Mēdz būt lipīgi meldiņi, kas iesēžas galvā un nelaiž vaļā ne lūgti, pielipuši, kad esi bijis gatavs tam, lai tev "pielīp". Ir filmas, kas iesēžas galvā un kā nelaiž, tā nelaiž vaļā. Iespējams, tā un tieši tā ir testējams prestižu, nozīmīgu festivālu "sausais atlikums" – filmas un sajūtas, kas ieķeras un neatlaiž. Ārpus oficiāliem lauriem un supersvarīgu žūriju filigrāni izsvērtiem un globālās politkorektuma tendences respektējošiem lēmumiem. Ja pēc šādiem ārkārtīgi subjektīviem, emocionāliem lipīguma kritērijiem būtu jānovērtē pirms dažām nedēļām finišējušā Kannu festivāla emocionālais atlikums, tā būtu viena konkrēta filma, kura ieķērusies sajūtās un kuras melnbaltās "bildes" laiku pa laikam iznirst acu priekšā.
Tā ir Kirila Serebreņņikova Vasara – filma par 80. gadu rokzvaigzni Viktoru Coju. Filma Kannās neieguva nevienu no oficiālajām balvām. Kā zināms, režisors Maskavā atrodas mājas arestā, kas tika pagarināts, lai viņam nebūtu iespēju izbraukt no valsts. Arī darbs pie filmas, tās montāžas process faktiski notika, režisoram atrodoties izolācijā. Dienās, kad Kirila Serebreņņikova Vasara piedzīvoja pirmizrādi Kannās, klāt neesošā režisora vārdu, kas uzrakstīts uz plakāta, turēja viņa kolēģi. To vidū bija arī korejiešu aktieris Teo Ju, kurš filmā ir nospēlējis Coju un ir viņam vizuāli ārkārtīgi līdzīgs. Kā komentēja mans kolēģis, Teo Ju ir gluži kā tāda Barbara Briļska, ja atminaties poļu zvaigzni padomju hitā Likteņa ironija jeb Vieglu garu, – pārrunāts, pārskaņots... – ideāla Viktora Coja ekrāna "reinkarnācija" daudzus gadus pēc perestroikas laikmeta rokzvaigznes nāves. Šis pats kolēģis pēc Kannu festivāla balvu sadalīšanas ar neslēptu rūgtumu rakstīja par Vasaras nepelnīto ignorēšanu, jo pat balva šajā gadījumā varētu kļūt par atbalstu Kirila Serebreņņikova sarežģītajā situācijā Krievijā.
Iespējams, Vasara spēj rezonēt vidē, kas pazīst Coja dziesmas, paaudzē, kurai Cojs bija tāda pati laikmeta zīme, neizbēgamo, bet vēl neskaidro sociālpolitisko pārmaiņu vēstnesis kā Jura Podnieka Vai viegli būt jaunam, Vasilija Pičula Mazā Vera un Sergeja Solovjova Assa. Starp citu, Vasarā Kirils Serebreņņikovs asprātīgi imitē Assas vizuālo stilu, laiku pa laikam aizsūtot varoņus sirreālu, muzikālu sapņu pasaulē. Šīs atsauces ir tukša skaņa ne tikai Kannu žūrijai, kura savu darbiņu ir padarījusi, bet arī paaudzēm, kam 80.–90. gadu mija nav ierakstīta personīgajā pieredzē. Vai mazums filmu, kas mēģina stilizēt pagājušās desmitgades, tos pašus 80. gadus? Piemēri tālu nav jāmeklē, to ir mēģinājusi darīt debitante Madara Dišlere filmā Paradīze 89; arī Jānis Ābele cīnās ar šo "zudušo desmitgažu meklējumiem" savā debijas filmā Jelgava 94.
Tomēr Vasarai piemīt ne tikai izcils vizuālais stils, bet arī vārdos nenosaucams jauneklīgs trauslums, naivums, pat nevainība, kas šo filmu padara par īpašu pieredzi. Iespējams, kāds (tur Kannās) nesaprata, ka Vasara beigsies (Vasara beigsies – tāds ir Coja dziesmas nosaukums), neizprotot filmas trauslumu un šķietamo apolitiskumu.
Filma Vasara rudenī būs skatāma Rīgā – 19. septembrī kinoteātrī Splendid Palace tā atklās festivālu Baltijas pērle.