Uz karstām pēdām pēc Kannu festivāla izskaņas 22. maijā labais stils bija gānīties – dažnedažādos kanālos, masu medijos un sociālajos tīklos. Pamatā par Kannu festivāla žūrijas aprobežotību – žūrija pasniedza balvas tiem, kuriem pasniedza, un ignorēja tos, kurus ignorēja. Kaķa lāsti debesīs nekāpj, un preses protesti žūrijas lēmumu neatceļ, taču festivālā akreditēto žurnālistu un kritiķu viedoklī ir vērts ieklausīties – viņi ir vienīgie, kuri kopā ar žūriju tik tiešām ir noskatījušies 21 konkursa filmu, un izturīgākie pieķēruši klāt arī vienības no citām Kannu festivāla skatēm.
Kritiķiem ir viedoklis, kas tiek iestrādāts arī Kannu festivāla kaislībām sekojošo apziņā, – festivāla laikā ik dienu publicētais filmu reitings, kurš veidojas no daudzu pasaules valstu mediju žurnālistu filmu vērtējuma, piešķir sacensībai īpašu dinamiku. Tā rodas neoficiālie favorīti, tā rodas mīti un pamatīgas nacionālās drāmas. Īpaši smagi "aplamo" Kannu žūrijas lēmumu, visticamāk, pārdzīvo Vācijas prese, kura jau bija apradusi ar domu, ka Kannu festivāla balva un visdrīzāk pats Zelta palmas zars nonāks Vācijā. Tas būtu sensacionāls fakts – vācu kino ar starptautiskām balvām sen nav lutināts.
Par vienu no favorītēm tika uzskatīta vācu režisores Marenas Ādes ironiskā, absurdā komēdija Tonijs Erdmanis/Toni Erdmann par pieauguša tēva – jautra āksta – un meitas – dzelžainas biznesa sievietes – attiecībām. Filma ienesa svaigu elpu Kannu konkursā. Starp citu, neoficiālie kritiķu pravietojumi diktē arī filmu cenu: jo lielākas ir filmas izredzes uz balvām, jo par iespaidīgākām summām tiek pārdotas izrādīšanas tiesības. Gaidāmās uzvaras eiforijā par gana lielu naudu ir iegādātas Tonija Erdmaņa izrādīšanas tiesības Latvijā – par to, protams, prieks, kaut bez Kannu Zara, kas tik ļoti noder filmu mārketingam, būs pamatīgi jāstrādā, lai šo filmu atklātu arī LV skatītājam.
Skaistuma kritērijs
Austrālijas režisora, Trakā Makša/Mad Max tēva Džordža Millera, vadītās žūrijas lēmumi izraisījuši ļoti skarbus komentārus. Erudītākais Krievijas kritiķis Andrejs Plahovs (laikraksts Kommersant) atļāvies paziņot, ka Džordžs Millers vispār neesot sapratis, kur ir nokļuvis un kas viņam jāvērtē, turklāt nav spējis savaldīt nekompetentās žūrijas locekļus, kurā dominējuši populāri, tālab ne īpaši inteliģenti aktieri. Kritiķis pārmet festivāla vadībai vēlmi komplektēt žūriju pēc skaistuma un popularitātes standartiem (sak, lai uz sarkanā paklāja labi izskatās), nevis pēc profesionālisma kritērijiem. Pieci no deviņiem žūrijas locekļiem bija aktieri. Viņu vidū – Madss Mikelsens, Kirstena Dansta un Vanesa Paradī (Džonija Depa bijusī dzīvesbiedre Kannās juta līdzi savas meitas Lilijas Rozas Melodijas Depas kinodebijai pompozā vēsturiskā filmā Dejotāja/ La danseuse; abu zvaigžņu trauslā atvase spēlēja dejas leģendu Aisedoru Dunkani – spilgtu talantu ar maitas dabu – un darīja to labi).
Lai kā es gribētu sašust par žūrijas nejēdzīgajām izdarībām, man īsti nesanāk. Galu galā šā gada Kannu festivāla konkursa filmu līmenis bija ļoti augsts – tik pārliecinošu un kvalitatīvu programmu nebija nācies redzēt ilgi. Labu filmu bija daudz, balvu – krietni mazāk. Aiz borta palika daudzi izcili, taču, iespējams, pārāk neparasti darbi. Protams, žēl par Džima Džarmuša Patersonu/Paterson – filmu par autobusa šoferi/dzejnieku, kas presē jau nodēvēta par mazu šedevru. Žēl, ka tika ignorēts atraktīvais, sirreālais franču režisora Bruno Dimona zvejnieku kanibālu gabals Klusais līcis/Ma Loute, kas sajūsmināja stilīgu provokāciju cienītājus.
Mazāk aizstāvju ir klasiķu Pedro Almodovara (Džuljeta/Julieta) un brāļu Dardēnu (Nezināmā meitene/La fille inconnue) filmām – spēcīgām, tomēr nedaudz déjà vu sajūtas pavadītām. Taču, ai, kādi kliedzieni skan par Pola Verhovena filmu Viņa/ Elle ar Izabellu Ipēru galvenajā lomā! Pols Verhovens, kurš ir skandalozā erotiskā trillera Pamatinstinkts/Basic Instinct (1992) režisors, rullē līdzīgā garā, taču daudz rafinētāk un veido iedarbīgu trilleri, kura galvenā tēma ir sievietes seksualitāte. Videospēļu ražotājfirmas īpašnieces, sērijveida slepkavas meitas, izvarošanas upura lomā – ģeniālā Izabella Ipēra. Viņas tēlojuma nianses – plakstu trīsas, mīmika – lika zālei sajūsmā elst un aplaudēt. Aktrise ir sasniegusi teju nereālas profesionalitātes virsotni, turklāt viņai joprojām piemīt eleganta pašironija.
Filma Viņa tika rādīta pašā festivāla izskaņā, un Izabella Ipēra būtu bijusi perfekta labākās aktrises balvas kandidāte, tomēr uzvarēja politkorektums. Balvu saņēma aktrise Žaklīna Hosē no Filipīnām par lomu filmā Mamma Rosa/Ma’ Rosa – skaudrā, reālistiskā stāstā par sīka narkotiku biznesa darboni, ģimenes māti, kuru arestējusi korumpētā policija. Ir vērts pievērst uzmanību šīs filmas režisoram Brijantem Mendosam – viņš ir viens no Kannu festivāla režisoru klubiņa – atzīta autoritāte, kura provokatīvās, skarbi reālistiskās filmas ir nozīmīgākais Filipīnu kinomākslas eksports.
Reāli un spriegi stāsti
Reāli cilvēki, viņu skaudrās problēmas, kas kļuvušas par pamatu emocionāli iedarbīgiem, spriedzes elementu izmantojošiem darbiem, ir raksturīgs teju visām apbalvotajām filmām. To var dēvēt par tendenci. Acīmredzot tieši šis aspekts – mazais cilvēks reālā vidē atpazīstamos konfliktos – bija dominējošais, kas uzrunāja žūriju. Zelta palmas zars pasniegts slavenā britu režisora Kena Louča sociālajai drāmai Es, Daniels Bleiks/I, Daniel Blake – stāstam par pusmūža vīru, kurš absurdu birokrātisku problēmu dēļ nevar atrisināt veselības apdrošināšanas problēmas. Tas ir otrais Kena Louča Zelta palmas zars (2006. gadā tika apbalvota viņa filma Vējš, kas šūpo miežus/ The Wind That Shakes the Barley), un sociālā problemātika viņa filmās ir dominējusi vienmēr.
Šajā tendencē iekļaujas arī irāņu filma Komivojažieris/The Salesman (balva par labāko scenāriju un labākajam aktierim) – dramatisks stāsts par uzbrukumu jaunai irāņu sievietei un viņas vīra mēģinājumiem atrast vainīgo (filmas galvenie varoņi ir aktieri, kuri iestudē Artura Millera slaveno lugu). Šīs pašas tēmas un reālistiskais stils iezīmējas arī rumāņu režijas zvaigznes Kristiana Mundžu filmā Absolvente/ Bacalaureat par tēvu – situētu ārstu –, kurš ir gatavs uz visu, lai iedabūtu savu meitu ļoti prestižā britu augstskolā un pasargātu viņu no likteņa dzīvot provinciālajā Rumānijā.
Par žūrijas kompromisa meklējumiem liecina "uz pusēm" sadalītā balva par labāko režiju – tā pasniegta Kristianam Mundžu par Absolventi un Olivjē Asajasam par Personīgo iepirkšanās speciālisti/ Personal Shopper. Francijā augstu vērtētais režisors Olivjē Asajass šoreiz ir visvairāk "nosodītais", nesaprastais Kannu laureāts. Viņš acīmredzot ir savaldzinājis žūriju ar spēju režisēt Holivudas zvaigzni Kristenu Stjuarti un flirtēt ar smalkām enerģijām no viņpasaules; filmas galvenā varone ir ne tikai "šopere", bet arī medijs, kura saistīta ar savu mirušo brāli.
Festivāla Grand Prix (otrais nozīmīgākais apbalvojums pēc Zelta palmas zara) piešķirts Kannu klasiķu junioru līgai pieskaitītā 27 gadus vecā kanādieša Ksavjē Dolana filmai Tas ir tikai pasaules gals/ Juste la fin du monde. Tā ir ekspresīva, pamatā uz tuvplāniem balstīta lugas ekranizācija – stāsts par jaunu cilvēku, kurš atbrauc pie sen pamestās ģimenes, lai pavēstītu par savu letālo slimību. Ģimenē (izcilas franču zvaigznes – Mariona Kotijāra, Vensāns Kasels, Natālija Beja, Gaspārs Uljels) runā nemitīgi, taču ne par būtisko. Ksavjē Dolans uzskata, ka šis ir viņa labākais darbs (tam īsti nepiekrītu, žūrija – piekrīt). Ksavjē Dolana filma Rīgā būs skatāma rudenī.
Aizkustinošākais mirklis Kannu festivāla noslēguma ceremonijā bija balva par mūža ieguldījumu sirmajam aktierim Žanam Pjēram Leo – kādreizējam puikam no leģendārās Fransuā Trifo filmas 400 sitienu (1969), kas reiz Kannu festivālā aizsāka leģendāro Francijas jauno vilni. Pret pārējo man nav konceptuālu iebildumu, un arī aktieri kā filmu vērtētāji ir mākslinieki ar tiesībām uz pašizpausmi.
69. Kannu festivāla laureāti
Es, Daniels Bleiks/I, Daniel Blake. Režisors Kens Loučs (Lielbritānija) – Zelta palmas zars
Tas ir tikai pasaules gals/Juste la fin du monde. Režisors Ksavjē Dolans (Kanāda) – Grand Prix
Personīgā iepirkšanās speciāliste/Personal Shopper. Režisors Olivjē Asajass (Francija) – dalīta balva par labāko režiju
Absolvente/Bacalaureat. Režisors Kristians Mundžu (Rumānija) – dalīta balva par labāko režiju
Amerikāņu saldumiņš/American Honey. Režisore Andrea Arnolda (Lielbritānija) – žūrijas balva
Komivojažieris/The Salesman. Režisors Asgars Farhadi (Irāna) – balva par labāko scenāriju, balva labākajam aktierim
Mamma Rosa/Ma’ Rosa. Režisors Briljante Mendosa (Filipīnas) – balva labākajai aktrisei
Izcilas, taču Kannās neapbalvotas filmas
Viņa/Elle. Režisors Pols Verhovens (Francija)
Patersons/Paterson. Režisors Džims Džarmušs (ASV)
Tonijs Erdmanis/Toni Erdmann. Režisore Marena Āde (Vācija)
Džuljeta/Julieta. Režisors Pedro Almodovars (Spānija)
Jaunkundze/The Handmaiden. Režisors Parks Čan Vuks (Dienvidkoreja)