Pirms četriem gadiem Ingas Šteimanes kūrētajā fonda Mākslai vajag telpu izstāžu projektā #Blumbergs. Bezgalība mākslinieks Gints Gabrāns izstādīja darbu sēriju Foood. Paralēli darbiem tika eksponēta arī videointervija ar autoru, kurā uz jautājumu, vai mākslai vajag telpu, Gints Gabrāns atbildēja, ka māksla pati rada savu telpu, tādējādi apgāžot Latvijas kultūrā folklorizējušos saukli un uzskatu, ka laikmetīgā māksla nevar eksistēt bez jaunbūvju un organizāciju infrastruktūras. Taču šī atziņa ir svarīga arī daudz plašākā kontekstā.
Ginta Gabrāna radošā darbība vairākkārt ir apliecinājusi mākslas spēju ģenerēt savu telpu gan fiziskā, gan institucionālā izpratnē – neļaujot pakļaut savus darbus citiem vēstījumiem un kuratoru redzējumam, viņš ieguvis neērta mākslinieka slavu, tostarp izņēmis savus darbus no Purvīša balvas 2019 izstādes, pārceļot balvai nominēto darbu papildinātās realitātes telpā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, kur tas atrodas joprojām.
Galvā un ārpus tās
Kopš 90. gadiem Gints Gabrāns veido darbus, kas rada jaunus eksistences nosacījumus, nevis pielāgojas vispārpieņēmumiem par to, kas ir un kas nav māksla. Sākotnēji tās bija provokatīvas instalācijas, piemēram, Māksla nav domāta ēšanai (1994) un Viss notiek galvā (1995), kas konfrontēja skatītāju ar jaunām mākslas situācijām. Turpmākajos gados mākslas robežas Gints Gabrāns izjautājis caur zinātnes un tehnoloģiju iespējām radīt jaunas attēlojuma sistēmas, kā arī pārdefinējot līdzšinējās attēlu un telpisku formu radīšanas stratēģijas.
Kopš 2015. gada Gints Gabrāns veido papildinātās realitātes lietotni SAN, kas turpina izzināt mākslas pašpietiekamības iespējas digitālajās dimensijās. Kopā ar programmētājiem izstrādātā lietotne ir bāze jaunai, virtuālai mākslas telpai, kurā tiek radīti jauni darbi. Virtuālas skulptūras un arhitektoniskas formas tiek izvietotas konkrētās vietās, skatītājs tās var ieraudzīt, vienkārši lejupielādējot lietotni savā viedierīcē un caur ierīces ekrānu lūkojoties apkārtnē.
Kopš aprīļa vidus visā Latvijas teritorijā ir skatāms jaunākais SAN projekts Jaunās teritorijas. Pavasaris, 2020, LV (lejupielādējams vietnē www.san.lv). Lai arī virtuālās skulptūras ir radītas neatkarīgi no pandēmijas, ārkārtējās situācijas ierobežojumi projektam piešķir citu "lietošanas" kontekstu un, iespējams, daudziem skatītājiem virtuālo skulptūru dārzus liek uztvert citādi nekā normālos apstākļos. Telpisku ierobežojumu apstākļos ikvienam ir brīvi pieejama telpiski neierobežota māksla, un šo neierobežotību mēs esam spiesti izjust daudz saasinātāk, nekā ierasts.
Jaunākais Ginta Gabrāna projekts darbojas sarežģītā laika brīdī, kad tehnoloģiju progresu konfrontē šī progresa blaknes. Koronavīrusa kā mikrobioloģiskas formas nekontrolējamība mijiedarbībā ar sabiedrības norišu pārcelšanos uz virtuālo telpu veido jaunus sociālās eksistences nosacījumus, to vidū jaunus uzraudzības rīkus un tendences. Mūsu šībrīža eksistences formāts lielā mērā rezonē ar Ginta Gabrāna darbu loģiku, saskaņā ar kuru mākslas darbi veidojas, autoram aktivizējot materiālo formu pašorganizācijas mehānismus.
Realitātes mutanti
Ginta Gabrāna darbos allaž liela nozīme ir bijusi dažādām zinātnes un tehnoloģiju iespējām pavērt citādu skatu uz apkārtējo realitāti un vienlaikus pārjautāt, kas tā realitāte tāda ir un kas tā nav, un kāda loma tajā visā ir cilvēka radītajam. Viņa veidotos tēlus varētu dēvēt par realitātes mutantiem, kas rodas, cilvēkam papildinot bioloģiskās pasaules formas un cenšoties ielūkoties tajā, kas eksistē ārpus pašsaprotamās realitātes plūsmas. Tā vietā, lai attēlotu, dokumentētu pastāvošo, tiek izzinātas mākslas iespējas radīt sevi pašai "ne no kurienes", ļaujot mākslinieciskajām formām attīstīties patstāvīgi, spontāni un haotiski. Zinātnes un tehnoloģiju atklājumi visos laikmetos ir bijuši būtisks stimuls jaunu izteiksmes iespēju meklējumiem, un arī Ginta Gabrāna izveidotā papildinātās realitātes lietotne SAN ir likumsakarīgs solis mākslas evolūcijā, apgūstot virtuālās teritorijas un izzinot mākslas potenciālu tajās.
Jaunās teritorijas. Pavasaris, 2020, LV ir turpinājums arī citiem Ginta Gabrāna darbiem raksturīgajai interesei par neredzamībām, robežām starp racionālo un mistisko, paralēlajām pasaulēm un aizspogulijām. Atšķirībā no agrākajiem SAN objektiem jaunā darbu sērija noklāj visu Latvijas teritoriju, nevis tikai atsevišķu vietu rādiusu. Iepriekšējie projekti tika veidoti lielpilsētās, mākslinieks piedalījās izstādēs Maskavā un Parīzē un populārās cilvēku pulcēšanās vietās izvietoja objektus, kuru mērogs bija saskaņots ar pilsētu mērogu un reālo vietu ģeolokāciju.
Gints Gabrāns norāda, ka nākotnē ir iecerēti arī planetāra mēroga SAN projekti, aptverot arvien plašākas teritorijas un eksperimentējot ar programmas iespējām radīt izmēru ziņā gandrīz neierobežotus mākslas objektus. SAN mākslas telpa tiek ģenerēta ne vien mijiedarbībā starp virtuālo un reālo, bet arī neatkarīgi no veidiem, kādos ierasts radīt, producēt, eksponēt un aplūkot mākslu, planetārais mērogs ļauj izvairīties arī no mākslas reģionu stereotipiem, piederības "pareizajai" mākslas teritorijai. Starp citu, SAN virtuālo telpu ir iespējams noīrēt arī citiem mākslas projektiem. Tā ir noticis lietuviešu mākslinieka Roberta Narkus 2017. gada izstādē Viesis laikmetīgās mākslas centrā Kim?
Nekontrolēts rezultāts
Fiziskajai un ikdienišķajai realitātei paralēlas parādības Ginta Gabrāna darbos tikušas aplūkotas dažādos veidos un medijos – caur paraspoguļiem, draugu asiņu un ūdens pilienu fotofiksācijām, televīziju kā jaunu sociālo realitāti utt. To pamatā ir eksperiments, tiekšanās uz autora nekontrolētu rezultātu, procesā tiek iesaistīti arī tādi mainīgie lielumi kā skatītāja individuālās uztveres īpatnības un tieša mijiedarbošanās klātienē (piemēram, 2013. gada izstādē Fotosintēzes kapsula aļģu kolonijas dzīvība bija atkarīga no skatītāju un viņu izelpotās ogļskābās gāzes daudzuma).
Cenšoties materializēt neredzamo, Gints Gabrāns bieži vien optiskus un fizikālus fenomenus iesaista dažādās gaismas un telpas saspēles variācijās, kas pārtop procesuālā mākslā, ko nav iespējams konvertēt attēlos vai priekšmetos. Telpa un gaisma ir būtiskāki izteiksmes līdzekļi ne vien formas, bet arī satura ziņā, māksliniekam meklējot to rituālo nozīmi cilvēka apziņā un savstarpējā saskarsmē. Tas atsauc atmiņā arī Ginta Gabrāna darbošanos un izglītību scenogrāfijas jomā un pavisam nesen, 2019. gada oktobrī, pirmizrādīto iestudējumu Alise Brīnumzemē (Latvijas Nacionālais teātris, režisore Inga Tropa) – dramaturģiskais materiāls šķiet izcili piemērots ietvars Ginta Gabrāna interesei par neredzamās un redzamās pasaules saskarsmes formām, kā arī tehnoloģiski drosmīgiem risinājumiem teātrī.
Virtuālie objekti ir zīmīgi arī kā nemateriālas struktūras laikmetā, kad patēriņš un vides piesārņotība ir kļuvusi par vienu no aktuālākajām globālajām problēmām. Kā norāda Gints Gabrāns, darbi ģenerēti no iepriekšējo darbu algoritmiem, piemēram, tēlniecības darbu sērijas Ne no kurienes (2010–2015), kas tika veidoti, kausētu polietilēnu ielejot aukstā ūdenī, līdzīgi kā "lejot laimītes" no alvas Jaunajā gadā. Darbu sērijā Ne no kurienes tika demonstrēta šādu vienkāršu metožu spēja ģenerēt sarežģītas struktūras, līdzīgi kā daudzos dabas procesos. Šo modeļu pārnešana virtuālos veidolos ir arī iespēja palūkoties uz mākslas radīšanu no resursu samazināšanas perspektīvas.
Sociāli ekoloģiski vēstījumi ir raksturīgi arī citiem Ginta Gabrāna projektiem, piemēram, darbu sērijā Foood, kas pērn tika eksponēta vērienīgā grupas izstādē Tuvojošās pasaule. Ekoloģija kā jauna politika 2030–2100 laikmetīgās mākslas muzejā Garāža Maskavā, tika reflektēts par iespējām radīt jaunas barības pārstrādes iespējas, cīnoties ar pārtikas trūkumu nu jau pavisam tuvā nākotnē, – cilvēka organismā iestrādājot ģenētiski modificētas vielmaiņas baktērijas, kas ļautu sintezēt celulozi šķeļošus enzīmus, būtiski palielinātos pārtikas resursu loks, arī iespēja cilvēku pārtikā izmantot papīru un koksni. Paralēli ekoloģijas motīvam šajā darbā ienāk arī Gintam Gabrānam raksturīgā mutāciju tēma.
Matemātiski precīzu algoritmu spēja radīt spontānas, pilnībā nekontrolējamas mākslas formas ir raksturīga arī SAN darbu sērijai, jo virtuālo objektu vizuālās īpašības ir atkarīgas no skatītāja atrašanās vietas, tām piesaistītajām GPS koordinātām, un ne mākslinieks, ne skatītājs nevar pilnībā "kontrolēt" to, kas tieši būs saskatāms konkrētajā vietā. Pārklājums veidots, katru objektu izvietojot 50 km rādiusa zonā un tādējādi radot gandrīz neierobežotu skatpunktu variāciju skaitu. Šādi eksponēšanas apstākļi rada pavisam jaunu, unikālu telpas pieredzi, jo arī cilvēka uztverei jāpielāgojas citam telpas modelim, bezgravitātes apstākļiem, kādos levitē objekti, dinamiskai, mainīgai perspektīvai un tam, kā virtuālie objekti pārklājas ar nevirtuālās realitātes objektiem, ainavām, namiem, mūsu pašu dzīvokļu sienām.
Ginta Gabrāna darbi ir ģenerējuši jaunas redzēšanas iespējas, un tas ir izaicinājums līdzšinējai mākslas prakšu evolūcijai, kurā jaunas "redzes" iespējas (piemēram, fotoaparāts, rentgens, teleskops u. tml.) kalpojušas par izejas punktu jaunām radošajām praksēm, savukārt SAN gadījumā māksla maina mūsu skatīšanās un redzēšanas procesu.
Papildinātās realitātes vizuālie nosacījumi maina skatīšanās pieredzi un māksliniekam ļauj strādāt ar tāda izmēra megastruktūrām, kas fiziskajā realitātē nebūtu iespējamas. Tas ir formu pašorganizācijas princips, saskaņā ar kuru mākslinieks sniedz tikai pamatimpulsu vai zinātniskas formulas tipa ietvaru, bet tālāk struktūrai ļauj attīstīties pašai, bioloģiskai nejaušībai mijoties ar māksliniecisko spontanitāti. Zinātne un tehnoloģijas mums piedāvā arvien jaunas radošuma iespējas, bet māksla rada jaunu pielietojumu zinātnes atziņām, paplašinot tās un piešķirot tām mazāk pragmatiskas funkcijas – romantizējot pārlieku racionālo un vienkāršojot pārlieku mistisko. Ne no kurienes radušies tēli tiek pārnesti virtuālajā realitātē, it kā pārdzimstot un turpinot paralēlu eksistenci citā pasaulē.
Informācija: gabrans.com
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
