Lai nebiedē arī kuratoru abstrakti plūdenais pieteikums: "Kā mēs vēlamies dzīvot? Uz ko mēs sevi noskaņojam? Kāda nozīme ir politikas, valsts un sabiedrības spēlēm, palīdzot mums veidot savu dzīvi kā cilvēciskām būtnēm?" Darbi ir daudz radikālāki un konkrētāki. Tās ir daiļrunīgas laikmeta liecības. Bezpajumtnieka ritenis, kas apkrauts ar raibu iedzīves kalnu, ar vintage fotosomu Kodak; veca, kaila sieviete ar pistoli pie deniņiem un otru – pavērstu pret skatītāju – liek aizdomāties par veca cilvēka neaizsargātību un aktualizē jautājumu par tiesībām nomirt; kāds cīnās par homoseksuāļu tiesībām, kurus vēl 50. gados sodīja; kāds iestājas par tiesībām būt brīvam no patērētājkultūras žņaugiem; kāds kliedz pret vardarbību pret bērniem; igauņi demonstrē savu padomjgadu zemteksta paraugu – debesis Igaunijas karoga krāsās. Daudzu patoss ir vērsts pret pasaules politisko absurdu kā tādu. Kaut kas brīvības idejā saļodzījies jau apgaismības laikmetā, neraugoties uz pasludināto brīvību, vienlīdzību un cilvēktiesībām, – pie pilna grāmatu skapja stāv filozofs pusgarās zeķēs bez galvas. Kur cilvēki liek galvu? – vaicā izstādes mākslinieki. Kuratori atbild: "Pasaule ir mūsu galvās."
Lai nu par ko, bet par to nu gan Latvijas mākslai ir ko teikt. Kurš gan mākslas darbs 60.–80. gados Latvijā tieši vai netieši neizteica brīvības alkas? Atliek vien minēt, ko Latvijas kuratori būs izvēlējušies. Latvijas darbs neatrodas. Eju pie monitora, klikšķinu kartē uz mūsu "kontūras". Nekas nenotiek. Latvijas nav. Tukšums. Citu valstu kontūras iekrāsojas dzeltenas, un parādās apraksts par māksliniekiem, kas piedalās izstādē. "Varbūt jums nav neviena mākslinieka?" līdzjūtīgi vaicā zāles uzraugs. "Ir gan!" gribas kliegt. Saku, ka izstādes katalogā kā Latvijas pārstāvis minēts tēlnieks Ojārs Feldbergs. Stones – piebilstu. "Ā!" uzraugs sāk kaut ko atcerēties "Tur bija kaut kādas problēmas ar tiem lielajiem akmeņiem." – "Skaidrs. Vielen Dank."
Piekrītu, Unter den Linden ar savu bezpersoniskumu un tūristu ķertuvēm – Tiso muzeju un suvenīrveikaliņiem – nav pievilcīgākā Berlīnes vieta. Arī Vēstures muzejs nav Berlīnes prestižākā izstāžu telpa. Tomēr izstāde atrodas vienā maršrutā ar muzeju salas kompleksu un Gugenheima muzeju. Darbdienas vidū izstādē ir desmitiem cilvēku, kuri lasa aprakstus, meklē kartē valstis. Kāpēc mēs pasaulei raidām signālu par Latviju kā vietu, kuras nav? Vai mums ir par maz atrasties līdzās Renē Magritam, Tadeušam Kantoram, Demjenam Hērstam, Oļegam Kuļikam un citiem?
Ir arī labā ziņa – 18. janvārī Berlīnē galerijā Manière Noire (www.manierenoire.net) atklāja grafiķa Guntara Sietiņa izstādi Rakstzīmes/Characters. Skatāma līdz 28. februārim.