Banāns un slava

Uzliekot uz kases letes to vienu banānu, kasieri bieži vien pašķielē uz mani, un tādos brīžos es domāju, vai tikai neesmu izdarījusi kaut ko nepieklājīgu. Tāda pati pārejošas neērtības sajūta mani pārņem, kad gaļas nodaļā lūdzu divas sardeles. Sverot divas sardeles, pārdevēja bieži pārjautā: " Tikai divas?" Es parasti piekrītoši pamāju ar galvu, jo tā jau ir mana darīšana, ko es iesākšu ar savām divām sardelēm. Var jau būt, ka iegādāties vienu banānu vai sardeli XXI gadsimta kapitālisma preču pārbāztajos lielveikalos ir teju noziegums, jo mūsdienu patērētājsabiedrības zenītā nepirkt ir provokācija. Ir jāpērk. Jāpatērē. Jāēd vairāk, nekā spējam apēst. 

Mūsdienās vidusšķira, kuru tik bieži XX gadsimta sākumā pieminēja Rainis (un pat veltīja tai grāmatas, piemēram, dzejoļu krājumu Vētras sēja), vairs nepastāv. Ir tikai tie, kuri spēj apēst vairāk, nekā lien, un tie, kuri gribētu apēst vairāk, bet nevar to atļauties. Kamēr Eiropa slīkst humpalās, klimata krīzē un pārtikas īsajos derīguma termiņos, Amerikā visus pārsteidz un provocē banāns. 

Kopš 6. decembra, kad mediji ziņoja par slaveno banānu, kurš mākslas gadatirgū Maiami pārdots par 120 000 ASV dolāru, un to, ka mākslas pasaule ir sajukusi prātā, viens no populārākajiem haštagiem sociālajos tīklos ir #cattelan, pie kura miljoniem cilvēku pasaulē joprojām publicē fotogrāfijas, kurās redzami ar līmlenti pie sienas pielīmēti dažādi priekšmeti – citroni, zeķes, kruasāni u. c. Jāatzīstas, arī es, atradusi uz virtuves palodzes gandrīz sapuvušu banānu, pielīmēju to pie sienas un dalījos ar bildi sociālajos tīklos. Tiesa, es nesekoju tīmeklī atrodamajai instrukcijai, kā tieši banāns pie sienas ir jāpielīmē.

Arī pats itāļu provokatīvais mākslinieks Maurīcio Katelāns sākotnēji neesot domājis izstādīt banānu, kuru iegādājies kaut kur tirgū. Viņš tikai vēlējies veidot skulptūru banāna formā. Ar tirgū iegādāto banānu viņš atceļojis uz Maiami un banānu turējis viesnīcā pie sienas. Iedvesmai. Izmēģinājis dažādus materiālus, Maurīcio Katelāns tomēr izstādījis banānu un zem tā kā darba nosaukumu parakstījis Comedian/Komiķis. Šo instalāciju Maiami iegādājušies trīs kolekcionāri.

Spekulācijas par to, vai tas ir vai nav mākslas darbs, iespējams, nerimsies vēl ilgi. Mākslas kritiķis Roberts Stors sacījis, ka Katelāns ir anti-Vorhols. Endijs kolu padarīja demokrātisku, jo tu par to maksā tikpat, cik Nelsons Rokfellers. Toties Katelāns parāda, ka bagātie par parastu banānu ir gatavi maksāt daudz, daudz vairāk. Viena no darba pircējām sacīja, ka esot nopirkusi ideju un joprojām nezina, ko darīs tad, kad banāns sapūs. Un varbūt Katelāns ir tikai mūs visus provocējis domāt par to, kas notiks ne tikai ar nākotnes mākslas pasauli, bet arī vienkāršo patērētājpasauli. Māksla, kas kļūst par virtuālu reprodukciju, pārtika, kas pūst mūsu acu priekšā. Mūsdienu absurda zīmes.

Slavenais banāns uz pasaules mākslas sienas parādījās pēc mākslinieka 15 gadu klusēšanas. Un es domāju par to mirkli, kurā Katelāns nolēma, ka tieši banāns aizstāvēs viņa paša vientulību un ka tieši šoreiz mākslai ar to būs vismazākais sakars. Tomēr arī pēc šī soļa nedz amerikāņu, nedz eiropiešu acis neatveras. Mēs turpināsim slīkt idejā par demokrātiju un izliksimies, ka puvuma smaku nejūtam.

Starp citu, Katelāna banānu galerijas Perrotin stendā Maiami gadatirgū apēda performances mākslinieks Dāvids Datuna no Ungārijas (drīz pie sienas tika piestiprināts jau cits banāns). Es domāju, ka Katelāns par to bija priecīgs. Dažreiz banāns ir tikai banāns, bet dažreiz banāns nes visas mākslinieka sāpes.