Kuratore Inga Lāce kopš 2020. gada ir viena no Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MoMA) starptautiskās izpētes programmas C-MAP (Contemporary and Modern Art Perspectives) Centrālās un Austrumeiropas reģiona grupas dalībniecēm. Inga Lāce līdz šim pamatā darbojusies kā kuratore Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā. Viņas veidotos projektus raksturo mākslas ģeogrāfijas paplašināšana, izceļot dažādu reģionu, nacionalitāšu un kultūru mijiedarbošanos caur kopīgo un atšķirīgo, pārlūkojot mākslas vēsturi un mākslas tagadni ārpus līdzšinēji pašsaprotamajām robežām gan ģeopolitiskā nozīmē, gan individuālā, mūsu ikdienas dzīves izjūtu un identitāšu līmenī, meklējot jaunus skatpunktus, caur kuriem mums labāk saprast sevi kā sarežģītiem procesiem pakļautu sabiedrību.
Ingas Lāces līdzšinējās kuratoriālās intereses šķiet lielā mērā atbilstošas arī C-MAP fokusam uz jaunu mākslas ģeogrāfiju, kurā aktualizēta un starptautiskajā kopainā ierakstīta līdz šim perifēru apgabalu kultūra. Lai gan centra un nomales dalījums bieži vien ticis pakļauts visnotaļ pamatotai kritikai kā paškolonizējošs, praksē no tā izvairīties ir grūti, jo šāda veida projekti Baltijas reģionam joprojām ir svarīgs starptautiskās attīstības rīks, savukārt starptautiskā atzinība vai tās neesamība – būtisks atskaites punkts, izvērtējot lokāli nozīmīgo. Ingas Lāces darbs C-MAP programmā lielā mērā ir vērsts uz jaunu sadarbības un pašreprezentācijas iespēju veidošanu starptautiskajā vidē, ļaujot izcelt Latvijas mākslas procesus, autorus un institūcijas jaunā gaismā, kam, cerams, būs arī pozitīva ilgtermiņa ietekme uz šejienes profesionāļu darbības iespējām.
Pastāsti, lūdzu, vairāk par MoMA Centrālās un Austrumeiropas pētniecības programmu. Kā tu tajā nokļuvi, un kāpēc tev tā ir saistoša?
MoMA Centrālās un Austrumeiropas pētniecības programma ir daļa no plašākas iniciatīvas, kas muzeja paspārnē darbojas kopš 2009. gada un veicina padziļinātu mākslas vēstures pētniecību reģionos, kuri atrodas ārpus Ziemeļamerikas un Rietumeiropas. Šī programma dažādo institūcijas skatījumu uz mākslas vēsturi, kolekcijas un programmas veidošanu, iekļaujot atšķirīgu redzējumu no dažādiem reģioniem. Pašlaik šo programmu veido četras grupas, kurās darbojas vairāk nekā sešdesmit dažādu muzeja nodaļu darbinieku. Līdztekus Centrālajai un Austrumeiropai grupas fokusējas arī uz Āfriku, Āziju un Latīņameriku. Katras grupas darbību vada pētnieks, kas ir konkrētā reģiona eksperts.
Apmēram pirms diviem gadiem MoMA izsludināja pieteikšanos Centrālās un Austrumeiropas grupas pētnieka amatam ar fokusu uz Baltijas valstu mākslu, un es sapratu, ka tā pozīcija ir burtiski radīta man, un pieteicos konkursā. Turklāt es ticu muzeju būtiskajai lomai sabiedrībā un potenciālam viena galvenā stāsta vietā stāstīt vairākus dažādus, pat savstarpēji pretrunīgus stāstus. Muzejs var palīdzēt pārvarēt vēsturiskas traumas un piedzīvot jaunu transformējošu pieredzi.
Kolekcijas un izstādes sabiedrībā var veidot izpratni ne tikai par mākslas, bet arī plašākiem sabiedriskajiem, vēstures un politiskajiem procesiem. MoMA 2019. gadā piedzīvoja pārmaiņas, un muzeja darbs ar kolekciju kļuva dinamiskāks, fokusējoties uz māksliniekiem, kuri iepriekš atradušies globālā kanona perifērijā sava dzimuma, rases, etniskās vai ģeogrāfiskās izcelsmes dēļ. Ekspozīciju mainot biežāk, vairs nav attaisnojuma, ka muzejs ir pārāk mazs, lai iekļautu dažādus stāstus.
Runājot par stāstu dažādību, kas, tavuprāt, ir "Latvijas stāsts", vai kādu to veido tu kā kuratore?
Nācijas naratīvs, arī kultūras un mākslas naratīvs, parasti balstās vienkāršās, it kā neapstrīdamās patiesībās. Piemēram, mēs, latvieši, esam tuvi dabai, vai arī – latviešiem patīk dziedāt un dejot, un tās ir senas tradīcijas, kas nav mainījušās, tāpēc jāsaglabā. Šie apgalvojumi tikai daļēji atbilst realitātei, un tikpat ļoti, cik tie var apvienot kādu daļu no kopienas, kādu citu tie arī automātiski izslēdz un atstumj, tāpēc būtu labi palūkoties, no kurienes šie uzskati, tradīcijas nāk, kā tie ir veidojušies un tikuši burtiski konstruēti, it īpaši agrīnajā nācijas veidošanās laikā XIX gadsimtā.
Tautas dziesmu un deju kontekstā mums vajadzētu kaut kur pastāvīgi rādīt gan Ievas Epneres darbu Es mācēju danci vest (2018), kas atsedz tautasdeju daudzslāņaino vēsturi, gan igauņu mākslinieces Kristīnas Normanes Atdodiet manus uguns dievus (2018), kas atsaucas uz diskusiju Igaunijas medijos par jautājumu, kāpēc ir neiespējami iekļaut svētku repertuārā dziesmu krievu valodā, ņemot vērā to, ka Dziesmu svētku mērķis ir nacionālās vienotības veicināšana. Līdztekus darbiem, kas apstiprina mītus par mūsu tuvību ar dabu, vajadzētu runāt arī par to, kā mūsu nesenā industriālā vēsture dabas resursus ir noplicinājusi, par Baltijas jūras kritisko piesārņojumu.
Mākslas institūcijām vajadzētu aktīvi iesaistīties arī aktuālajās diskusijās, parādot kvīru un feminisma māksliniekus un pētniekus mūsu pašu Austrumeiropas, Baltijas vēsturē gan caur nesenās vēstures pētniecību, gan laikmetīgās mākslas darbiem, kas pieskaras šīm tēmām. Lai muzejs būtu vieta, kurā visi sabiedrības locekļi justos pieņemti un gaidīti, ikvienam tajā ir jābūt reprezentētam. Un ar to es nedomāju iespēju būt attēlotiem, kā, piemēram, Kārļa Hūna glezna Jaunā čigāniete (1870) attēlo romu sievieti, ar reprezentāciju es domāju iespēju redzēt savu kopienu tur darbojamies, izstādām savus darbus, piedaloties.
Es kopā ar savām kolēģēm Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā esmu veidojusi izstādes par latviešu trimdu, kas palīdz domāt par migrāciju šodien un to, kāpēc mums būtu jāuzņem bēgļi no citām valstīm. Domājot par klimata pārmaiņu izraisītu migrāciju nākotnē, šīs tēmas kļūs tikai aktuālākas.
Kā šis pētniecības process norit ikdienā, un kā to ietekmējusi pandēmija?
Tagad ir noslēdzies gads ar regulārām ikmēneša Zoom sesijām ar māksliniekiem un teorētiķiem no Baltijas valstīm un intensīvu virtuālo studiju vizīšu programmu, kas ir samērā neredzama muzejā noritoša procesa sastāvdaļa. Publiski ir pieejami raksti platformā post.moma.org, kas ir C-MAP programmas virtuālais resurss ar pētnieciskiem rakstiem un intervijām no dažādiem reģioniem. Visu laiku sazinos ar autoriem, lasu un domāju par to, ko vajadzētu ievietot platformā, kura darbosies kā arhīvs arī pēc tam, kad programma jau būs beigusies.
Tikko kopā ar pētniekiem no citiem reģioniem rīkojām publikai atvērtu simpoziju sēriju. Pirms pandēmijas šis process iekļautu speciālistu ceļošanu no Baltijas valstīm uz Ņujorku un muzeja kuratoru vizīti uz Latviju, Lietuvu, Igauniju, arī es pati dzīvotu Ņujorkā. Pandēmijai šo ierasto kārtību izjaucot, mēs pielāgojāmies un salīdzinoši ātri sapratām, kā vislabāk organizēt darbu.
Elektroniskajam formātam ir savas priekšrocības – piemēram, varēju organizēt studiju vizīti ar latviešu mākslinieci Daigu Grantiņu, kura dzīvo Parīzē. Varētu priecāties, ka nelidojot esam kaut kā pasargājuši ekosistēmu, bet diemžēl arī virtuālā vide atstāj materiālus nospiedumus. Turklāt, lai patiešām dziļi izprastu jebkuru kontekstu, kas ir šīs programmas pamatā, lēna un pamatīga iepazīšanās un izpētes vizīte ļoti palīdzētu.
Kāds būs šīs programmas rezultāts plašākai sabiedrībai pieejamās formās? Jaunas izstādes, izdevumi? Vai notiek arī Austrumeiropas reģiona mākslas darbu iepirkšana?
C-MAP pētniecības programmas mērķis sākotnēji bija tieši kuratoru izglītošana, zināšanu ieguve, lai viņi ar dažādu reģionu māksliniekiem varētu strādāt ilgstošā laika periodā un jēgpilnā veidā, lai vienīgā sadarbība nebūtu tikai tukša "iepirkšanās" dažādās valstīs. Protams, ar laiku arī no citām Austrumeiropas valstīm tieši šīs programmas rezultātā ir veikti arī mākslinieku darbu iepirkumi, tāpēc es domāju, ka tas notiks arī ar Baltijas valstu māksliniekiem, tikai tam ir nepieciešams ilgāks laiks, kurā notiek vizītes, sarunas un dažādi sadarbības projekti. Izstādes un publikācijas MoMA tiek plānotas ļoti daudzus gadus uz priekšu, tāpēc šis ir labs brīdis nodibināt ilgtermiņa sadarbību, bet tā noteikti pārsniegs manas pozīcijas termiņus.
Kā tev šķiet, ar ko Latvija var – un vai vispār var – būt interesanta tādam starptautiski nozīmīgam, centrālam mākslas punktam kā MoMA?
Interesanti ir gan mūsu modernisma mākslinieki, gan mūsdienu mākslinieki, ir nepieciešams par tiem nepārtraukti dažādos veidos stāstīt un atgādināt. Teiksim, tikko runāju ar izstādes Signals kuratoriem Stjuartu Komeru un Mišelu Kuo, kuri veido projektu par to, kā mākslinieki ietekmējuši mediju vidi, kā video ir iefiltrējies televīzijā un vispār par šī medija politisko dabu. Es viņiem gan rādīju Latvijas videomākslas pionieru starpdisciplinārās grupas NSRD videodarbus, gan stāstīju par projektu Slaidlugas, gan Lietuvas videoprojektiem, to vidū raidījumu CAC TV, ko Viļņas Laikmetīgās mākslas centrs veidoja šī gadsimta sākumā.
No vienas puses, kuratoriem jau ir mākslinieku saraksts ar tādiem ikoniskiem vārdiem kā Hāruns Faroki un kolektīvs Chto Delat, bet pandēmijas dēļ izstāde ir pārcelta uz vēlāku laiku, kuratoriem ir ilgāks laiks izpētei un sarunām. Kopumā interese balstās balansā starp nezināmo ("o, kaut kas jauns") un pazīstamo ("kādas šim māksliniekam ir bijušas izstādes, kur tas ir jau redzēts").
Latvijas institūcijām un kuratoriem var šķist – cik var runāt un rādīt vienu un to pašu mākslinieku vai par to rakstīt, bet to vienkārši ir jāturpina darīt. Jārāda mūsu mantojums, un jāuztur dzīvs dialogs ar laikmetīgajiem māksliniekiem, jādod viņiem iespēja radīt jaunus darbus, satikties ar starptautiskiem kuratoriem. Skaidrs, ka ir tendences, kurām MoMA seko, – pašlaik tā ir transnacionalitāte, feminisma un kvīru politika un estētika, ekoloģija. Tās būtībā ir tēmas, ar kurām es strādāju un kuras mani interesē, līdz ar to dialogs notiek visu laiku.
Kā tu raksturotu savu sadarbību ar MoMA? Kādas priekšrocības sniedz darbošanās tik ietekmīgas institūcijas paspārnē, un kā tas ir ietekmējis tavu skatījumu uz Latvijas mākslas institūciju darbību?
Man ļoti patīk mana loma, jo es sadarbojos gan ar muzeju, gan ar reģiona pētniekiem un māksliniekiem. Jūtos pateicīga visiem, kas šajā programmā ir iesaistījušies, Latvijas un Baltijas pētniekiem un māksliniekiem, kuri ir dalījušies ar savām zināšanām gan tiešsaistes sarunās ar muzeja kuratoriem, gan sarakstoties un sazvanoties ar mani. Man ir diezgan liela brīvība programmas izstrādē, un ir forši, ka esam vairāki pētnieki, katrs sava reģiona eksperti, tādējādi es ļoti daudz mācos no citiem un apmeklēju arī Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas rīkotās sesijas.
Man ir izveidojušies brīnišķīgi kontakti un ir daudz jaunu sadarbības ideju. Piemēram, nosacīti Rietumeiropā un Ziemeļamerikā mūsu feminisma un kvīru mākslinieku izpausmes vienmēr tiks skatītas kā novēlotas, savukārt ar pētniekiem no Latīņamerikas man ir izveidojies dialogs, kurš ir daudz interesantāks un produktīvāks, esam līdzvērtīgi savā atšķirīgumā un ieinteresēti cits cita mākslas norisēs.
Vai šī pieredze tev ir radījusi jaunas atziņas, idejas par to, kas ir jāuzlabo Latvijas mākslas institucionālajā dzīvē? Kas mūs ierobežo darboties vērienīgāk?
Man šķiet, ka institūcijām ir svarīgi apdomāt, kā to darbība veido taisnīgāku, demokrātisku sabiedrību un atbild uz jautājumiem par ekoloģisko krīzi, kritiski pārskatot institūcijas iekšējās sistēmas un darbības kultūru, kā arī to, kā notiek sadarbība ar māksliniekiem un citām institūcijām un sabiedrību. Domājot par vērienīgumu tādā pozitīvā izpratnē, lai mums pašiem un arī citiem ārpus Latvijas mēs būtu interesanti, vajag daudz vairāk sadarboties un par sevi ziņot. Piemēram, veidojot izstādes muzejā vai citās telpās, var uzreiz domāt par sadarbību ar institūcijām citās valstīs, un tie var būt līdzproducēti projekti. Tas ir labi māksliniekam, jo viņa darbs uzreiz tiek parādīts citviet, un tā ir arī iespējams dalīt producēšanas izmaksas.
Daudzas tēmas, kas attiecas uz pētnieciskām grupu izstādēm, interesē arī, teiksim, Nacionālo galeriju Viļņā un muzeju Kumu Tallinā. Tas ir līdzīgi kā simbolisma projekts LNMM, tikai arī ar laikmetīgās mākslas projektiem, un to vajadzētu darīt daudz biežāk, jau iestrādājot to institūcijas misijā. Lielisks piemērs Eiropā, kas apvieno Eiropas nozīmīgākās mākslas institūcijas, ir L’Internationale – tas ir atvieglojis kolekcijas darbu apmaiņu savā starpā, un tā dalībnieki kopīgi tiekas un domā, ko, teiksim, XX gadsimta 80. gadu globalizācija un neoliberālā kapitālisma attīstība nozīmēja Polijā, ko – Eindhovenā un ko – Turcijā un kā šīs perspektīvas savilkt kopā. Projekta dalībnieku vietējās izpētes rezultāti ceļo no muzeja uz muzeju, tiek rādīti gan kopā dažādās kombinācijās, gan atsevišķi. Tāpat transnacionāli, nevis nacionālā naratīva vai institūcijas ietvaros ir daudz jēgpilnāk runāt arī par koloniālisma vēsturi un sekām.
Vai savu turpmāko profesionālo darbību tu saisti ar Latviju?
Ļoti daudz manu ideju, izpētes nāk no šīs vides, un man šķiet svarīgi, ka savu starptautisko pieredzi un kontaktus varu izmantot, lai uz šejieni atvestu kuratorus un sadarbības partnerus un mudinātu māksliniekus veidot jaunus darbus. Apmaiņa ir ļoti svarīga vietējai videi. Latvija ir tāda neliela saimniecība, kur var ātri saprast, ko vajag sakārtot un kā, un patiešām to arī izdarīt, ja sāk pie kaut kā strādāt.
Svarīgi, lai latviešu mākslinieki un kuratori pēc izglītības iegūšanas ārvalstīs ne tikai brauktu atpakaļ dalīties ar savām zināšanām un pieredzi un veidotu vietējo vidi, bet arī paliktu ārpusē – lai veidotos labs pārklājums un sadarbības tīkls gan šeit, gan ārvalstīs, kas palīdz popularizēt vietējo mākslu, procesus un otrādi.
Vai C-MAP programma darbojas arī kā Latvijas mākslas popularizēšanas instruments? Vai jūti arī kādu atgriezenisko saiti, pastiprinātu interesi par Latvijas mākslu?
Noteikti, jā, bet, tieši darbojoties šajā programmā, saprotu, ka tas ir lēns un pakāpenisks process. Šajā aizņemtības un informācijas pārbagātības laikā ļoti svarīga ir kaut kā pazīstama atsaukšana atmiņā. Tāpēc bija ļoti viegli studiju vizītē ar mākslinieci Daigu Grantiņu, jo viņai tikko bija bijusi personālizstāde Ņujorkas New Museum, ko lielākā daļa kolēģu bija redzējuši. Emilija Škarnulīte no Lietuvas 2019. gadā ir ieguvusi prestižo Viktora Pinčuka fonda dibināto balvu Future Generation Art Prize un, kā izrādās, 2014. gadā jau bija nodibinājusi kontaktus ar filmu kuratori muzejā MoMA. Pēc tam kad es viņas atkal savedu kopā studiju vizītē, viņas jau sāka plānot sadarboties MoMA filmu programmā.
Lai atgriezeniskā saite norisinātos pilnvērtīgi, ir vajadzīgas spēcīgas institūcijas šeit uz vietas – es kā tādu redzētu Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju. Muzejs MoMA ir ļoti atvērts sadarbībai un strādā ar organizācijām dažādās vietās, un grib nedaudz izrauties no sava Ņujorkas centrisma. Es domāju, ka tas būtu ideāls brīdis teikt, ka mums ir muzejs tapšanas procesā un varam sadarboties, apmainīties ar zināšanām, resursiem jau pašos pamatos, muzeja tapšanas laikā.
Diemžēl Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nākotne joprojām ir pārāk neskaidra, un rodas šaubas, vai to vispār piedzīvosim tuvākajās desmitgadēs. Publiskajās diskusijās daudz runā par šī iespējamā muzeja arhitektūru, vietu, pienesumu tūrisma industrijai, bet par pašu saturu gaužām maz. Kāda ir tava vīzija par to, kāds tas būtu jāveido?
Muzeja darbību noteikti jāsāk "iesildīt" jau krietni pirms tam, lai cilvēki gan tuvākajā muzeja apkārtnē, gan Rīgā kopumā un reģionos saprastu, kā muzejs viņiem būs noderīgs, jāveido mākslinieku, izglītības projekti. Kopā ar pētniekiem un māksliniekiem vajadzētu strādāt ar muzeja atrašanās vietu – kas slēpjas aiz pašreizējā biroju kvartāla, kur muzeju paredzēts būvēt, kāda ir šīs pilsētas daļas vēsture un saistība ar tai tuvējo Andrejsalu un Sarkandaugavu. Tranzīts, tirdzniecība, industrija – atklājot, kādi vēstures notikumi šķērso mūsu muzeja novietni, jādomā, ko tas nozīmē mūsu tagadējā ekonomikas un politikas kontekstā.
Ir dažādi veidi, kā rādīt jau eksistējošo Latvijas laikmetīgās mākslas vēstures krājumu, sākot ar pēckara periodu. Es gribētu to redzēt bagātinātu ar politisko, vēsturisko, vizuālās kultūras un zinātnes kontekstu, jo laikmetīgā māksla ir daudzbalsīga un tās iedvesmas un ietekmes sfēras ir plašas. Muzejs var sadarboties un aizņemties citu arhīvu un kolekciju priekšmetus, lai stāstītu šos dažādos stāstus, ko muzeja kolekcija palīdz atklāt. Ir aktīvi jāstrādā ar vietējiem un ārvalstu māksliniekiem un jāveido jauni darbi.
Svarīgi, lai tie nebūtu tikai latviešu mākslinieki, kas veiktu izpēti un radītu darbus kopā ar vietējo komūnu. Turklāt tas būs jauns reģiona centrs, tāpēc muzejā ir jādomā par reģionam nozīmīgām tēmām – ja gribam pārskatīt vēsturi, piemēram, no ekoloģijas, vides perspektīvas, reaģējot uz klimata krīzi, kā arī nedaudz izaicinot Latvijas kā dabu mīlošas nācijas stāstu, ir jāveic izpēte Baltijas un Austrumeiropas kontekstā. Šobrīd Tallinas muzejā Kumu tiek izstrādāts šāds projekts, ir jāmāk saredzēt vienojošo un sadarboties. Es patiešām priecātos šādas idejas apspriest un iztēloties muzeja nākotni kopā ar citiem profesionāļiem.
