Nedēļas nogalē, kad Latvijā valdīja vēlēšanu kaislību visaugstākais vilnis, man (protams, pirms tam nododot balsi glabāšanā) bija iespēja lūkot, ko jaunu kultūrā paveikuši mūsu tuvākie kaimiņi. Kopā ar pārējiem starptautiskā operas kritiķu semināra dalībniekiem Viļņā, Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī, noskatījos divas jaunas lietuviešu mūsdienu autoru izrādes – Onutes Narbutaites operu Kornets – dzejisku vīziju par mākslinieku, kurš, pretēji savai dabai un sapņiem, spiests būt par kara taurētāju un karognesēju un iet bojā armijas rindās (pirmizrāde šā gada 21. februārī), un Ģiedra Kupreviča baletu Čurļonis, dejas vēstījumu par ģeniālā lietuviešu savdabja, gleznotāja un komponista jūtīgo dvēseli un traģisko mūžu (pirmizrāde šā gada maija beigās).
Sapnis vienā elpā
"Šī opera ir brīva improvizācija par austriešu dzejnieka Rainera Marijas Rilkes (1875–1926) poēmu Die Weise von Liebe und Tod des Cornets Christoph Rilke – par jaunā korneta Kristofera Rilkes gaitu, kas ved uz mīlu un nāvi," stāsta komponiste Onute Narbutaite, kurai Kornets ir debija operas žanrā. XVII gs. hronikās eksistē apraksts par jaunu puisi Rilki fon Langenau, kurš kalpoja par kornetu – pulkveža adjutantu, taurētāju Austrijas ķeizara armijā, barona fon Pirovana pulkā un neatgriezās no turku kara. Šis īsais fragments kalpoja par iedvesmas avotu varoņa vārdabrālim, vienam no Eiropas izcilākajiem dzejniekiem XIX/XX gs. mijā, kurš arī pats, vecāku spiests, piecus gadus bija mācījies karaskolā, lai gatavotos virsnieka karjerai, tomēr slimības dēļ šo skološanos pārtrauca. XVII gadsimta jaunekļa stāstu Rilke ietērpa dzejasdarbā, ko pats dēvēja par "lidojumu vienā elpas vilcienā". "Tagad – jau XXI gadsimta – opera improvizācija atklāj šī stāsta universālo saturu, jo cilvēku ilgas pēc mīlestības un augstākiem ideāliem arvien, cauri laikiem, saglabājas tās pašas neatkarīgi no apstākļiem," programmiņā paskaidro komponiste. Viņa veidojusi arī savas operas libretu, tajā iekļaujot dažādus Rainera Marijas Rilkes opusus un arī dzejnieka vēstules, līdzās Rilkes vēstījumiem citējot citus dažādu laikmetu autorus – sengrieķu dzejnieku Homēru, 11. gs. ķīniešu rakstnieku un mākslinieku Song Di, vācu dzejas klasiķi Johanu Volfgangu Gēti, franču romantiķi un simbolisma priekšteci Šarlu Bodlēru, lietuviešu izcelsmes franču dzejnieku, simbolistu, mistiķi Oskaru Milošu (1877–1939), austriešu dzejnieku ekspresionistu Georgu Trāklu un visbeidzot XX gadsimta personības – austriešu ekspresionistu – gleznotāju, dzejnieku, dramaturgu Oskaru Kokošku, ebreju dzejnieku Paulu Cēlanu un pazīstamo franču dzejnieku, kinoscenāristu Žaku Prevēru.
Aplamā vietā
Operas autores nolūks bijis ar tik plašas poētiskās kolāžas uzburto zemtekstu un jauno asociāciju palīdzību radīt vispārinātu varoni – Dzejnieku, Mākslinieku, kurš, sāpīgu un nepārejošu ilgu pārņemts, klejo pa kara ceļiem. "Tas ir Mākslinieks, kuram dzīve neļauj būt savā īstajā vietā," komponiste izstāsta, mums satiekoties jau nākamajā dienā pēc izrādes noskatīšanās.
Zīmīgi, ka, ieejot skatītāju zālē, sastopu talantīgo jauno Latvijas soprānu Guntu Gelgoti (bij. Davidčuku), kura, izrādās, atveido vienu no galvenajām šīs operas sieviešu lomām, sapņu meiteni. Tiesa gan, trauslajā ideālo sapņu tēlā tovakar iejutās kolēģe Rita Petrauskaite, jo Gelgote, kurai Viļņā ir ģimene, šobrīd gaida bērniņu. Toties uz skatuves atsevišķos brīžos parādās viņas dzīvesbiedrs flautists Ģiedrus Gelgots. Nedaudzajiem šīs operas solistiem, sākot jau ar Tomu Paviļoni titullomā, vokālās partijas ir ļoti sarežģīts un neparasts uzdevums, jo jāiekļaujas ļoti izsmalcinātas un bagātīgas, taču šķietami nemelodiskas laikmetīgās instrumentālās mūzikas vidē, kas jādara tēlaini pārliecinoši un intonatīvi precīzi. Dziedātāji saskārušies ar nepieciešamību apgūt sev neierastu, pilnīgi jaunu mūzikas valodu un pieeju.
Operas režisors Ģintars Varns, kurš pie mums, Latvijas Nacionālajā operā, savulaik iestudējis Riharda Štrausa Salomi un Džuzepes Verdi Masku balli, Narbutaites veidoto Korneta libretu godā par mākslas darbu, kur poētiska ir gan tā struktūra, gan montāža. Sekojoši nevienā iestudējuma aspektā – ne Ģintara Varna veidotajās skatuves tēlu mizanscēnās, ne Mediles Šaulitītes scenogrāfijā, ne Joza Statkeviča kostīmos un grimā, nepavisam ne Rima Sakalauska videomākslā vai Ļeva Kleina gaismojumā, nav nekā reāla, pelēcīgi sadzīviska. Viss ir fantāzijas rotaļu un vīziju auglis. Savukārt mūzika gremdē klausītāju dzirdi bagātīgu un vienlaikus kameriski izsmalcinātu orķestra krāsu un brīžiem arī mūzikas vēstures zīmju (piemēram, Bēthovena Mēnesnīcas sonātes) pasaulē. Bez asi dramatiskas konfliktu dramaturģijas, toties ar poētisku mūzikas instrumenta personifikāciju ieviešot uz skatuves ilgoto māju un mātes simbolu klavieru kabineta flīģeļa personā, kas vairākkārt lēnām slīd pāri skatuvei kopā ar sievieti, kura uz taustiņiem ieskandina brīžiem pat tikai vienu skaņu. Pilnīgi viss Narbutaites operā notiek un skan ar pašu teātra muzikālo vadītāju Robertu Šerveniku pie diriģenta pults, sapņa estētikā, uz ko brīžiem aicina uz caurspīdīgā skatuves prospekta projicēta milzīga acs, kas mirkšķinās, līdz pavisam aizveras un "aizmieg". Gan operas skanējums, gan vizuālais ritējums, kas virzās, piedāvājot dažādas sirreālas un simboliskas, nemitīgi mainīgas, rotējoši augošas vīzijas (piemēram, melnbalts miroņgalvu tornis, kas aug arvien lielāks), ir nepārprotami no operas modulējis dzejas žanra paņēmienu un izjūtas ārpuslaika ritmā. Arī efektīgā melnās vīriešu kārtas nāves deja, kuru iestudējusi latviešu horeogrāfe Elita Bukovska. Neikdienišķi. Hipnotizējoši. Onute Narbutaite, kuras stiprā puse ir rūpīgi izslīpēti, franču XX gs. instrumentālās mūzikas tradīcijām un soma Magnusa Lindberga instrumentālajai skaņuglezniecībai tuvi kamermūzikas un orķestra opusi, jau ar savu pirmo operu ir jaušami paplašinājusi šī žanra izteiksmes un jēgas dimensiju.
Čurļonis un alter ego
Garā nenovecojošais kompozīcijas vecmeistars, ap 300 visdažādāko žanru opusu autors, pazīstamais torņu zvanu spēļu meistars un pirmais lietuviešu komponists – akadēmiķis (īstenais Zinātņu akadēmijas loceklis) Ģiedrus Kuprevičs, stājoties pie baleta Čurļonis sacerēšanas, pieņēma riskanto izaicinājumu radīt mūziku par otru komponistu. Kad ar šo grūto uzdevumu nonācis galīgā strupceļā, negaidot palīdzējis pianista un muzikologa Darus Kučinska uzdāvinātais Mikolaja Konstantīna Čurļoņa skaņdarbu katalogs, kurā ik skaņdarbu reprezentē pašas pirmās tā taktis. Neviļus atklājies, ka tās arī ir katra opusa koncentrāts, jo tālāk attīstās jau tikai variācijas. Atlicis šos sākumus sa vīt kopīgā vadmotīvu tīklā, komponēšanas gaitā tajā integrējot arī paša Kupreviča muzikālo valodu. Jaunajam horeogrāfam, poļu dejotājam Robertam Bondaram (poļu radošās komandas piesaistīšana ir zīmīga, ņemot vērā paša Čurļoņa studijas un nozīmīgos radošos kontaktus Varšavā), savukārt visbūtiskākais bijis atklāt Čurļoni nevis kā mitoloģisku, fenomenālu mākslinieku, kurš apveltīts ar reto sinestēzijas spēju nedalāmā savstarpējā saistībā izjust un savstarpēji pārtulkot vienu otrā skaņu un krāsu pasauli, bet gan "kā dzīvu cilvēku ar miesu un asinīm". Ar karstām, patiesām jūtām un pārdzīvojumiem no prieka līdz vajāšanas mānijai un ar unikālu pasaules uztveri. Tādu viņu arī dinamiski un cilvēciski parāda viens no mākslinieka lomas atveidotājiem Marus Miļausks dialogā ar Čurļoņa alter ego Genādiju Žukovski un attiecībās ar sava mūža trim mīļotajām sievietēm, jaunības draugu Jevgeņiju Moravski, slimīgi murgainajām vīzijām un arī Nāvi (jau atkal stiprā dzimuma, spilgtā Kipra Hlebinska atveidojumā!), kura piedāvā izspēlēt baisi izšķirošu šaha partiju ar dzīvības likmi.
Horeogrāfiem netipiski Bondara nav aprobežojies ar dejas valodas izstrādāšanu vien, taču ir pamatīgi iedziļinājies Čurļoņa vēstulēs, skicēs, laikabiedru atmiņās, fotoattēlos. Tomēr viņš neveido baletu – biogrāfisku stāstu –, bet gan tver emocionālos stāvokļus. Horeogrāfisko leksiku viņš centies attīrīt no visa liekā, vēloties, lai skatītājs uz skatuves ieraudzītu nevis dejotāju, bet cilvēku. Baletam netipiska ir arī Diānas Maršalekas radītā scenogrāfija, kurā brīžiem iezīmējas atpazīstami Čurļoņa mākslas darbi un Varšavas vai Pēterburgas vide. Nozīmīgāka loma nekā baletos citkārt ir skatuves gaismu dramaturģijai un video, kuru autori ir gaismu mākslinieks Macejs Igeļskis un Eva Krasucka no Polijas.
P.S. Starp citu, Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī vēl arvien tiek kopta atzīstamā tradīcija skaitīt iestudējumu izrādes. Piemēram, ir redzams, ka 29. oktobrī notiks baleta Čurļonis devītā izrāde, savukārt opera Kornets 6. novembrī būs skatāma vēl tikai piekto reizi. Teātra mājaslapā var noskaidrot, ka absolūtais repertuāra līderis ir Ā. Adāna balets Žizele (drīz būs jau 368. izrāde). Nav arī nekāds brīnums, ka pat Karmena (29) un Traviata (41) statistikā netiek līdzi Johana Štrausa (97) un Ferenca Lehāra (53) operetēm.