Sena gudrība vēsta, ka dzīvei jēgu nevajag meklēt – tā ir jāpiešķir. Katram pašam. Nu šo atziņu apstiprina arī zinātnieki, atklājot, kā padarīt rutīnas piepildīto eksistenci jēgpilnāku. Tas pat esot visai vienkārši: sevi jāuztver kā supervaroni, un ikdienišķi panākumi jāpozicionē kā varoņstāsti.
Ja palūkojamies cilvēces vēsturē, tā ir pilna ar episkiem stāstiem. Sākot no sengrieķu mītiem un teikām, kurās varonīgi cilvēki uzvar teiksmainus nezvērus, un beidzot ar neseno karu propagandas uzburtajiem varoņiem. To, cik varonīgi patiesībā bijuši apjūsmotie Herkuless, Ahilejs vai Žanna d’Arka, mēs, visticamāk, nekad neuzzināsim, taču viņu varoņstāsti dzīvos mūžīgi.
IKDIENIŠĶĀ VARONĪBA
Iespējams, vidusmēra cilvēkam tik vērienīgu ambīciju nav. Taču panākumu glorificēšana dzīves laikā gan varētu krietni uzlabot pašapziņu un piešķirt eksistencei lielāku jēgu. Pie tāda secinājuma pēc astoņu pētījumu sērijas nonākuši amerikāņu zinātnieki. Viņi atraduši spēcīgu saikni starp dzīvesstāstu ietekmi uz pašu dzīvi.
"Cilvēkiem varētu šķist grūti iztēloties sevi par mītiskiem varoņiem, taču mūsu iegūtie pētījumu rezultāti liecina, ka tas pat nav nepieciešams," Amerikas Psihologu asociācijas izdotajā žurnālā Journal of Personality and Social Psychology raksta pētījumu autors uzvedības zinātnieks Bendžamins Rodžerss no Ziemeļkarolīnas Universitātes, "patiesībā parastu cilvēku dzīvē var būt un ir varonības elementi un gandrīz jebkuru dzīvi var attēlot kā varoņstāstu."
JĀIEVĒRO SEPTIŅI ELEMENTI
Varoņstāsta konceptu 1949. gadā definēja mitologs Džozefs Kempbels, pievēršot uzmanību kopējai stāstījuma struktūrai. Tolaik viņš identificēja 17 elementu, kam jābūt labā stāstā. Rodžersa komanda tos samazināja līdz septiņiem galvenajiem, ko varot atrast ikviena cilvēka dzīvē. Un tie ir: galvenais varonis, apstākļu maiņa, meklējumi, izaicinājums, sabiedrotie, personiskā transformācija un no tā izrietošais mantojums jeb ietekme uz sabiedrību.
Pēc tam pētnieki piesaistīja vairāk nekā 1200 brīvprātīgo, kuriem lūdza izstāstīt kādu savas dzīves atgadījumu. Izrādījās, ka tie, kuri savā stāstījumā iekļāva visus septiņus varoņstāsta elementus, pirms tam veiktās aptaujās bija augstāk novērtējuši savas dzīves jēgu un ziņojuši par zemāku depresijas līmeni. Kopumā šiem respondentiem bija sajūta, ka viņi ir labi cilvēki, kuri dzīvo interesantu dzīvi.
PANĀKUMI KĀ VAROŅDARBI
"Cilvēki, kuri izmanto varoņa ceļojuma koncepciju, lai pastāstītu savu dzīvesstāstu, šķiet labāk sagatavoti, lai dzīvē notiekošo uztvertu kā nozīmīgu lietu," secināja pētnieki.
Pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem, viņi izstrādāja recepti, kā uz dzīvi paraudzīties caur varoņa prizmu. Tās pamatā ir jau minētie septiņi elementi. Proti, stāstot par kādu atgadījumu, vispirms jāpiesaka sevi kā galveno varoni, tad jāizklāsta apstākļu maiņa jeb pavērsieni, kas pamudinājuši rīkoties. Tālāk stāstā tiek izklāstīta misijas gaita, cilvēki, kuri ceļā palīdzējuši, un pārvarētie izaicinājumi. Noslēgumā nepieciešams skaidrs kopsavilkums. Tas ietver gan to, kā attiecīgais notikums mainījis pašu varoni, gan to, kā tas ietekmējis plašāku sabiedrību.