Mūsdienu ceļotājiem, kuru ērtības tagad ierobežojis Ķīnas vīruss, mierinājumam varam atgādināt, ar kādām grūtībām, šķērsojot robežas, bija jāsastopas senāk.
"Savu apaļo jubileju pavasarī Amanda Aizpuriete sagaidīja kā populārākā latviešu dzejniece…" – tā sākās saruna ar tobrīd 45 gadu slieksnim pārkāpušo dzejnieci 2001. gada 18. maija SestDienā. Tā gan bija tikai teikuma pirmā daļa, otra skanēja: "…vācu valodas zemēs", jo pēdējo piecu gadu laikā Aizpurietei latviski bija iznākusi viena dzejoļu grāmata – Pēdējā vasara –, kamēr vāciski divas: Die Untiefen des Verrats un mīlas dzejoļi Lass mir das Meer.
Dzīvais klasiķis; sen ir tajā dzīves posmā, kad vārds strādā viņa labā; un Amerikas Oskars filmai Saules nogurdinātie arīdzan – tā Krievijas aktieri un režisoru Ņikitu Mihalkovu 1996. gada 3. maija Dienā pieteica viņa intervētāji Dita Rietuma un Normunds Naumanis. Intervija notika Rīgā, kur Mihalkovs bija ieradies cita starpā arī noskatīties Sergeja Gazārova filmu Revidents, kurā pats tēloja gorodņičiju. Līdzās citiem talantiem Mihalkovu dzimtai ir arī talants vienmēr būt labās attiecībās ar varu. 1996. gadā, kad notika intervija, Mihalkovs bija Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina atbalstītājs, bet kopš Putina nākšanas pie varas kļuvis par dedzīgu putinistu.
Pusgadsimts pagājis, kopš slavenais ķirurgs Viktors Kalnbērzs (1928) veica tam laikam unikālu dzimuma maiņas operāciju, pārveidojot sievieti par vīrieti, pirmo šāda veida operāciju Padomju Savienībā.
''Vienmēr esmu domājis par nāvi,'' 1991. gada 20. aprīļa SestDienas salonā intervētājam, Dienas korespondentam Ingum Jostam, atklāja kinorežisors Juris Podnieks. Tobrīd, pirms 30 gadiem, nāves gaisā bija daudz – gan atmiņas par nesenajiem janvāra barikāžu upuriem, kuru skaitā bija Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne no Podnieka grupas, gan 1991. gada 15. aprīļa novakarē Jūrmalā laupīšanas nolūkā zvērīgi noslepkavotā mākslinieka Galeviusa ģimene – Pēteris un Māra Galeviusi, viņu desmitgadīgais dēls Jānis un sievasmāte Māra Leja.
"Kautri jāatkārto, ka plūdi Latvijā ir dabiska parādība," – liela plūdiem veltīta raksta Labi, ka mums pavasaros ir Gaiziņš nobeigumā 1996. gada 30. marta SestDienā atgādināja raksta autori Māra Grīnberga un Egīls Zirnis.
Kādu karu mēs vedām, kad vēl nebija sācies karš ar Ķīnas vīrusu? Lāsteku karu! Turklāt šajā karā Latvijai nepalīdzēja ne NATO, ne Eiropas Savienība, jo šajās organizācijās mēs vēl nebijām iestājušies un, otrkārt, reti kuru valsti lāstekas apdraudēja tik stipri kā Latviju.
Pagājuši 30 gadi, kopš 1991. gada 3. marta aptaujā gandrīz ceturtā daļa – 24,7% visā Latvijā un 37,41% Rīgā no visiem, kas piedalījās aptaujā, – nobalsoja pret demokrātisku un neatkarīgu Latviju, dodot papildu argumentu pilsonības ''nulles varianta'' pretiniekiem. Tajā pašā laikā aptauja sagrāva dažas bažas par cittautiešu vienotu nelojalitāti Latvijas Republikai.
Ulmanim bija sarežģīts raksturs – šķetinot versijas par to, vai starpkaru Latvijas redzamākajam politiķim Kārlim Ulmanim ir bijis dēls, 2001. gada 24. februāra SestDienas rakstu Kas bija Andrejs Veinbergs? sāka Tekla Šaitere, uzsvērdama, ka personiskās dzīves neafišēšana, esot tautas uzmanības centrā, tikai uzkurina tenkas un minējumus.
8. februārī apritēja 150 gadu kopš "tautas nodevēja" Andrieva Niedras dzimšanas. Lai nu ko, bet boļševisma draudus mācītājs, rakstnieks, tautā populārās dziesmas Dažu skaistu ziedu autors saredzēja labāk par daudziem tālaika latviešu politiķiem. Tie, kas lasīs Niedras atmiņas, droši vien vispirms brīnīsies par to, kā viņam vispār izdevās dzīvam tikt līdz "tautas nodevībai", vairākas reizes gluži brīnumainā kārtā izglābjoties no lielinieku gūsta. 1992. gada 15. februārī Diena atskatījās uz kādu citu ar Niedru saistītu notikumu – 1924. gada 30. janvārī Rīgā Amatnieku biedrības zālē notika "sabiedriskā sirdsapziņas tiesa" ārpus likuma pasludinātā "tautas nodevēja" Andrieva Niedras lietā.