Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Postpadomju nestabilitāte

​Armēniju, Gruziju un Moldovu šajā gadījumā vieno tas, ka tās visas bijušas iesaistītas tā dēvētajos postpadomju karos. Tas arī ir viens no iemesliem, kamdēļ vēl trīsdesmit gadu pēc neatkarības iegūšanas to politiskās sistēmas neizceļas ar stabilitāti. Attiecīgi – regulāri ir ne tikai opozicionāru centieni nomainīt pastāvošo varu, izmantojot noskaņojumu sabiedrībā, bet būtisks faktors iekšpolitikā ir arī to vai citu ārvalstu atbalsts, galvenokārt Krievijas un rietumvalstu pretimstāvēšanas ietvaros.

Kas attiecas uz ārvalstu klātbūtni, vismaz ārēji tā nav manāma vienīgi Armēnijā. Tur opozīcija kopš pagājušā gada novembra, kad valsts de facto piedzīvoja smagu sakāvi karā ar Azerbaidžānu par Kalnu Karabahu (jeb Arcahu, kā reģionu dēvē Armēnijā), prasa valsts premjerministra Nikola Pašinjana atkāpšanos. Formāli Armēnija šajā karā gan nepiedalījās – konflikta dalībnieces bija Azerbaidžāna un starptautiski neatzītā Arcahas Republika –, tomēr Armēnijas nespēja aizstāvēt vēsturiskās armēņu zemes kļuva arī par Armēnijas premjera sakāvi. Pašinjans, kurš pats nāca pie varas 2018. gada tā saucamās mīlestības revolūcijas rezultātā, amatu pamest atsakās, savukārt gandrīz visas lielvaras, ieskaitot arī Krieviju, ir distancējušās un demonstratīvi uzsver, ka notiekošais ir Armēnijas iekšējā lieta. Tajā pašā laikā Krievijas mediji ar interesi seko līdzi procesiem Armēnijā – tas skaidrojams ar to, ka tieši Krievijā mīt pasaulē lielākā armēņu kopiena (vairāk par diviem miljoniem cilvēku) ārpus savas etniskās dzimtenes.


Garš pretenziju saraksts

Pašinjanam adresētās opozīcijas apsūdzības uzskaita, piemēram, Krievijā populārais Telegram kanāls WarGonzo. Tā reportieri klātienē sekoja kara gaitai un tāpēc tiek vērtēti kā labi informēts avots par kopējo situāciju. Kā norāda WarGonzo, opozīcija uzskata: Pašinjans pēc kļūšanas par Armēnijas premjerministru galveno uzmanību pievērsis nevis valsts un Kalnu Karabahas aizsardzības spēju stiprināšanai, bet gan rēķinu kārtošanai ar vecās varas atbalstītājiem un tai lojālu, lai gan augsti profesionālu cilvēku nomainīšanai pret "savējiem" izlūkdienestos un aizsardzības struktūrās. Šo pārkārtojumu rezultātā, savukārt, noticis gan straujš valsts aizsardzības potenciāla kritums, gan Krievijas distancēšanās no Armēnijas, Maskavai sākot ievērot ne tikai oficiālu, bet arī faktisku neitralitāti konfliktā par Kalnu Karabahu.

Opozicionāri nešaubās, ka atbildība par armēņu spēku sagrāvi karadarbības laikā ir jāuzņemas tieši Pašinjanam – gan kā Armēnijas bruņoto spēku virspavēlniekam, gan tāpēc, ka viņš (cilvēks bez jebkādas iepriekšējas militārās pieredzes) izmantojis šīs pilnvaras un regulāri iejaucies Kalnu Karabahas bruņoto spēku lēmumu pieņemšanas procesā, taču vienlaikus atteicies iesaistīt karadarbībā Armēnijas bruņotos spēkus (izņemot, protams, brīvprātīgos), lai gan tieši uz Armēnijas palīdzību bija balstīti daudzi Kalnu Karabahas aizsardzības plāni. Tāpat Pašinjanam tiek pārmests, ka viņš atteicies atzīt Kalnu Karabahas politisko neatkarību, kā arī, protams, armēņiem pazemojošā kapitulācija kara beigās. Viss kopā tas tiek dēvēts labākajā gadījumā par neatbilstību amatam, bet sliktākajā – par dzimtenes nodevību.

Balstoties uz šādu argumentāciju, Pašinjana atkāpšanos no amata – turklāt bez tiesībām atgriezties politikā –, parlamenta ārkārtas vēlēšanas (nākamajām vēlēšanām būtu jānotiek tikai 2023. gada 9. decembrī), kā arī premjera un viņa atbalstītāju darbības izmeklēšanu prasa gan parlamentā esošās, gan tajā nepārstāvētās opozīcijas partijas, tajā skaitā rīkojot regulāras protesta akcijas. Šīs prasības atbalsta arī Armēnijas bruņoto spēku vadība, kura gan ir uzsvērusi, ka tikai pauž savu nostāju, taču spert konkrētus soļus (lasiet – pārņemt varu) negrasās, un slēptākā formā pat Armēnijas baznīca. Tomēr valdības vadītājs atkāpties negrasās, un viņa atstādināšana konstitucionālā ceļā ir iespējama vienīgi ar parlamenta lēmumu, kurā vairākums (83 no 132 vietām) ir Pašinjana blokam Mans solis. Vispirms parlamentam būtu jāatceļ valstī joprojām spēkā esošais karastāvoklis, bet pēc tam jānobalso par premjera nomaiņu, ko darīt varas partija neplāno. Kā norāda Krievijas laikraksts Vzgļad, pārliecinošs vairākums Mana soļa deputātu ir mazpazīstami politiķi, kuri parlamentā ievēlēti, pateicoties Pašinjanam, un viņiem premjera krišana var nozīmēt arī politiskās karjeras beigas.


Premjers negrasās padoties

Pašinjana pozīcijas, neraugoties uz visu iepriekš minēto un viņa kā valsts vadītāja diskutablajām kvalitātēm, joprojām ir ļoti spēcīgas. Kā atgādina Krievijas laikraksts Kommersant, Armēnijas premjers turpina dominēt "uz ielas" – tā ir spēja, kas vienmēr bijusi viņa galvenais trumpis.

"2018. gada pavasarī viņš bija ārpus konkursa: pēc viņa aicinājumiem Erevānas ielas un laukumi ne reizi vien līdz malām piepildījās ar cilvēkiem, kuri tvēra katru politiķa vārdu un paklausīgi sekoja viņam," raksta izdevums, norādot, ka 2018. gada maijā "desmitiem tūkstoši protestētāju piespieda parlamentu, kura rindās tolaik bija tikai deviņi Pašinjana kunga atbalstītāji, ieskaitot viņu pašu, apstiprināt opozicionāru par premjerministru. Pēc tam viņš pasludināja sevi par tautas premjeru un kopš tā laika regulāri izmantoja "ielu" savās interesēs.

Ar tās palīdzību viņš panāca sava cilvēka ievēlēšanu par Erevānas mēru, bet pēc tam arī parlamenta ārkārtas vēlēšanas, kurās viegli uzvarēja viņa bloks Mans solis". Savukārt "tagad Nikols Pašinjans, kura popularitāte ir sabrukusi pēc zaudētā kara par Kalnu Karabahu, cer, ka "iela" pagarinās viņa dzīvi varā un politikā. Un tas var nostrādāt apstākļos, kad premjera oponenti nav spējīgi izdarīt pret viņu spiedienu ar ielu masas starpniecību. Opozīcijas mītiņi pagaidām ir mazskaitlīgi un šā iemesla dēļ nerada draudus varai", uzskata Kommersant.

Cits Krievijas izdevums, kurš velta daudz uzmanības notikumiem Armēnijā, jau pieminētais laikraksts Vzgļad, tikmēr norāda, ka Pašinjanam ir svarīgi, lai viņš kādas valsts elites vienošanās rezultātā netiktu izslēgts no politikas, par ko arī notiek galvenā cīņa. Ārkārtas vēlēšanās premjeram ir visas iespējas saglabāt varu, lai arī atbalsts blokam Mans solis nu jau vairs ir tikai ap 30%. Taču iepriekš pie varas bijušo Republikānisko partiju ir diskreditējuši iekšējie konflikti un saistība ar lielu mērogu korupciju, tāpat daudzi armēņi uzskata, ka arī iepriekšējai varai jāuzņemas daļa atbildības par sakāvi karā. Savukārt ārpusparlamentārā opozīcija sastāv no vairākiem desmitiem nelielu partiju, kurām ir niecīgas iespējas pārvarēt iekļūšanai parlamentā noteiktās barjeras (5% partijām un 7% – partiju blokiem un apvienībām), taču arī vienoties par kopīgu startu tās nav spējīgas. Tikmēr aiz Pašinjana stāv maksimāli mobilizēti atbalstītāji, administratīvais resurss un liels skaits "savu" plašsaziņas līdzekļu, kas nodrošina premjeram jūtamas priekšrocības, uzskata Vzgļad.

Par politiski neitrālu uzskatītās Erevānas domnīcas Kaukāza institūts pētnieks Hrants Mikaeljans intervijā Kommersant gan norāda, ka Pašinjana palikšana pie varas ir maz ticama. "Lai izietu no situācijas kā uzvarētājam, [viņam] ir nepieciešama diktatūra, represijas pret opozīciju. Bet valdnieks, pret kuru ir armija, nevar kļūt par diktatoru," laikraksts citē pētnieka teikto. Par ticamāko izeju no situācijas Kaukāza institūta eksperts uzskata kompromisa vienošanos par ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu, viņš gan norāda, ka tās panākšana nebūs viegla tieši Pašinjana nostājas dēļ un var vienīgi minēt, cik laika prasīs tās noslēgšana. Tāpat nav skaidrs, kas notiks, ja arī pēc ārkārtas vēlēšanām pie varas tomēr paliks Pašinjans un ko tādā gadījumā darīs armija. Līdz ar to ir skaidrs, ka Armēnijā iekšpolitiskā nestabilitāte un nenoteiktība saglabāsies vēl vismaz vairākus mēnešus, ja ne pat gadus.


Gruzijas sapnis pret opozīciju

Ne mazāk vērienīgas kaislības virmo arī Armēnijas kaimiņvalstī Gruzijā, kur pagājušā gada novembrī notikušajās valsts parlamenta vēlēšanās uzvaru un 90 no kopumā 150 deputātu vietām ieguva pie varas esošā partija Gruzijas sapnis. To savulaik izveidoja un kādu laiku arī personiski vadīja multimiljardieris Bidzina Ivanišvili. Gruzijas sapņa tapšana 2012. gadā arī kļuva par atbildi uz ļoti pretrunīgi vērtētā Gruzijas eksprezidenta, tā saucamās rožu revolūcijas laikā 2003. gadā pie varas nākušā Mihaila Saakašvili, centieniem palikt pie valsts stūres arī pēc prezidentūras beigām. Saakašvili pārveidoja valsts konstitūciju, piešķirot plašas pilnvaras premjerministram un atņemot tās prezidentam, kā arī pats gatavojās ieņemt premjera amatu. Vēlēšanās viņa vadītā partija Apvienotā nacionālā kustība tomēr cieta sakāvi, un kopš tā laika pie varas valstī atrodas Gruzijas sapnis.

Partija īsteno prorietumniecisku politiku, bet vienlaikus ekonomisku apsvērumu dēļ cenšas uzturēt arī saprātīgi pragmatiskas attiecības ar Krieviju. Tomēr pēc 2008. gada augusta kara, pēc kura beigām Maskava atzina divu separātisko Gruzijas republiku – Abhāzijas un Dienvidosetijas (abas kopā šīs republikas veido 20% Gruzijas teritorijas) – neatkarību, par izlīgumu nekad nav bijis runas. Saakašvili domubiedri (pats eksprezidents Gruzijā ir notiesāts un ne tikai pametis valsti, bet arī atteicies no tās pilsonības, kas viņam gan netraucē atbalstīt partijas biedrus) tikmēr cer atgūt varu, vainojot Gruzijas sapni korupcijā, prokrieviskā noskaņojumā un vēlēšanu rezultātu viltošanā, un boikotē parlamenta sēdes, kā arī aicina savus atbalstītājus uz protestiem. Tie gan sākās jau 2019. gadā, kad valsti starptautiskas delegācijas ietvaros apmeklēja arī Krievijas parlamentārieši. Gruzijas parlamentā notiekošās sēdes vadību no parlamenta tribīnes toreiz pārņēma Krievijas Valsts domes delegāts Sergejs Gavrilovs, kas izraisīja opozicionāru sašutumu, un 2019. gada 20. un 21. jūnijā pūlis pat mēģināja ieņemt parlamenta ēku Tbilisi.

Tas viss noveda pie tā, ka Apvienotās nacionālās kustības līderim Nikam Melijam tika izvirzītas apsūdzības masu vardarbības organizēšanā (par ko draud deviņus gadus ilgs cietumsods), šā gada 16. februārī atņemta parlamenta deputāta imunitāte, bet vēl nedēļu vēlāk viņš tika arestēts partijas centrālajā mītnē, kur bija iebarikādējies kopā ar saviem līdzgaitniekiem.

Melijas arestu gan uz dažām dienām aizkavēja nesaskaņas Gruzijas sapņa iekšienē, kuru dēļ 18. februārī no amata atkāpās valsts premjerministrs Giorgijs Gaharija, bet viņa vietā stājās bijušais valsts aizsardzības ministrs – par stingrās rokas piekritēju (tajā skaitā cīņā ar opozīciju) un vienu no Bidzinas Ivanišvili pašiem tuvākajiem līdzgaitniekiem uzskatītais Iraklijs Garibašvili, kurš tad arī deva pavēli arestēt Meliju un paziņoja, ka nekādas varas iestāžu piekāpšanās opozīcijai nebūs. Oficiāli tika paziņots, ka Gaharijas atkāpšanās saistīta ar nevienprātību jautājumā, ko iesākt ar Meliju, un ekspremjers bijis viņa aresta pretinieks. Neoficiāli gan dominē viedoklis, ka nesaskaņas partijas vadībā izcēlušās cīņas par varu un ietekmi dēļ. Ka nekādas piekāpšanās varai nebūs, jau paziņojusi opozīcija, kas pieprasa Melijas atbrīvošanu un ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu.

Interesanta šajā gadījumā ir ārvalstu reakcija uz notikumiem valstī. Opozicionāra arestu ir nosodījušas ASV un vēl vairākas rietumvalstis, tomēr aģentūra Reuters vēsta, ka nekādas sankcijas pret Gruzijas amatpersonām no Rietumu puses nesekos – tostarp arī tāpēc, ka pagājušajā gadā notikušās vēlēšanas rietumvalstu novērotāji atzina par brīvām un demokrātiskām. Tas gan netraucē virknei tā dēvēto ultraliberālo plašsaziņas līdzekļu – tādi kā The New York Times, Politico un vēl citi – vētraini kritizēt "promaskavisko" Gruzijas valdību. Krievijas prese tikmēr uz notiekošo raugās pat ironiski, tostarp laikraksts Izvestia norāda, ka Gruzijā notiek cīņa par varu starp mēreni prorietumnieciskiem un radikāli prorietumnieciskiem politiķiem un Rietumi tagad nonākuši dilemmas priekšā, kurus no saviem piekritējiem atbalstīt. Par starpnieku konflikta noregulēšanā cenšas kļūt Eiropas Savienība, tomēr, tā kā abu pušu nostājas ir ļoti kategoriskas, kad beigsies pretimstāvēšana, pateikt nav iespējams.


Konstitucionālā cīņa

Ne mazāk saspringta ir situācija arī Moldovā. Tur nebeidzas konflikts starp nosacīti prorietumnieciskajiem un nosacīti prokrieviskajiem valsts politiskajiem spēkiem, un arī šeit dažādu spēku atbalstītāju pulki iziet pilsētu ielās. Šīs vienas no nabadzīgākajām un iekšpolitisko pretrunu visvairāk nomocītajām valstīm Eiropā nespēja izveidot daudzmaz stabilu politisko sistēmu ir kļuvusi jau par hronisku kaiti. Tās kārtējais uzliesmojums sākās ar prorietumnieciskās politiķes Maijas Sandu uzvaru pagājušā gada 1. novembrī notikušajās Valsts prezidenta vēlēšanās. Tieši Moldovas vēlētāju vidū Sandu pārsvars pār iepriekšējo prezidentu sociālistu līderi Igoru Dodonu bija pavisam niecīgs, tomēr viņas atbalstītāji izvērsa plašu aģitāciju Eiropas valstīs dzīvojošo Moldovas darba emigrantu vidū, spējot nodrošināt augstu diasporas dalību vēlēšanās. Tā rezultātā Sandu uzvarēja ar 57,2% pret 42,3% balsu. Kā pēc šīm vēlēšanām vēstīja Krievijas laikraksts Ņezavisimaja Gazeta, atsaucoties uz Moldovas ekspertiem, par Dodona priekšvēlēšanu štāba kļūdu kļuva faktiska separātiskajā Piedņestras Republikā un Krievijā dzīvojošo Moldovas pilsoņu ignorēšana, kā dēļ viņi balsojumā tikpat kā nepiedalījās.

Tajā pašā laikā, ja Sandu vēlas mainīt valsts kursu (par kura virzienu līdz galam skaidrības šobrīd nav), izmaiņas nav iespējamas bez prezidenta pusē esošā parlamenta. Šā iemesla dēļ Sandu ir paziņojusi, ka viņas mērķis ir sarīkot parlamenta ārkārtas vēlēšanas (iepriekšējās vēlēšanas notika 2019. gada septembrī, bet nākamās gaidāmas 2023. gadā, precīzs datums tiks noteikts vēlāk), jo esošā sasaukuma parlamentā vairākums ir Dodona sociālistu un vietējā politbiznesa apvienībai, kura pašsaprotami nekādas ārkārtas vēlēšanas pieļaut nevēlas.

Par kaujas lauku pagaidām ir kļuvusi valsts konstitūcija, kas Moldovā ierasti tiek traktēta ļoti plaši un dažādi. Tā arī paredz, ka, ja prezidenta izvirzītais premjera amata kandidāts 45 dienu laikā tiek noraidīts divreiz, viņam ir tiesības atlaist parlamentu un izsludināt jaunas vēlēšanas. Par šādu kandidāti kļuva bijusī finanšu ministre Natālija Gavrilita, kuru balsojumā neatbalstīja neviens (!) no deputātiem. Tas arī saprotams, jo parlamenta vairākums bija panācis vienošanās par jaunas valdības izveidi jau citas bijušās finanšu ministres Marianas Durlesteanu vadībā. Tomēr premjera amata kandidāts ir jānosauc prezidentei, kura Durlesteanu nominēt negrasās un atkārtoti virza Gavrilitas kandidatūru – pat neraugoties uz to, ka valsts Konstitucionālā tiesa jau atzinusi, ka viņai nav šādu tiesību.

Kā vēsta raidorganizācija Deutsche Welle, Sandu azotē ir arī rezerves plāns. Ja neizdosies panākt parlamenta atlaišanu šādā ceļā, prezidente grasās izsludināt balsojumu par uzticību sev. Tādā gadījumā, ja vēlētāji atbalstīs Sandu, parlaments tiks atlaists. Vai vismaz tā vajadzētu notikt. Taču arī šis solis no Moldovas konstitucionālo tiesību viedokļa ir strīdīgs. Līdz ar to, visticamāk, konflikts te turpināsies vēl ļoti ilgi, panākumus uz pārmaiņām gūstot te vienai, te otrai pusei, jo izeja no strupceļa pagaidām nav saskatāma. Teorētiski tāda, protams, pastāv, tikai tad Moldovai ir jāizdara konkrēta ģeopolitiskā izvēle, kas nešķiet īpaši reāli. 

Top komentāri

Var nelasīt
V
Armēniju, Gruziju un Moldovu vieno tas, ka visu šo valstu teritorijās JOPROJĀM ATRODAS Krievijas kara bāzes. Tādas atrodas arī Ukrainas teritorijā.
zoss
z
Russkij mir psihopatov i ņišebrodov.
oskars
o
Man pohuj ka viniem tur iet ... mani interese ka ir pie mums ...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Laikmets pēc Angelas Merkeles(4)

Vācijā 26. septembrī gaidāmas Bundestāga vēlēšanas, pēc kurām līdz ar jaunas valdības izveidi beigsies 16 gadu ilgais kancleres Angelas Merkeles varas periods. Galvenie ar šīm vēlēšanām sais...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata