"Vienmēr ir tā, ka trakie aktīvisti sanāk kopā un rodas labas idejas," – sarunu ar SestDienu iesāk Artis Gustovskis, Kuldīgas Ielu mākslas festivāla idejas tēvs. Viņš norāda, ka Kuldīgā "trako aktīvistu" grupiņa ir jau sena. Ir izauklētas dažādas idejas, sākot no ekstrēmā skrējiena pa Alekšupīti, kas joprojām ir salīdzinoši unikāla lieta Latvijā, līdz pat sienu apgleznošanas festivālam.
Doma par Ielu mākslas festivālu dzimusi vēl pirms pandēmijas sākuma, kad visā Eiropā un tostarp Latvijā arvien vairāk sāka runāt par Zaļo kursu un Jaunā Bauhaus ideju – par to, kā radīt pārmaiņas ikdienas dzīvē, dzīves telpā un pieredzē. "Tas bija laiks, kad visi gribēja kaut ko zaļāku un videi labāku," piebilst Gustovskis. Tā kā viņa pirmā izglītība ir mākslas skolotājs, gribējies izveidot ko tādu, kur vienlaikus jūtama un redzama māksla un ilgtspēja. Gustovskis atzīst, ka ideja ienest pilsētvidē mākslu pati par sevi nav nekāds jaunums, taču Kuldīgā vienmēr bijis akcents tikai uz vecpilsētu, kas, starp citu, šogad gaida gala verdik-tu – būt vai nebūt tai UNESCO pasaules mantojumā. "Vecpilsēta jau mums ir kā zelta ola, bet jaunā pilsēta vienmēr paliek iepakaļ. Iedomājāmies, ka jaunajā pilsētā būtu īstā vieta izvietot mākslu," atminas Gustovskis.
No defekta par efektu
Virknē pasaules pilsētu tās neglītākā daļa tiek pārvērsta par efektu, un kādēļ gan ko tādu nepamēģināt arī Kuldīgā? Tādēļ biedrība, kurā apvienojušies jaunie mākslinieki un Kurzemē labi zināmais Kuldīgas foto klubs, dažādos formātos sanākusi kopā un ar kritisku aci izvērtējusi Kuldīgas pilsētvidi. «Ieraudzījām virkni padomju laika būvju, vecās katlumājas, par baltā ķieģeļa blokmājām pat nerunājot – sākot pētīt, esi pārsteigts, cik daudz tomēr tādu ir,» stāsta Gustovskis un vienlaikus uzsver: ikviens mākslinieks atzīs, ka balts ir ideāls sākums.
Idejas realizācijai 2019. gadā atsaukušies ne vien Kuldīgas mākslas skolas pedagogi un studenti, bet arī uzņēmēji, tostarp Virkas muižas īpašnieks Kaspars Bergmanis. Pirmais pilotprojekts arī tapis pie muižas, kur apgleznota tukša siena. Tas tā, lai būtu skaisti un saprastu, ar ko jārēķinās – cik šis prieks maksā, un kādas saskaņošanas vajadzīgas. "Tas ir daudz grūtāk, dziļāk un tālāk, nekā izklausās," atzīst Gustovskis.
Un te sākas stāsts par tādu pasaulē jau diezgan labi zināmu, bet Latvijā nepraktizētu kustību kā Artveler (jeb oriģinālā – ARTRVL) – "māksla" (art) plus "ceļotājs" (traveller). Citiem vārdiem runājot: māksla par vēdera tiesu. Vēl pirms trim gadiem, kad tika meklēti sienu gleznotāji Kuldīgas vajadzībām, tā bijusi jauna kustība, kas radusies, māksliniekiem piedāvājot savus pakalpojumus viesnīcām un uzņēmumiem, kuriem pietrūkst skaista interjera un ir brīva tieši viena siena. Kuldīga iestājusies šajā starptautiskajā kustībā, un projekta īstenotāji ieteikuši ielikt piedāvājumu, ka Kuldīgai 2020. gadā vajadzīgi ielu mākslinieki. "Pieteicās četrdesmit divi!" divreiz atkārtodams skaitli, iesaucas mākslas festivāla idejas autors. "Viņi iesūta savu portfolio, un tev kā pasākuma rīkotājam ir skaidrs, kā katrs mākslinieks strādā."
Bet kāpēc māksla par vēdera tiesu? Jo māksliniekam tiek apmaksāts pilnīgi viss, lai viņš varētu uz vietas strādāt un radīt, – transports, naktsmītne, ēdināšana, stalažas, otas un krāsas. Plus vēl 150 eiro kabatas nauda nedēļai. Kopā sanākot ap 1000 eiro. "Viss ir oficiāli, ar nodokļiem," piemetina Gustovskis. Izrēķinājuši, ka ar Kuldīgas novada domes atbalstu var atļauties tikai 10 līdz 12 mākslinieku, tie jau tika atlasīti, un tad uznāca kovids – neviens no uzaicinātajiem nav varējis ierasties slēgtās aviosatiksmes dēļ. Izņēmums – spāniete Klāra Kabrera, kura jau bija paspējusi kovidlaikā aizbraukt uz Tallinu, no kurienes viņa arī tikusi līdz Kuldīgai. Māksliniece divu gadu laikā apgleznojusi divas sienas Kuldīgā, kā arī veikaliņa interjeru.
Zaļā māksla
Pandēmijas dēļ strauji nācās mainīt taktiku. Aptaujāti daži Latvijas mākslinieki par gatavību piedalīties festivālā. "To var droši teikt – visi prasīja, cik maksāsiet. Ja mazāk par trim tūkstošiem, mēs vispār pindzeli nepaceļam. Tieši tādiem vārdiem! Tāpēc mēs gribējām tos ārzemniekus," smejot stāsta Gustovskis. "Artveleri" sienas apglezno dzīvesprieka dēļ, citiem tas ir hobijs un sirds piepildījums ārpus darba laika. "Galu galā tas ir apmaksāts atvaļinājums!" uz priekšrocībām norāda festivāla organizators.
Pirmais sienu apgleznošanas festivāls Kuldīgā risinājās pandēmijas pirmā gada rudens sākumā. Bez jau pieminētās spānietes festivāla ideju iedzīvināja vēl astoņi Latvijas Mākslas akadēmijas studenti un kuldīdznieki. Savukārt pērn notikušajā festivālā piedalījās desmit mākslinieku. Tagad dažāda formāta, rakstura un noskaņu gleznas Kuldīgā rotā jau 18 sienu.
Tiesa, festivāls ir ne vien par gleznām, bet arī zaļo domāšanu. Latvijas Dabas fondam bijusi iecere veidot Latvijas zaļo pasākumu rokasgrāmatu, taču šis projekts nezināmu iemeslu dēļ apstājies. Kuldīgas aktīvistiem paralēli bijusi sadarbība ar Vācijas organizāciju Green Film Shooting – tā apvieno profesionālus žurnālistus un kinoindustrijas pārstāvjus, kas piedāvā dažādas radošas pieejas ilgtspējīgām darbības metodēm šajās nozarēs, sākot no energoefektīviem kinoteātriem līdz pārstrādājamiem un netoksiskiem DVD. Organizācijas pārstāvji Latvijā prezentējuši zaļo pasākumu Top 20.
"Mums iepatikās, un mēs tos piemērojām savām vajadzībām – gribējām, lai tas ir ne tikai mākslas pasākums, bet arī zaļš pasākums," stāsta Gustovskis. Kuldīgas Ielu mākslas festivālam izdevies izpildīt visus kritērijus, izņemot vienu – nevarēja dabūt ekoloģiskas krāsas, jo tās pārsvarā tiek ražotas kokam, nevis mūrim. Tagad esot arī mūrim, bet tobrīd organizatoru uzrunātajiem krāsu ražotājiem un pārdevējiem, kas festivālu daļēji sponsorēja, tādu nebija. "Taču mēs izpildījām visu citu, piemēram, māksliniekiem izsniedzām velosipēdus, pašvaldība aizdeva savus divus elektromobiļus, lai mēs varētu izvadāt pārtiku un nepieciešamās lietas. Tas bija kovidlaiks, kad varēja ēdienu izsniegt tikai ar piegādi, un pusdienas tika servētas otrreizējas lietošanas traukos, citas kafejnīcas to darīja pat stikla vai porcelāna traukos," stāsta Gustovskis.
Jāpiemin, ka zaļā domāšana Kuldīgā izpaužas vēl vienā, Latvijas publiskajā telpā pietiekami plaši aprakstītā kustībā – restaurācijā. Proti, Kuldīgā ir izveidots Restaurācijas centrs Ilzes Zariņas vadībā, un tajā jebkurš vecpilsētas nama īpašnieks speciālista uzraudzībā var pats atjaunot savas mājas logus vai durvis to sākotnējā izskatā, izmantojot senlaikiem raksturīgas metodes, instrumentus un krāsas.
Kas meklē, tas atrod
Arī šogad Ielu mākslas festivāls Kuldīgā, visticamāk, notiks, ja vien kovids atkal neieviesīs krasas pārmaiņas. Budžets gan lielajām apgleznojamajām sienām ir samērā neliels – 9700 eiro, ko pilnībā finansē pašvaldība. Vēl tiks meklēti arī sponsori. "Vietējiem iedzīvotājiem iepatikās, visi teica, ka vajag turpināt. Pirms tam māja bija nekāda, ar padomju laika elpu, bet tagad defekts ir par efektu uztaisīts," atzīst Gustovskis.
Tomēr organizatori plāno vārda vistiešākajā nozīmē iet vēl dziļāk zaļumā. Proti, vienu sienu plānots "apgleznot" ar augošām jeb dzīvojošām sūnām. "Šis ir vesels stāsts, kā tās top – sajauc jogurtu ar sūnu micēliju un uzkrāso uz sienas jebko, ko vēlies! Sūnas sāk lēnām augt. Tā būs mūžīga glezna. Tas ir īstais Bauhaus un zaļais stāsts!" ar sev raksturīgo degsmi stāsta Gustovskis. Šī iecere jau izrunāta ar daiļdārznieci Solveigu Zīli, un sākumā tiks mēģināts izveidot kādu atsevišķu, nelielu uzrakstu. Sūnu mākslai esot vēl viens variants: tās noplūc mežā, un no tām tiek izveidota kolāža vai herbārijam līdzīgs rāmis. "Mēs negribam dabu sabojāt, gribam, lai daba ienāk pilsētā," piebilst Gustovskis.
Līdztekus Liepājas pašvaldības līdzfinansētajai programmai iedzīvotāju atbalstam kultūras pieminekļu restaurācijai Liepājas vēsturiskajā centrā Kuldīgas Ielu mākslas festivāls pērn tika nominēts arī Eiropas Jaunā Bauhaus iniciatīvasbalvai. Vairāk nekā 2000 pieteikumu konkurencē latvieši gan palika bez apbalvojumiem, taču Gustovskis norāda: tas arī nebija mērķis, jo pasākums tiek rīkots pašas idejas vārdā. Vaicāts, kā tās atrod, viņš atzīst, ka par to nekad nav domājis. Kas meklē, tas atrod, viņš piekrīt SestDienas apgalvojumam.
Paplašinātā realitāte
Arī tas, ko tieši attēlot uz sienas, nav nejaušība. "Ideja nav vienkārši radīt mākslas darbus. Ideja ir atainot Kuldīgas novada kultūras vēsturi," vēlāk, SestDienai izrādot pilsētas gleznu galeriju, pastāsta Gustovskis. Tā tapis gan slavenā novadnieka mākslinieka Indriķa Zeberiņa portrets, gan arī futūriskais lielformāta grafiti ar hercogu Jēkabu. Tāpat sienas, kas tiek apgleznotas, nav izvēlētas, kā pagadās. Tās iesaka Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītāja arhitekte Jana Jākobsone. Festivāla doma ir arī piesaistīt dažādas vecuma grupas gleznu tapšanā. Piemēram, vecmeistara Viļņa Rasas darba kopiju Gustovska vadībā gleznojušas 12 dāmas no Kuldīgas senioru biedrības. Šo darbu papildina arī Agritas Cimermanes darinātā pirmā festivāla skulptūra – no akmens masas veidots kaķis un divi putniņi. Starp citu, kaķis ir paslēpies ikvienā sienas gleznojumā, un jāteic – nemaz nebija tik viegli katrā atrast murrātāju.
Ikvienam sienas gleznojumam būs arī kvadrātkods. Plānots, ka, to nolasot telefona lietotnē, gleznas atdzīvosies. "Apvienosim mākslu ar digitālo mākslu caur paplašināto realitāti," ieskicē Gustovskis. Lietotnes izveidē ir iesaistīts Liepājas Digitālo inovāciju parks, Rīgas Tehniskā universitāte, Vidzemes Augstskola un citi partneri. Gustovskis piebilst, ka Kuldīgas Ielu mākslas festivāls sācies vienlaikus ar Liepāju, kur arī tai pašā 2019. gadā Karostas glābšanas biedrības vadītāja Monta Krafte ļoti jaudīgi iesāka savu – Karostas mākslas festivālu.
Cita starpā Gustovskis ir viens no nedaudzajiem digitālās transformācijas aģentiem Latvijā. Izklausās ļoti glauni un sarežģīti, bet, vienkāršāk runājot, tie ir cilvēki, kas domā par visu, kas saistīts ar digitālajām prasmēm, sākot no iedzīvotāju apmācībām līdz dažādu tehnoloģiju ieviešanai un viedās pilsētas izveidei. Kā piemēru viņš min nesen apstiprinātu projektu Kuldīgā sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti, kura mērķis ir ar sensoriem meklēt siltuma zudumus, kuru novēršana savukārt ļaus ieekonomēt. "Visa digitalizācija ir par līdzekļu ekonomiju," viņš piebilst. Viedpilsētas ārzemēs darbojas jau sen. "Latvija ir bērnu autiņos," noteic Gustovskis. Un to pierāda Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss (DESI indekss). "Eiropa spēcīgi atpaliek no ASV un Ķīnas digitālajās lietās, bet Latvija atpaliek arī no lietuviešiem un igauņiem, esam tikai 18.–19. vietā DESI indeksā," viņš paskaidro. Vienīgā lieta, kur Latvija ir jaudīga, – interneta pieejamība un tā ātrums. Mēs atpaliekam cilvēkresursu un zināšanu trūkuma dēļ. Bet tas jau ir cits stāsts.
balvai. Vairāk nekā 2000 pieteikumu
konkurencē latvieši gan palika bez apbal-
vojumiem, taču Gustovskis norāda: tas arī
nebija mērķis, jo pasākums tiek rīkots
pašas idejas vārdā. Vaicāts, kā tās atrod,
viņš atzīst, ka par to nekad nav domājis.
Kas meklē, tas atrod, viņš piekrīt SestDie-
nas apgalvojumam.
PAPLAŠINĀTĀ REALITĀTE
Arī tas, ko tieši attēlot uz sienas, nav
nejaušība. «Ideja nav vienkārši radīt
mākslas darbus. Ideja ir atainot Kuldīgas
novada kultūras vēsturi,» vēlāk, SestDie-
nai izrādot pilsētas gleznu galeriju,
pastāsta Gustovskis. Tā tapis gan slavenā
novadnieka mākslinieka Indriķa Zeberiņa
portrets, gan arī futūriskais lielformāta
grafiti ar hercogu Jēkabu. Tāpat sienas,
kas tiek apgleznotas, nav izvēlētas, kā
pagadās. Tās iesaka Kuldīgas novada
pašvaldības būvvaldes vadītāja arhitekte
Jana Jākobsone. Festivāla doma ir arī
piesaistīt dažādas vecuma grupas gleznu
tapšanā. Piemēram, vecmeistara Viļņa
Rasas darba kopiju Gustovska vadībā
gleznojušas 12 dāmas no Kuldīgas senio-
ru biedrības. Šo darbu papildina arī
Agritas Cimermanes darinātā pirmā
festivāla skulptūra – no akmens masas
veidots kaķis un divi putniņi. Starp citu,
kaķis ir paslēpies ikvienā sienas gleznoju-
mā, un jāteic – nemaz nebija tik viegli
katrā atrast murrātāju.
Ikvienam sienas gleznojumam būs arī
kvadrātkods. Plānots, ka, to nolasot
telefona lietotnē, gleznas atdzīvosies.
«Apvienosim mākslu ar digitālo mākslu
caur paplašināto realitāti,» ieskicē Gus-
tovskis. Lietotnes izveidē ir iesaistīts
Liepājas Digitālo inovāciju parks, Rīgas
Tehniskā universitāte, Vidzemes Augst-
skola un citi partneri. Gustovskis piebilst,
ka Kuldīgas Ielu mākslas festivāls sācies
vienlaikus ar Liepāju, kur arī tai pašā
2019. gadā Karostas glābšanas biedrības
vadītāja Monta Krafte ļoti jaudīgi iesāka
savu – Karostas mākslas festivālu.
Cita starpā Gustovskis ir viens no
nedaudzajiem digitālās transformācijas
aģentiem Latvijā. Izklausās ļoti glauni un
sarežģīti, bet, vienkāršāk runājot, tie ir
cilvēki, kas domā par visu, kas saistīts ar
digitālajām prasmēm, sākot no iedzīvotā-
ju apmācībām līdz dažādu tehnoloģiju
ieviešanai un viedās pilsētas izveidei. Kā
piemēru viņš min nesen apstiprinātu
projektu Kuldīgā sadarbībā ar Rīgas
Tehnisko universitāti, kura mērķis ir ar
sensoriem meklēt siltuma zudumus, kuru
novēršana savukārt ļaus ieekonomēt.
«Visa digitalizācija ir par līdzekļu ekono-
miju,» viņš piebilst. Viedpilsētas ārzemēs
darbojas jau sen. «Latvija ir bērnu auti-
ņos,» noteic Gustovskis. Un to pierāda
Digitālās ekonomikas un sabiedrības
indekss (DESI indekss). «Eiropa spēcīgi
atpaliek no ASV un Ķīnas digitālajās
lietās, bet Latvija atpaliek arī no lietuvie-
šiem un igauņiem, esam tikai 18.–19.
vietā DESI indeksā,» viņš paskaidro.
Vienīgā lieta, kur Latvija ir jaudīga, – in-
terneta pieejamība un tā ātrums. Mēs
atpaliekam cilvēkresursu un zināšanu
trūkuma dēļ. Bet tas jau ir cits stāsts.
Viso pilsētām
pari