Pāvels Hafizovs gleznot iemācījās pašmācības ceļā. Pateicoties apstākļu sakritībai un līdzcilvēku atbalstam, viņš vienā brīdī gluži vienkārši nolēma mainīt savu dzīvi par 180 grādiem un šajā pavasarī jau aizvadīja savu pirmo nopietno personālizstādi AIR 1.0.
Mākslinieka stāstu var nosaukt par klasisku piemēru jau folklorizētajam teicienam, ka, ja dzīvē kaut ko ļoti vēlies, visa pasaules sadosies rokās, lai tas izdotos. Turklāt pavisam burtiski, jo pirms kāda laika Paulu Koelju Alķīmiķis aizvedis Pāvelu arī līdz Ženēvai, kur šobrīd viena no viņa gleznām rotā arī pasaulslavenā rakstnieka istabas sienu. Mākslinieks pats saka: "Lai arī cik banāli tas izklausītos, ja tu kaut ko ļoti, ļoti vēlies, tā materializēšanās dzīvē tiešām ir tikai laika jautājums. Taču vajag vēlēties precīzi."
[..]
Pāvela gleznās galvenais varonis ir mākonis, un izvēlei gleznot tos ir emocionāls pamatojums: "Esmu audzināts kultūrā, kur džeki neraud, taču mākoņu gleznošana manī izraisa to sajūtu, kad ir kamols kaklā, un tās man ir spēcīgas emocijas." Mākoņi Pāvelam ir kā slēpta valoda, lai izteiktu to, ko nav iespējams izteikt vārdos. "Tā ir iekapsulēta sajūta, ko citādi nemāku paust," viņš saka.
Savukārt mākoņu eksistences zinātniskais pamatojums māksliniekam liek tos uztvert kā īpaši noslēpumainus objektus: "Dažreiz ēna ir tur, kur nevajadzētu būt ēnai; dažreiz gaisma ir tur, kur nevajadzētu būt gaismai. Tie dara, ko grib. Ir dabas likumi, kā gaisma krīt uz objektu, bet mākoņi dažreiz to vienkārši ignorē un dara pa savam." Arī fakts, ka mākoņi sver simtiem tūkstošu tonnu un tā arī nav atrasts noteikts skaidrojums, kāpēc tie nekrīt, māksliniekam šķiet aizraujošs. Uz jautājumu par gleznošanas procesu Pāvels gan vēl piebilst, ka nav plenēra mākslinieks – visi viņa gleznās redzamie mākoņi ir fantāzijas objekti, kas studijā parādījušies tādā kā transa stāvoklī. Tomēr, lai izprastu mākoņu nianses, Pāvels mēdz tos pētīt arī dabā, fotogrāfijās un video materiālos.
Gleznošana nu kļuvusi par Pāvela ikdienu, kurā viņš īpaši novērtē iedziļināšanās iespēju. "Kad mēs bijām bērni, mums it kā bija vairāk laika un interesanti vērot lietas padziļināti – kādu koka lapiņu, kādu vabolīti. Un brīnieties par to, cik sarežģīts ir tas organisms! Mēs varējām veltīt tam laiku. Tagad, kad esam izauguši, vairs nemākam uz lietām padziļināti skatīties, mēs "skrolējam" visu pasauli – ne tikai telefonu, bet visu pasauli," saka mākslinieks.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6. jūlija numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!