Pavasara plaukšanas eiforijā feisbukā izlec sludinājums – dāvinu sēklas kartupeļus, citādi jāved meža cūkām! Zvanu, piesakos un dzirdu vilšanos saimnieces balsī – kā, tikai divus maisus? Taisnojos, ka nevaru vairāk mašīnā ielikt un zeme arī vien pirmo reizi uzarta... Dodos ceļā. Skaista, nomaļa viensēta pie Gaujas priecē ar senajām ēkām un mūsdienu sakoptību, bet pagrabi derētu pat muižai – lieli, sausi, velvēti, īsts mūsdienu sapnis! Kartupeļu tiešām daudz, un dāsnie saimnieki pieber vēl papildu kules, ko iestūķēt mašīnā. Brīnos, kā tik daudz izaudzējuši, bet viņi met ar roku. Četri pieauguši bērni ar ģimenēm, visi kā uzburti grib kartupeļu talkas – gan stādīt vajag kopā, gan novākt, tikai ēst neviens tik daudz neraujas... Visi no dzimtās mājas prom, bet pieķeršanās velk atpakaļ. Tad nu talka tāds racionāls iemesls sanākt kopā, slēpjot sentimentu. Strādāt un satikties!
MĒSLI UN GRABAŽAS
Izsenis plašāk izdaudzinātās bijušas mēslu talkas. Arī tām vispirms ir galēji praktisks iemesls – gotiņas un citi mājlopi pa ziemu kūtiņu makten pietaisa, bet zemīte pavasarī alkst mēslojuma. Lai viss augtu griezdamies, tā jāpabaro. Mūsdienās, nopērkot lauku īpašumu, bieži ir cits stāsts, daudz bēdīgāks. Latvijas viensētām cauri gājuši padomju laiki un tikumi, arī cilvēku psihes dīvainības ir dažādas. Tiekoties ar citu lauku māju īpašniekiem, trinot mēles un atskatoties uz paveikto, teju visi sāk ar to, kas bijis visgrūtākais – izvākt iepriekšējo saimnieku atstāto negatīvo kultūrslāni. Tik milzīga nemīlestība pret apkārtni un sevi pašu, jā, arī nespēks un nogurums, jā, citi uzsvari dzīvē, bet rezultātā jauno saimnieku pirmās rūpes ir vest konteinerus, lasīt pa zemi, vilkt no pažobelēm, izkrāmēt no garāžām, pagrabiem, bēniņiem gan vienkārši grabažas, gan īstus mēslus – atkritumus, kas vēl gadiem ilgi gandē prieku. Tad uzdevums ir kraut kaudzēs, šķirot, atlikt derīgo, dedzināt to, kas deg, un kalkulēt, ko darīt ar pārējo. Tā ir mūsdienu «mēslu talka», kad vairākām rokām darbs ir vieglāk padarāms gan fiziski, gan mentāli. Jo katrs priekšmets, pat draza, liek aizdomāties par cilvēka dzīvi, notikumiem, iekšējo un ārējo pasauli, kas veidojusi tieši šīs vietas uzslāņojumus. Nosodīt negribi, bet izprast arī grūti. Un tad talka ar savējiem, tādiem tuvākiem un uzticamiem, ir labākais risinājums, kā negatīvo haosu pārvarēt. Kaut uz vienu dienu sajust, ka arī citi palīdz tev, mājai un zemei, ka katra nekārtība kaut kad ir sakārtojama, ka tie mēsli taču reiz beigsies... Dīvaini, ka nu jau 30 gadu pēc padomju iekārtas sabrukuma šis tramīgi negausīgais drazu slānis nav pārvarēts un, lai attīrītu dzīves telpu, grabažu talkas jārīko ne viena vien. Tās ir saimnieku rūpes, bet cik ilgi un kā motivēt palīgus?
Mana pirmā uzdrošināšanās bija radu daudzbērnu ģimene un divi draugi no Rīgas baznīcas draudzes, kam arī lauku mājas ir Vidzemē, – mans apsolījums pretī bija doties palīgā, kad nepieciešamība radīsies viņiem. Ar lielu prieku atceros, kā vēlāk palīdzēju Dāvidam novākt agro ķiploku ražu – tikusi vaļā no formāla darba valsts iestādē, to izjutu kā īstu svētību! Svaigs gaiss, gandarījums par paveikto un dziļas sarunas. Mūsu čalošanas vietne Talka pirms iesvētīt māju joprojām ir aktīva, jo dalāmies katrs ar savu paveikto – uzmundrinām viens otru, kad darbi šķiet nebeidzami un pārāk smagi.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 17. - 23. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!