarbu vaļaspriekiem – pērļošanu, dekupāžu un to pašu filcēšanu. Arī zāle un dažādu augu čemuri ir nepārprotami mākslīgi. Uzsvērti teatrāls ir arī civilizācijas un dabas satikšanās kulminācijas brīdis, t. i., mūžvecas bruņurupucienes atrašana pludmalē (jeb Mazās zāles foajē) un tās dzemdību pieņemšana jeb izmisīga rosība ap rībošu skārda vannu. Izrādē ir gana daudz nosacītības (vairākās mizanscēnās aktieri stāv un runā tieši frontāli pret skatītāju rindām, viņi arī pirms katras ainas iezīmē norises apstākļus), tomēr vairākas epizodes risinātas režisoriski neveikli – gan skraidīšana ārpus zāles, gan sarunāšanās pāri skatītāju galvām ar bērnu, kas atrodas kaut kur ārpus spēles telpas "ekrāna". Tādējādi skatuviskās norises balansē starp spēli kā māksliniecisko paņēmienu un bērnišķīgu rotaļāšanos, kurā skatītājus cenšas pamielot ar smilšu kastes restorāna "gardumiem" cerībā, ka tie kā gādīgi vecāki pievērs acis un spēlēs līdzi.
Brilles nekrīt
Uzsvērtais dabas elementu un to izpausmju "lellīgums" izrādei laupa iespēju meklēt nopietnu attiecību līniju vai pretmetu starp tādiem lielumiem kā daba un civilizācija, līdz ar bruņurupucienes ("kas mēro tāltālu, no senčiem mantotu maršrutu, lai piepildītu dzīves mērķi", t. i., dzemdētu) atrašanu un glābšanu ieliekot pagrieziena punktu tēlu attiecībās. Ar vanniņas izrībināšanu izrādē faktiski nekas nemainās – tēlu attiecību četrstūris ir skaidrs vai nojaušams jau kopš izrādes sākuma, un detaļas, kā tas tiek risināts, nepiedāvā diez cik daudz oriģinalitātes, lai skatuviskās norises padarītu mazāk monotonas. Ja ir gaidas pēc līdzpārdzīvojuma, tās grūti apmierināt, jo izrādes tēli nepārsniedz sociālās maskas plāno, bet necaursitamo kārtiņu – trīs vairāk vai galvenokārt jau tomēr – mazāk veiksmīgi karjeristi un šķietamā opozīcijā Mollija, kuras identitātē absolūti dominējoša ir mātes lomas šķautne. Ingas Alsiņas- Lasmanes interpretācijā māmuļa Molle iegūst groteskus vaibstus, tādējādi liekot aizdomāties, kā cilvēkiem izdevies dabas doto fizioloģisko uzdevumu padarīt par kaut ko tik mākslotu un nedabisku, ka uz iestīvināti forsēta mātišķuma fona pat drudžainas rūpes par savu statusu (kas izrādē priekšmetiskotas melnrāmju brillītēs, kādas valkā visi tās varoņi un, satiekoties ar vīra brāli un tā sievu, uzliek arī Mollija) izskatās krietni dabiskāk. Arī uz spēles telpas aizmugurējās sienas visas izrādes garumā projicētā ASV pirmā prezidenta Džordža Vašingtona portreta acis, kas skatās norisēs, brīžiem pieveroties, brīžiem ieplešoties, ielogo lieli, sarkani briļļu rāmji. Izrādes finālā visi tēli, izņemot visu redzošo nācijas tēvu, brilles noņem, taču šim aktam nav jēdzieniskas slodzes, jo nekāda vērtību pārvērtēšana izrādē nav notikusi, paliekot vien sadzīviska kašķa un attiecību skaidrošanas rāmjos (kurš ar kuru pusdienojis vai gājis uz akvāriju laulenim aiz muguras). Arī skatītāju rindās sēžot, pēc izrādes ne kādas pieņēmumu brilles kritušas, ne kādas redzīgumu asinošas brilles uzradušās. Un šķiet, ka lugā esošais dažādu mērogu krīzes tēmas potenciāls ir iefilcēts aptuvenības un izlikšanās kūniņā.