Atklāj Merķeli sevī!

Kā gan latviešiem varētu nepatikt grāmata, kurā cita starpā teikts, ka XII gadsimtā latvieši atradušies uz augstākas attīstības pakāpes nekā ģermāņi? 1. novembrī Latviešu autoram Garlībam Merķelim (1769–1850) apritēja 250 gadu. Novembra beigās šai jubilejai veltītas starptautiskas zinātniskas konferences ietvaros Latvijas Nacionālās bibliotēkas piektā stāva izstāžu zālē tika atklāta izstāde Sapere aude! Uzdrīksties zināt! Garlībam Merķelim 250. Tapusi sadarbībā ar Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku, izstāde, kas būs skatāma bez maksas līdz pat 2020. gada 21. jūnijam, aktualizē Merķeļa daudzveidīgo veikumu Latvijas kultūrtelpā. Izrādās, tu, latviet, Merķeli vari arī nebūt lasījis, bet Merķelis runās ar tavu muti, kad tu piesauksi "septiņsimt verdzības gadus" vai kādu citu no mītiem, uz kuriem turas latviešu pašapziņa. Un pat niknajos saucienos "Atlajst Sajmu!" jaušas Merķeļa gars.

No Krišjāņa Valdemāra ir iegājies saukt Merķeli par latviešu brīvības apustuli. Izstādes idejas un tekstu autore LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas un lasītavas vadītāja Aija Taimiņa SestDienai precizē, kāds apustulis bija žilbinošais publicists Merķelis.

Kas šodien latviešiem ir Merķelis? Tāds Imanta, kas apburts dus, un tikai ik pa 50 gadiem viņa apaļās jubilejas reizēs mazs rūķītis nāk augšā atgādināt, ka Merķelis tepat vien Katlakalnā guļ, tātad tāla vēsture, vai tomēr domātājs, kura mantojums mūs ietekmē joprojām?

Tas ir viltīgs jautājums, un negribu teikt, ka uz to līdz šim kāds būtu spējis skaidri atbildēt. Teiksim tā: Merķelis ir ikoniska Latvijas vēstures figūra. Cilvēks, kuru vērtējot ar zināmu pārsteigumu var saprast, ka tas darbs – Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās (Die Letten, vorzüglich in Liefland am Ende des philosophischen Jahrhunderts, 1796) –, ko viens 26 gadus vecs puisis deviņu mēnešu laikā uzrakstījis un laidis klajā, no tā brīža vienmēr ir radījis diskusijas, nežēlīgi asas un pretrunīgas. Pārsteidzoši ir tas, kā viens neliels sacerējums, deviņu mēnešu pārdomu auglis, ir varējis noturēties vilnī tik ilgi un kā tas tik ilgi pat Latvijas kultūrvidē nav korekti un akadēmiski izanalizēts un izvērtēts, lai gan ir bijuši dažādi mēģinājumi.

Kad jautā: "Kas ir Merķelis?", ir vērts paskatīties, kādā laikā un sabiedriskajā situācijā tas tiek jautāts. Tad paveras interesanta aina. Merķeļa vārda aktualizēšana tikai no vienas puses ir kalendāra jubileju vērts pasākums.

Faktiski Merķeli atceras un piesauc un viņa tekstus un tēlu izmanto divējādi: kā ieroci vai kā vairogu, tātad gan uzbrukumam, gan aizstāvēšanās cīņām.

Tā vienmēr ir kāda ļoti noteikta vēsturiska un sabiedriski politiska nepieciešamība.

Vai Merķeli var izmantot arī kā ieroci pret latviešiem, ja ņem dažu viņa aprakstīto latviešu īpašību uzskaitījumu?

Tā ir tā divdomīgā daļa. Šobrīd ir skaidrs, ka lielākā daļa intelektuālu latviešu ir izlasījuši viņa Latviešus. Bet tas ir tikai pirmais lielais Merķeļa publicētais darbs. Tam seko daudzi gadu desmiti, kad Merķelis raksta nemitīgi, bez pārtraukuma. Biogrāfiskā apcerē par Merķeli ir teikts, ka viņš ir bijis tik neprātīgi produktīvs kā publicists un literāts, ka ar savu spalvu varējis nodrošināt mediju koncerna darbu.

Būtībā tā bija dzīve ar spalvu: rakstniecība, kritika, publicistika kā profesija, kā maizes darbs, kā kaujas lauks, kā Merķeļa eksistences visreālākā forma.

Tāpēc, kad mēs runājam tikai par viņa Latviešiem un labākajā gadījumā vēl par Vanemu Imantu (1802), tas ir ārprātīgi pieticīgi. Vajadzētu pavērties uz Merķeļa mantojumu solīdāk.

Otra lieta – kad pienāks latviešiem tie laiki, kad Merķeļa Latvieši tiks izdoti akadēmiskā izdevumā ar komentāriem? Ir mums kopš skolas laikiem pazīstamā 1969. gadā izdotā audeklā sieta grāmata Garlībs Merķelis. Izlase ar ļoti pieņemamu tulkojumu un darba ievadu, neraugoties uz to, ka izdevums tapis padomju laikos. Arī komentāri te ir pieņemami, bet izpēte kopš tā laika ir gājusi uz priekšu, un tagad mums ir daudz, ko vēl teikt, papildināt, izvērtēt un pārvērtēt.

Cik aktīvi Merķeļa mantojums tagad tiek pētīts?

Ceru, ka šī izstāde aktivitāti raisīs. Jau daudzus gadus Merķeli dziļi un neatlaidīgi pēta divi Vācijas pētnieki. Tomass Taterka ir izdevis vācu valodā Merķeļa Latviešus ar būtiskiem komentāriem. Dirks Zangmeisters šoruden ir laidis klajā vairāk nekā desmit gadu ilga darba rezultātu, Merķeļa saraksti.

Latvijā, kā vēsture rāda, ir vērojama kampaņveida pievēršanās Merķelim.

Te mēs atgriežamies pie pirmā jautājuma – kad latvieši meklē Merķeli?

Par agrākiem gadiem nezinu teikt, bet viens no visnozīmīgākajiem 1802. gada Kauguru nemieru ideologiem, Valmiermuižas sulainis, bija lasījis Latviešus vāciski un stāstījis savējiem, ka ir tāds darbs, kurā rakstīts, ka latvieši reiz bijuši brīvi. Tātad Latvieši Kauguru nemieros jau iedarbojās. Vēlāk sabiedrībā – gan hernhūtiešu vidē, gan laicīgākā izglītoto latviešu vidē – ir funkcionējuši pārveidoti atstāstījumi latviešu valodā rokrakstā (rokrakstu grāmatniecība ir atsevišķa un ļoti interesanta tēma). Ir zināmi daži pārstāsti par Vidzemi senos laikos, lielā mērā balstīti Merķeļa darbā.

Tātad latvieši Merķeļa Latviešus bija lasījuši jau drīz pēc to iznākšanas?

Gribas teikt, ka viņi bija lasījuši tādas kā atbalsis, ne pašu darbu. Vēlāk citi latvieši ar Merķeļa tekstu strādāja nopietni un ar konkrētiem mērķiem. Viens tāds liels Merķeļa lasītājs bija Krišjānis Valdemārs. 1871. gadā viņam iznāca grāmatiņa vācu valodā Tēvzemei un vispārderīgais. Tajā ir eseja, gribas teikt, uzruna par Merķeli, programmatiska Merķeļa dzīves un darbības analīze. Bet Krišjāņa Valdemāra mērķi ir pilnīgi skaidri – viņš Merķelim dod to epitetu, ar kuru mēs viņu ilgi asociējam un kuru ir izmantojušas dažādas varas un sabiedriskas kustības: igauņu un latviešu brīvības apustulis.

Ļoti interesanta frāze. Ja cilvēks ar tik vērienīgu sabiedrisko darbību kā Krišjānis Valdemārs dod šādu definīciju, ir pilnīgi skaidrs, ka viņš to dara programmatiski, ar noteiktu politisku un propagandisku mērķi.

Apustuļa jēdziens nav gluži Valdemāra jaunrades auglis. Valdemāra apraksts liecina, ka viņš ir pamatīgi iepazinies ar Merķeļa darbiem un arī ar Merķeļa opozicionāru tekstiem. Viens no Merķeļa literatūrkritiskās darbības opozicionāriem sava paskvilu krājuma ievadā Merķeli ir raksturojis šādi: "Te viņš runā kā apustulis, te viņš lamājas." Krišjānim Valdemāram šī frāze ir noderējusi. Merķeļa kā apustuļa tēls ir atstājis lielu iespaidu Latvijas vēsturē. Tas figurē Rīgas un Maskavas latviešu aprindās, Rīgas Latviešu biedrības runasvīru un piekritēju uzrunās un rakstos.

Tās ir īsas frāzes, bet ļoti nopietni Merķelis tiek piesaukts 1905. gadā, kad arī Vanemu Imantu un Latviešus tulko un izdod latviski, nodrukā Pēterburgā 10 000 eksemplāros. Tad viens cits vīrs, Andrievs Niedra, gan savā žurnālā Austrums saka pavisam ko citu – ka Merķelis ir uzrakstījis mūsu naida evaņģēliju pret vāciešiem. Un ka tas tagad visvairāk noder kā attaisnojums tiem, kas dodas uz muižu un pielaiž tai uguni. Šajā naida evaņģēlijā par šķirtni kļūst piederība vai nepiederība pie kādas nācijas.

Andrievam Niedram ir arī kāds anonīmi publicēts raksts, kurā viņš nebūt nesaka, ka ir ļoti labi tagad desmit tūkstošus Merķeļa dedzīgā teksta iesviest sabiedrībā un uzkurināt kaislības, viņš uzskata, ka sabiedrība tam vēl nav gatava.

Šis ir viens no piemēriem, kā Merķelis ticis izmantots. Tad nāk brīvības cīņas: Imantas pulks, Mūžam zili ir Latvijas kalni, lokomobile Imanta...

No kurienes Merķelis ņēma latviešu senatnes ainas? Pats izdomāja?

Tas būtu akadēmiskas pētniecības mērķis un saturs – saprast, kādi ir Merķeļa darbu visdziļākie avoti. Latvieši ir tapuši Vidzemē uz vietas. Merķelis tajā brīdī ir jauns puisis, mājskolotājs dziļos laukos, tur viņam ir diezgan pieticīgas iespējas saziņai ar saviem laikabiedriem. Viņš atrod kontaktus ar diviem mācītājiem un tuvākajiem muižniekiem, bet patiesībā Latvieši ir lielas iekšējas pārliecības radīts teksts. Var diskutēt, vai tas ir manifests vai pamflets, bet darbs ir ar ārkārtīgi spilgtu emocionālo virzību.

Merķeļa pārējie darbi top Vācijā, 1796. gada augustā viņš jau ir Leipcigā, pēc tam Veimārā, tad Kopenhāgenā, tad atkal Veimārā, tad Jēnā, beigu beigās Berlīnē – Vācijā Merķelis pavada desmit gadu. Tur top viņa visvairāk izceļamie uz latviešiem vērstie darbi.