Preses balles gaidās

Šodien – Preses balle! vēstīja 1995. gada 27. maija SestDiena un sniedza nelielu ilustrētu ieskatu Latvijas preses baļļu vēsturē. "Atkal gadskārtējā mese. Sanāk ballē visa prese. Ministri un žurnālisti, pilsoņi un sociālisti. Cep jau iesmā preses pīli. Lozungs: dejo, dzejo, mīli!" Senlaikos tā rakstīja un dzejoja Preses balles sakarā, jo greznākie ziedi Latvijas laika sarīkojumu vidū bija tieši šie svētki. Varbūt liksies drusku dīvaini, ka Preses balles rīkošanas krāšņā tradīcija izveidojās pavisam prozaiski – no parādiem. Rakstnieku pils pirmā pārbūve Siguldā prasīja tādas summas, kādas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība tajā laikā nekur nespēja izraut. Parādi krājās, pils atjaunošanas darbi kavējās. Nezin kuram no valdes locekļiem iešāvās prātā doma par glābēju – balli. Tas nebija nekas jauns. Rietumeiropas zemēs tolaik greznas Preses balles bija kļuvušas par stabilu tradīciju. Preses aicinājumam atsaucās un par nediskutējamu pienākumu piedalīties uzskatīja prezidenti, ministri, sūtņi, fabrikanti, direktori, mākslinieki – visas Rīgas prominences. Šopēna polonēzei skanot, Virsnieku kluba plašā zāle, ko dekorēja Liberts, Strunke un citi, bija pārpilna ar vakartērpos greznotām dāmām un frakotiem kungiem. Vienu no boles galdiem arvien pārzināja Emīlija Benjamiņa…