"Nav jau tās receptes. Vienam komponistam skaņdarbs vienkār- ši "uzlīst", un ir. Viņš gaida, gaida – un ideja atnāk. Bet cits strādā katru rītu. Es nezinu, kas ir labāk. Vienam noteicošais ir ikdienas darba disciplīna, otram – kāds impulss, notikums. Esmu ievērojis, ka bieži vien tieši tad, kad komponista dzīvē notiek milzīgas traģēdijas, pēkšņi uzšķiļas visgaišākie skaņdarbi." Tā diriģents, Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava spriež par radošo darbu. Viņš pats šobrīd ar Latvijas Radio kori atrodas koncertturnejā Japānā, bet uzreiz pēc viņa atgriešanās Rīgā Dailes teātrī būs iespēja vienkopus četru vakaru gaitā Rīgas festivāla programmā redzēt Sigvarda Kļavas un viņa domubiedru radīto, Latvijas valsts simtgadei veltīto koncertuzvedumu ciklu Latvijas gredzens. Tajā īstenojās diriģenta lolotā ideja – četros konceptuāli un žanriski atšķirīgos gredzenos izcelt un parādīt katra Latvijas novada īpatnības, bagātības un enerģiju caur vietējo cilvēku skatpunktu. Pēc pirmizrādes sava reģiona koncertzālē – Rēzeknē, Liepājā, Cēsīs un Jelgavā – izrādes apceļoja arī pārējās nosauktās koncertzāles. Rīgā Dailes teātrī varēs redzēt visu šo ciklu – 12. jūnijā to iesāks Vidzemes gredzens – muzikāla izstāde Kalns uz augšu ies, 14. jūnijā tam sekos Zemgales gredzens – kino koncerts Vēstures palos, 18. jūnijā izskanēs Kurzemes gredzens – lielkoncerts Pūt, vējiņi, bet 21. jūnijā visu noslēgs Latgales gredzens – koncertizrāde Rakstiem un skaņai. Tikmēr top Rīgas gredzens, kuru Kļava un Latvijas Radio koris cels priekšā Viestura Kairiša režijā šā gada novembrī VEF Kultūras pilī.
Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava ir kopš 1992. gada un izveidojis to par pasaulslavenu māksliniecisku vienību – toņa noteicēju visaugstākajā, starptautiskajā līgā. Kļavas veidotie Latvijas Radio kora projekti allaž ir rūpīgi izauklēti, tematiski vēstījumi, kuri tapuši, dziļi pētot dziedāšanas un balss fenomenu, meklējot tiltus starp arhaisko un mūsdienīgo, apcerot pārlaicīgo un cilvēcīgo.
Kā tev pašam nāk radošās idejas – viegli "uzlīst" vai jārok kā cietu zemi?
Mokoši. Ar katru brīdi grūtāk, jo visu bremzē iekšējais cenzors. Taču man palīdz tas, ka es uzticos dzirkstelei, kas agri vai vēlu tomēr atnāk un iedod pareizo atslēgu. Es noteikti esmu no tiem, kuriem ārkārtīgi svarīgs ir izauklēšanas un izpētes darbs, pirms vispār ar kaut ko var nākt klajā. Pirmais ir aplaimotā ideja, kad sajūtu: tas ir kaut kas interesants – tas, kas man ir vajadzīgs. Tad sākas visinteresantākais: tu sāc šo ideju pētīt, iedziļināties – respektīvi, dzīvoties ar to. Citreiz tas ir ilgāks, citreiz īsāks laiks, bet tās nav nedēļas. Darba plānošana mums Latvijas Radio korī ir vismaz pāris gadu uz priekšu. Šodien jau domāju par nākamā gada beigu projektiem.
Ko dari bezcerīgajos brīžos, kad liekas – galva tukša, ideju nav un nebūs?
Ja es zinātu, kas ir jāēd vai kur ir jāieštepselējas, es to darītu. Esmu pateicīgs visiem spēkiem, ka ideju man ir vairāk nekā laika un iespēju to īstenošanai.
Idejas it kā piedāvājas, un sastapšanās ar cilvēkiem pamet atkal jaunu izaicinājumu. Tāpēc manā radošās dzīves plūdumā ārkārtīgi svarīgas ir došanās pie cilvēkiem, kas parāda jaunas durvis, jaunas iespējas.
Es tās saucu par ekspedīcijām. Parasti šos cilvēkus gadās sastapt netīšam. Man parasti ir tā, ka braucu meklēt vienu, bet atrodu citu, un tas iedod to spēcīgo impulsu. Mūsu laikā, izmantojot tehnoloģijas, vari nofiksēt ne tikai skaņu un attēlu, bet arī kustīgo attēlu, un, ja pietiek laika un attapības to aktivizēt un sistematizēt, tā ir nebeidzama iedvesmas aka. Vēl šobaltdien atkal un atkal pasmeļos no pašām pirmajām ekspedīcijām, kad Latgalē klausījos babiņu katoļu dziedājumus.
Tipiska etnomuzikologu darba metode. Folkloras ekspedīcijas, lauka pētījums uz vietas...
Esmu bijis pāris tādās ekspedīcijās, taču esmu sevi pieķēris, ka to visu klausos mazāk ar prātu, vairāk ar sirdi. Man ir ļoti svarīgi ne tikai saprast, ko cilvēks dzied vai spēlē, bet kāpēc un kā viņš to dara.
Man ir ārkārtīgi svarīgi, ka klausos cilvēka dzīves dziesmu vai dzīves skaņ- darbu. Ja dzīve cilvēkam ir piespēlējusi daudzplākšņainu, sarežģītu, bieži vien ļoti traģisku pieredzi, dzīves dziedājums ir ar citu ņēmienu. Tāpēc jau arī ciešanu laikā ir tik daudz labas mūzikas un tik maz labas mūzikas ir Lieldienās. Rodas tad, kad ir gauži un sāp. Man ārkārtīgi gribas pēc iespējas paspēt nofiksēt un tvert arī dzīvesprieku.
Idejas nenāk gluži no gaisa. Latvijas gredzens bija vērienīga, neaptverami plaša ideja ar ļoti daudzveidīgu un plašu dalībnieku loku.
Tāpēc es un visa radošā komanda ar lielu uztraukumu un arī lielu interesi gaidām, kā Latvijas gredzens izskatīsies vēdeklī, koncentrētā veidā, – lai varētu saprast, kas ir izdevies un kas ne un kā šos dažādos vēstījumus ieraudzīt vienā kopumā. Domāju, ka šādā veidā, kad Gredzeni būs koncentrēti salikti cits aiz cita, varēs saprast gan kāpumus, gan bedres. Varēs ieraudzīt idejas pašu būtību – ka četrus dažādus reģionus mēģinām rādīt četros dažādos pasākumos, kas katrs cenšas iziet ārā no žanriska ietvara robežām. Tieši tāpēc, ka šis ir mēģinājums nojaukt barjeras, šos pasākumus bija grūti nosaukt: koncertizstāde, kinokoncerts. Labo sajūtu dod tas, ka šie pasākumi nav palikuši tikai vēsturiskā arhīvā. Ar mūziķiem esam veikuši atkārtošanas mēģinājumu, un visi dzied, spēlē un dejo, it kā tik tikko būtu to visu darījuši. Atkal satiekoties, cilvēkiem ir liels, pozitīvs atmiņu lādiņš, kas ir ārkārtīgi svarīgi, sevišķi profesionālā vidē intensīvā darbošanās laikā.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Atkal
Latviešiem DIŽU cilvēku netrūkst.