Pasaules šķēpmešanā tolaik jau vairākus gadus turpinājās Lūša ēra, viņš bija pasaules rekordists, pie viņa uzvarām jau bija pierasts kā pie pašsaprotamas parādības, un vispārējo pārliecību par latviešu īpašajām spējām šķēpa mešanā stiprināja arī 1956.gada Ineses Jaunzemes un 1960.gada Elvīras Ozoliņas olimpiskie zelti. Taču Lūsis jau uz iepriekšējām olimpiskajām spēlēm 1964.gadā Tokijā bija aizbraucis kā favorīts, bet ieguvis tikai trešo vietu ar pieticīgu rezultātu. Vai tiešām olimpiskais zelts viņam nebūs lemts? Lūša atkārtotais ieskrējiens un metiens tomēr būtu sajūsmā piecēlis no miroņiem pat tos, kas šo pauzi pirms pēdējā mēģinājuma nebūtu spējuši izturēt: jauns olimpiskais rekords - 90,10 metri un visu laiku izcilākais olimpiskais zelts Latvijas sporta vēsturē. 1968.gadā viņam beidzot bija visi iespējamie tituli. Turklāt savus rekordus Lūsis sasniedza tīri, vēl "pirmsķīmijas" laikmetā, kurš tā īsti sākās tikai 70.gados. Tāpēc ir tikai loģiski, ka Latvijas Sporta veterānu savienības, Sporta muzeja un Latvijas Radio ekspertu aptaujā Jānis Lūsis ir atzīts par visu laiku izcilāko latviešu sportistu. Milzu darbaspējasŠajās dienās visa Latvija ar gandarījumu uzņēma ziņu, ka Lūsis kļuvis par pirmo latvieti, kurš uzņemts 2012.gadā izveidotajā Starptautiskās vieglatlētikas savienības Slavas zālē. Pagaidām nav manāms, ka vēl kādam latvietim varētu tikt šis gods. Tie, kuri zināja, ka vēl nesen Lūsis cīnījies gandrīz vai par savu dzīvību, skatoties ziņas no Monako, kur Lūsis bija devies saņemt balvu, un vērojot viņa gaitu ceļā uz skatuvi, ar prieku varēja redzēt, ka viņš guvis vēl vienu uzvaru - pār piecus gadus atpakaļ pārciestās Laima slimības sekām. Tad Lielais Jānis pirmoreiz mūžā juties savārdzis ne pa jokam.Pēc fiziskiem parametriem Lūsis nebija ideāls šķēpa mešanai, vērtē sporta žurnālists Egils Jurisons, kurš daudz rakstījis par Lielo Jāni: "To varēja redzēt pāris mēnešus pēc tam, kad viņš bija metis lielo sportu pie malas - ieraudzīju viņu un nobijos, jo aiz krekla apkaklītes viņam varēja dūri iebāzt." Jurisons uzskata, ka Lūša panākumus noteica viņa lielais strādīgums un treneris Valentīns Mazzālītis. "Arī nervu sistēma viņam bija stipra. Lūsis bija ļoti apņēmīgs vecis, ja kaut ko bija nolēmis izdarīt, tad izdarīja - kā tad, kad bija nolēmis Elvīru ņemt par sievu, jo viņa tolaik bija zvaigzne, olimpiskā čempione, lepna dāma, bet viņš vēl lauku puisis."Ar savu dzīvesbiedri, ļeņingradieti Elvīru Ozoliņu, kuras tēvs bija no Stolipina reformas laikā uz Krieviju izceļojušajiem latviešiem (savulaik arī represēts par politisku anekdošu stāstīšanu), Lūsis iepazinās 1960.gadā. Viņa tad jau bija zvaigzne, 19 gadu vecumā kļuvusi par Romas olimpisko spēļu čempioni šķēpa mešanā. Ozoliņai bija ļoti labs treneris Levans Suļijevs. Sapazinušies abi vienu ziemu Ļeņingradā kopā pie viņa trenējās. Reiz pēc mačiem pasniedzējs, vesera metējs Pēteris Vārns sapazīstinājis Lūsi ar Suļijevu, lai tas pasakot, vai no Lūša iznāks šķēpmetējs. "Atceros, Suļijevs palūdza, lai izmetu akmentiņu, viņš paskatīsies, kā es metu," atceras Lūsis. Kad viņš izmetis, Suļijevs skatījies un secinājis: "Buģeš metaķ, sabaka."Bijusī šķēpmetēja Valija Drauga Lūša izcilības pamatu saredz viņa raksturā - milzīgās darbaspējās un gribasspēkā: "Nezinu otru tik mērķtiecīgu sportistu. Atceros, viņa kursa puiši teica, ka viņi aizejot uz kādu ballīti, bet Jānis, kā atnāk no treniņa, tā kefīra pudele kopmītnē uz naktsskapīša, un nekādu blakusmērķu - galva tikai šķēpā. Tāds viņš ir arī šodien, viņu neinteresē bagātība vai izrādīšanās."Lūša gribasspēku līdzās talantam atzīmē arī slavenā šķēpmetēju trenere Valentīna Eiduka, kas ar Jāni Lūsi kopā trenējusies: "Ja treneris kaut ko lika izpildīt desmit reizes, Jānis izpildīja divpadsmit. Viņš tiešām bija viens darbarūķis, kā jau lauku zēns, nebija tāds palaidnis, kā tagad jaunatne, visu atdeva sportam. Viņš tiešām ir visu laiku izcilākais latviešu šķēpmetējs."Bez traumām un kļūdāmSākumā Lūsis tā gluži nedomāja, ka no viņa varētu iznākt kāds rekordists un čempions. Sākdams studēt Fizkultūras institūtā, viņš bija tikai 1,74 metrus garš un 68 kilogramus smags. Vidusskolā bija spēlējis volejbolu, basketbolu, skrēja un leca, bet šķēpu nemeta. Tāllēkšanā Lūša rekords ir 7,23 metri, augstlēkšanā 1,92 metri, lode - 15,5 metri. Jaunībā viņš startēja arī desmitcīņā un savā labākajā formā simt metros varēja izskriet no 11 sekundēm, jo 60 metrus ir noskrējis 6,9 sekundēs. Diemžēl ar daudzcīņu saistīta arī Lūša palikšana bez augstāka kaluma medaļas šķēpa mešanā Tokijas olimpiskajās spēlēs, uz kurām Lūsis brauca kā favorīts. Vēlāk viņa treneris Valentīns Mazzālītis atklāja, ka PSRS sporta vadība viņam devusi uzdevumu gatavot Lūsi šīm spēlēm arī kā daudzcīņnieku, jo pirms tam, 1962.gada Tautu spartakiādē Lūsis bija no Latvijas PSR startējis desmitcīņā un sasniedzis trešo labāko rezultātu PSRS un piekto pasaulē. Tad nu sanāca tā, ka Tokijas spēlēm Lūsis bija fiziski labi sagatavots, bet šķēpa mešanai tika pievērsta mazāka uzmanība, tāpēc viņš, savā sportista karjerā kopumā no traumām pasargāts, dabūja pleca traumu. Līdz olimpisko spēļu sākumam to pilnīgi izārstēt neizdevās, Jānis baidījās iestiept plecu, un metiena kustība iznāca divtaktīga. "Astoņdesmit metrus tomēr izmocīju, medaļa bija. Bet to olimpiādi soms Pauli Nevala vinnēja tikai ar 82 metriem, kamēr es tajā sezonā biju metis ap 85 - 86 metriem. Šķēpa mešanā nekad nevar paredzēt, kurš būs uzvarētājs un ar kādu rezultātu, jo ir zināmas problēmas ar trāpīšanu šķēpā," Lūsis piebilst, ka viņam gan tā nav bijusi problēma. Tālākie metieni Lūsim bijuši sacensībās nevis treniņos. Treniņā viņš tikai reizi mūžā ir aizmetis šķēpu pāri 90 metriem - pirmsolimpiskajā nedēļā Mehiko viņam firmas Sandvik pārstāvis uzdāvināja trīs firmas tērauda šķēpus. Tas notika augstkalnē, 2,2 kilometrus virs jūras līmeņa. "Mētāju, mētāju, kamēr treniņā pārsniedzu 90 metrus," Lūsis stāsta, ka parasti viņš sacensībās metis 7 līdz 10 metrus tālāk nekā treniņos. Emocijas apvaldīt viņš nav mācējis tikai savās pirmajās sacensībās. Reiz studentu mačos Jaltā viņš, tolaik otrā kursa students, kurš līdz tam bija metis jau pāri 70 metriem, aizmeta tikai 61 metrus. Iemesls - netika galā ar stresu. Zelts formas kritumāKarjeras virsotnē Lūsis savas emocijas noregulēja tā, ka varēja tās izmantot īstajā brīdī. Kā neaizmirstamajā reizē Mehiko, kad viņš, pirms pēdējā metiena nebūdams pirmajā vietā, sasniedza jaunu olimpisko rekordu 90,10 metru un kļuva par olimpisko čempionu. Olimpisko 1968.gada sezonu Lūsis uzskata par vienu no labākajām savā mūžā - viņš tad septiņas reizes bija metis šķēpu pāri 90 metriem un uzstādījis jaunu pasaules rekordu. 23 sacensībās viņa vidējais rezultāts bija vairāk nekā 88 metri. Uz Mehiko Lūsis aizbrauca kā favorīts. Taču spēles notika oktobrī, sezona bija sākusies jau maijā, un rudenī viņš jau bija izgājis no formas... "Ja tu neesi vairs formā, organisms ir aizgājis uz atpūtu, jo visu laiku jau emocijas un viss pārējais nevar būt augstākajā līmenī. Iziešana no formas izpaužas tā, ka organisms tevi bremzē, vairs nedod ārā to, ko deva sezonas vidū. Visu sezonu šķēps lidoja viegli, bet rudenī Mehiko vairs neparko negribēja lidot. Tu centies, bet, jo vairāk centies, jo vairāk organisms tevi bremzē. Tā ka grūti patiešām man Mehiko gāja ar mešanu," atceras Lūsis. Finālā viņš meta pirmais. Pēc pirmā metiena soms Jorma Kinunens viņam jau bija priekšā - 86,30 metri. Lūsis nākošajā metienā pamanījās viņu pārspēt par dažiem centimetriem, bet pēkšņi ceturtajā metienā labāko rezultātu savā karjerā sasniedza ungārs Ģerģs Kulčars, aizmezdams 87,06 metrus. Piekto metienu Lūsim neieskaitīja… "Man palika tikai pēdējais metiens. Nolēmu, ka vajadzētu kaut kā noimitēt metienu, paskatīties, kur raidīt šķēpu tribīņu otrā pusē."Lūsis paņēma šķēpu, ieskrējās, cenzdamies visu tehniski pareizi izdarīt... un pirms izmetiena apstājās (labi, ka Latvijā to uzreiz neredzēja). Šajā viltus ieskrējienā viņš ieguva pārliecību un izjūtu metiena atkārtošanai un pēdējais metiens beidzot iznāca "normāls" - jauns olimpiskais rekords un Mehiko zelts. Kinunens vēl mēģināja kaut ko darīt un izrāva sudrabu - 88,58 metri. "To jau nevarēja izslēgt, ka neuzvaru," atceroties tālaika izjūtas, nosaka Lūsis.Dramatisko divu centimetru un līdz ar to otrās zelta medaļas zaudējumu vācietim Klausam Volfermanam savās trešajās, Minhenes olimpiskajā spēlēs 1972.gadā, mūsu leģendārais šķēpmetējs vairs nepārdzīvo, jo, zaudējis divus centimetrus, viņš Volfermana personā ieguva labu draugu. "Viņš man ir ļoti pateicīgs par to, ka mani vinnējis, un man jau zelta medaļa bija…" samiernieciski smaida Lūsis. Daži šķēpmetēji ir pārliecināti par to, ka šis zelts Lūsim tomēr ticis "notiesāts", jo mērīšanu iespējams veikt no dažādām 15 centimetru garās šķēpa smailes vietām. Nezināja patiesībuSpodrinādams Latvijas vārdu pasaulē vienīgajā veidā, kāds padomju gados bija iespējams Latvijas latviešiem - ar burtiem CCCP uz krūtīm, Jānis Lūsis vēl nezināja, ka ar saviem sasniegumiem cildina režīmu, kurš noslepkavojis viņa tēvu. Kad tas notika, Jānim bija seši gadi, un notikušo viņam tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas izstāstīja aculiecinieki. "Tas notika 1945.gadā jau pēc kapitulācijas. Mēs bijām Kurzemes katlā, kara laikā tur nekas nebija izpostīts, saimniecības bija palikušas tādas pašas, kā pirms kara. 11.maijā pie mums ienāca krievi, un tad sākās laupīšanas. Mūsu māju izlaupīja, sašāva vecomāti, nošāva suni, nošāva tēva draugu. Mūsu mājās paņēma zirgu, iejūdza ratos, sakrāva tajos visas mantas, ko viņi gribēja, un veda ārā. Liktenīgi sanāca, ka tēvs ar viņiem satikās ceļu krustojumā. Redzēdams, ka tiek aizvestas mantas, viņš marodieriem bija pienācis klāt un laikam runājis, tad virsnieks ar diviem zaldātiem pavedis viņu malā, pielicis pistoli pie deniņiem un nošāvis." Padomju laikos ne māte, ne notikuma aculiecinieki Jānim par tēva likteni nestāstīja, lai neradītu viņam problēmas. Visu rakstu par šķēpmetēju Jāni Lūsi lasiet žurnāla Sestdiena 28.novembra - 4.decembra numurā!
Pieradināja pie uzvarām
Latviešu šķēpmešanas leģenda Jānis Lūsis kā pirmais latviešu vieglatlēts uzņemts Starptautiskās vieglatlētikas savienības Slavas zālē un uzvarējis arī Laima slimības sekas.Paldies Dievam, ka 1968.gadā Mehiko olimpisko spēļu laikā vēl nebija televīzijas tiešraides, jo tad puse Latvijas droši vien būtu dabūjusi sirdstrieku, kad šķēpa mešanas finālsērijas pēdējā, sestajā metienā mūsu lielākā olimpiskā cerība Jānis Lūsis, tobrīd būdams tikai otrajā vietā (turklāt mezdams pirmais, kas sāncenšiem ļauj koriģēt savu rīcību), ieskrējās, atvēzējās… un apstājās, gandrīz vai pārkāpdams līnijai.
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Bet