Aromātiska diļļu buntīte, pāris kraukšķīgu redīsu un plātsmaize no pašu rabarberiem, bet vāzē košs ozolīšu pušķis – tādi ir pirmie taustāmie labumi pēc dažiem mēnešiem mazdārziņā. Ar kopīgiem ģimenes pūliņiem esam to burtiski izplēsuši aizaugušā un piedrazotā zemes gabalā. Lielie ražas svētki vēl priekšā, un ideju realizēšanai līdz galam vēl vajadzīgi pāris gadi, bet gandarījums un padarīta darba sajūta ir jau pašlaik, skatoties, kā kartupeļi zeļ, zirņi tiecas pretī saulei un burkāni, atpestīti no nezāļu meža, jau saņēmušies un sāk pēc kaut kā izskatīties.
Kā viss sākās
Nav jau tā, ka esmu pilsētas cilvēks, kam karantīnas un dažādu ierobežojumu laikā aptumšojies prāts un savajadzējās mazdārziņu. Tādā un citādā saskarē ar dārzu esmu kopš agras bērnības. Biešu kaplēšana laukos un ušņu duršana vectēva zirņauzu sējumos, strādāšana gan pienākuma dēļ, gan limonādes pudeles nopelnīšanai mammas kartupeļu vagās – uz kādu brīdi šie pusobligātie pienākumi vēlmi pēc rakāšanās pa zemi bija nokāvuši. Lai gan pusaudžu gados pavisam nopietni apsvēru mācīties Bulduros un kļūt par daiļdārznieci.
Bet dzīve un citas prioritātes darīja savu, un ar dārzu saistība palika tik vien, cik iespēju robežās palīdzēt mammai piemājas dobēs.
Pēc pārcelšanās uz Siguldu nelika mierā doma, ka vajadzētu parušināties burkānu dobēs un pašiem tomēr izaudzēt vismaz zaļumus. Saņemties gan bija pagrūti, jo vienai tas nebūtu viegli paveicams, bet vīra racionālais prāts lika piebremzēt: vai mums ir laiks, vai izdevumi attaisnos ieguvumus, kur glabāsim instrumentus, un galu galā – vai ražu neapēdīs kāds cits.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 26.jūnija- 2. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!