Tā izpaužas gan dzīves pieredzē balstītos noderīgos padomos, gan bagātīgās zināšanās, kādas jauniem cilvēkiem netiek piedēvētas. Bet vai patiešām vecums un gudrība nāk rokrokā? Austriešu psihologu atklājums sašūpo šo seno uzskatu.
Judīte Glika no Klāgenfurtes Universitātes apkopojusi iepriekš veiktus pētījumus par vecuma un vieduma saikni un konstatējusi, ka tā nebūt nav tik spēcīga, kā ierasts uzskatīt. Pētījumi apliecina, ka gadu gaitā zināšanu apjoms patiešām pieaug, taču tikai tad, ja cilvēks pie tā mērķtiecīgi strādā. Proti, vecums pats par sevi negarantē viedumu.
"Lai kļūtu gudrs, nepietiek ne ar novecošanu, ne dzīves pieredzes uzkrāšanu," žurnālā Current Opinion in Psychology publicētajā rakstā skaidro profesore Glika, "lai gan daudzi cilvēki gudrību saista ar lielu vecumu, gudrības iegūšanai noteikti ir nepieciešams vairāk, nekā tikai novecot."
Viņa apgalvo, ka "nav universālas gudrības attīstības trajektorijas", tādēļ cilvēki visā pasaulē laika gaitā nekļūst viedāki pēc viena scenārija. Izšķirošais esot nevis gadi, bet gan mērķtiecīgi iegūtās zināšanas un dzīves pieredze, un to spējot uzkrāt arī jaunāki cilvēki, kuru dzīve ir piepildīta ar notikumiem un kuri ir atvērti mācībām.