Vajag sarunāties
Mūsdienu britu rakstnieka un režisora Dunkana Makmillana (kas par savu dramaturga meistarību saņēmis ne vienu vien godalgu) luga uzrakstīta 2014. gadā. Smieklīgajā un smeldzīgajā darbā delikāti, bet pārliecinoši tiek skarti tie jautājumi, par kuriem no skatuves (arī ārpus tās) tiek runāts reti. Bez tam autors ir pārliecināts: teātra augstākais uzdevums ir iejaukties dzīvē un runāt par to galēji patiesi un tieši. Un luga Dzīves DārgAkmentiņi ir viņa paņēmiens iejaukties un pateikt katram, kam nepieciešams to dzirdēt, tieši te un tagad: "Tu neesi viens, tu neesi jocīgs, tu tiksi galā..."
Režisorē Rēzijā Kalniņā dziļi atbalsojas šī doma: "Luga ļoti personiski skar katru dzimtu gan Latvijā, gan Eiropā. Esmu saskārusies ar šo tēmu arī personīgi, un man tajā ir, ko ielikt..." Viņas izrāde būs par to, ka vajag sarunāties, un ne tikai labdarības akciju laikā. "Ja kāpņu telpā vidējā dzīvoklī kāds klusē vai raud, pajautāt, kā tu tiec galā?" nevienaldzīgas rīcības piemēru min režisore. Par sabiedrības emocionālo briedumu viņa nav visai augstās domās: "Mums nav invalīdu, pašnāvību, depresijas, jo par to nerunā." Rēzijas Kalniņas iestudējums tomēr neatstās skatītāju izmisuma zonā. Akcents ir uz to, kā bērnības traumas, sarežģītās attiecības ar vecākiem dziedināt un pārvērst par ko auglīgāku. "Vai nu cilvēks izvēlas gaismu, vai tumsu, pozitīvu vai negatīvu. Atrast kaut vai desmit akmentiņus, kuru dēļ ir vērts dzīvot," rezumē Rēzija Kalniņa. Un tās bieži vien nemaz nav materiālās lietas. Pieaugušie, iekrampējušies savās dokumentu mapēs, bieži patiešām vairs neatceras, par ko priecājās septiņu gadu vecumā un kā tas bija. Izrāde Dzīves DārgAkmentiņi vēlas neuzbāzīgi aicināt atvērt jaunu "dokumentu" – visu to lietu sarakstu, kuru dēļ ir brīnišķīgi dzīvot arī, piemēram, 45 gadu vecumā.
Nedaudz psihodrāma
Lai izvēlētos aktierus galvenajām lomām, Rēzija Kalniņa rīkoja atlasi. Katram vajadzēja izstāstīt par savu mammu vienu smieklīgu un vienu skumju atmiņu epizodi.
"Ja to būtu redzējušas viņu mammas, viņas būtu ļoti lepnas un aizkustinātas. Viņi visi bija tik mīloši, ļoti talantīgi, aizķēra manu dvēseli," saka Rēzija Kalniņa. Viņa izvēlējās aktierus Anatoliju Fečinu un Baltkrievijā teātra pamatus apguvušo Ivanu Streļcovu, kurš šobrīd ir Mihaila Čehova Krievu teātra štata aktieris. Visi ir iedvesmoti par kopīgo radīšanas procesu. "Nezināju Rēziju Kalniņu kā cilvēku, tikai kā aktrisi. Ar viņu ir ļoti viegli strādāt. Viņa visu dara ļoti mierīgi un precīzi un ir jūtīga," saka Anatolijs Fečins, kuram ir piepildījies sapnis par monoizrādi. "Protams, tas ir arī ambiciozi," piebilst aktieris. "Gribas, lai cilvēki mūs sadzirdētu un saprastu," saka Ivans Streļcovs, vēl piebilstot, ka Rēzija Kalniņa atgādinot viņa mammu, tāpēc bijis viegli mēģināt.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 25. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!