Latvijai trīskārtēja olimpiskā medaļnieka šķēpmešanā varēja arī nebūt, ja vien 1957. gada vasarā kāds neaizskartu lauku puikas pašcieņu. 2009. gada maijā, sagaidot 70. dzimšanas dienu, Lūsis intervijā Dienai pastāstīja par savas dzīves liktenīgo pavērsienu. "Pēc vidusskolas beigšanas man, lauku puikam, vajadzēja domāt, ko darīt tālāk. Mamma gribēja, lai Lauksaimniecības akadēmijā mācos par agronomu, tomēr viena nejauša tikšanās krasi izmainīja visu manu dzīvi. Tajā vasarā Rīgā notika Vissavienības skolēnu spartakiādes sacensības. Pirms tām jaunos sportistus no Latvijas malu malām aicināja uz mačiem Rīgā. Es atbraucu no Kandavas un trīssoļlēkšanas sacensībās izcīnīju ceturto vietu. Pat nezinu kāpēc, bet arī mani atstāja treniņnometnē Rīgā. Tās laikā notika pārbaudes sacensības, kurās pirmo reizi metu šķēpu, sasniegdams 44 ar pusi metru. Nezināju, kas ir krustsolis un kā pareizi ir jāmet, tomēr uzvarēju visus Elmāra Krūzes audzēkņus no šķēpmetēju grupas. Rezultāts gan bija viduvējs, un Vissavienības mačiem mani nepieteica. Aizbraucu mājās. Rīgā atgriezos uz eksāmenu laiku, lai iesniegtu dokumentus Lauksaimniecības akadēmijā. Nejauši uz ielas sastaptais skrējēju treneris Imants Gailis izmeta: "Zini, Elmārs teica, ka tu jau nu gan nebūšot šķēpmetējs..." Tas tik ļoti aizskāra manu lauku puikas pašcieņu, ka atteicos no domas mācīties par agronomu un iesniedzu dokumentus fizkultūras institūtā."
Patiesībā gan būtu jārunā par divām liktenīgām tikšanās reizēm. Tagad varam tikai minēt, vai Lūsis izaugtu par tik izcilu šķēpmetēju, ja Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (tagadējā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija) nenokļūtu Valentīna Mazzālīša treniņu grupā. Iestājeksāmenos Jānis par specializāciju izvēlējās augstlēkšanu, jo šajā disciplīnā spēja sasniegt studentam nepieciešamo trešās sporta klases rezultātu.
Toreizējie auguma parametri – augums 174 cm un svars 68 kg – nekādi nenorādīja uz iespējamo pasaules klases šķēpmetēju.
Studiju gados Lūsis pastiepās par sešiem centimetriem un vēlāk sasniedza jau šķēpmetējam atbilstošu "kaujas" svaru – 93 kilogrami.
Pazīstamais vieglatlētikas statistiķis Andris Staģis, kurš Latvijas šķēpmetēju panākumus apkopojis grāmatā Šķēpiem mirdzot, arī uzsver trenera Mazzālīša lomu Lūša izaugsmē par visaugstākās raudzes šķēpmetēju. "Mēs gandrīz vienlaicīgi sākām trenēties. Es atceros, ka pirmsākumos viņam treniņi bija tādi pavisam viduvēji, bet tad viņš nokļuva fantastiska trenera rokās. Mazzālītis sāka pilnīgi jaunas treniņu metodes, pēc kurām katram muskulītim un katrai kustībai bija savi vingrinājumi. Tolaik Mazzālīša grupā viens aiz otra parādījās labi šķēpmetēji. Jānis bija talantīgs, bet pārējie tādi nebija. Toties ar darbu un precīzu mešanas tehniku viņi arī sasniedza labus rezultātus. Mazzālīša izstrādātā šķēpmešanas tehnika balstījās uz zinātniskiem pamatiem."
Pats Jānis arī atzina trenera ieguldījumu. "Man paveicās, ka nokļuvu šķēpmetēju grupā pie Valentīna Mazzālīša. Viņš tolaik bija iesācējs treneris, kurš vēlējās sevi apliecināt. Grupā izveidojās ļoti nopietna iekšējā konkurence, jo visi daudz un apzinīgi strādājām. Izpildījām daudzpusīgus vingrinājumus, kas palīdzēja nostiprināt visas muskuļu grupas. Pieņemu, ka tieši tāpēc karjeras laikā man izdevās izvairīties no nopietniem savainojumiem." Tomēr vismaz vienā gadījumā trauma Lūsim patraucēja četrgades visatbildīgākajā startā.
Zelts ar validola piegaršu
1964. gadā Jānis gatavojās savām pirmajām olimpiskajām spēlēm Japānas galvaspilsētā Tokijā. Bija pamats gaidīt medaļu, varbūt pat zelta, jo 1963. gada sezonā Lūsis palika nepārspēts visās 19 sacensībās, kurās piedalījās. Tiesa, neilgi pirms olimpiādes skaļu pieteikumu izdarīja soms Terje Pedēšens, kurš kļuva par pirmo atlētu, kas šķēpmešanas sektorā pārsniedzis 90 metru atzīmi (91,72).
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 8. - 14. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!