Aktuālais gads Latvijas kino nozīmē strauju tuvošanos ļoti nozīmīgam skaitlim – šā gada augusta izskaņā būs pirmizrāde pirmajai no 16 programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei pilnmetrāžas filmām. Šo ciklu – apjomīgāko, vērienīgāko, izaicinošāko Latvijas kino pieredzē kopš 90. gadu sākuma – aizsāk režijas meistara Vara Braslas ģimenes filma Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, kura asprātīgi apspēlē mūsdienu reālijas. Ja atceramies Vara Braslas darbus Emīla nedarbi, Ziemassvētku jampadracis, arī vienīgo jaunajos laikos veidoto spēlfilmu Ūdensbumba resnajam runcim, nav šaubu par režisora – latviešu kino ģimenes filmu žanra klasiķa – statusu.
Vēlā rudenī gaidāmas vēl divu programmas filmu pirmizrādes: Ilonas Brūveres dokumentālā drāma Ievainotais jātnieks apvieno spēles un dokumentālā kino elementus, tā veltīta Brīvības pieminekļa autoram Kārlim Zālem (lomā – Imants Strads), savukārt Askolda Saulīša Astoņas zvaigznes ir dokumentālā filma par latviešu strēlniekiem. 2018. gadā notiks vēl trīspadsmit pirmizrāžu.
Programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei tiek veidotas sešas spēlfilmas, divas pilnmetrāžas animācijas filmas un astoņas pilnmetrāžas dokumentālās filmas. Režisori, kuri uzņem šīs filmas, ir gan debitanti, gan Latvijas kino leģendas – jau pieminētais Varis Brasla, animācijas klasiķe Roze Stiebra, dokumentālā kino režisors Ivars Seleckis. Roze Stiebra atgriežas animācijā pēc ļoti ilgas un ne pašas izvēlētas radošās pauzes ar pilnmetrāžas filmu Saule brauca debesīs, Ivars Seleckis, kurš ir viens no Latvijas poētiskā dokumentālā kino tradīcijas aizsācējiem un veidotājiem, filmē darbu Turpinājums. Debitē jaunie režisori – Madara Dišlere patlaban montē spēlfilmu Paradīze 89, Anna Viduleja veido Anšlava Eglīša darba Homo novus ekranizāciju.
Astoņas no simtgades filmu cikla veidotājām ir režisores sievietes. Jā, šis fakts jau izskatās pēc skandināviskās "kvotēšanas", proti, striktiem nosacījumiem, kas kino finansējuma sadalē liek ievērot dzimumu kvotas, atbalsot sieviešu uzņemtās filmas.
Zinu, ka labās ziņas LV medijos netiek uzskatītas par īpaši pievilcīgām – tām nav ne īpaša potenciāla ģenerēt "klikšķus", ne iesviest dzirksteli virtuālo komentētāju sūnājā, kas švirkst un ļauj ņemties un ņemties, un ņemties... Un tomēr šī ir labā ziņa! Iespēja veidot filmu programmu Latvijas simtgadei pirmo reizi kopš 90. gadu sākuma Latvijai ļauj nostāties līdzvērtīgā pozīcijā ar Igauniju – gan cikla ieceres, gan finansējuma ziņā. Pirmo reizi neklunkurēt aizmugurē, noskaņās – re, igauņi var, bet mēs tik klikšķinām un ņemamies.
Vārds