Larisa Puzule (dzimusi Dišele) ir kara laika bērns, viņa piedzima 1941. gada 1. februārī Moldāvijā, Beļcu pilsētā, jurista un pasta darbinieces ģimenē. Mamma, kura pirms kara vadīja pasta nodaļu Odesā, Otrā pasaules kara laikā ar abiem bērniem – piecgadīgo Viktoru un piecus mēnešus veco Larisu – kājām devās uz Odesu, ko tolaik jau bija ieņēmis vācu un rumāņu karaspēks. Pēc kara viņi pārcēlās uz Rīgu. Mūziku Larisa iepazinusi jau agrā bērnībā, gan dzirdot, kā mamma dzied baznīcas korī, gan mājās uz patafona klausoties operu ierakstus. Bērnībā Larisa apmeklēja arī baleta studiju, bet, kad veselības problēmu dēļ dejošanu nācies pārtraukt, pieteicās Pionieru pils ksilofonistu pulciņā, kuru vadīja Pēteris Šāvējs. Viņa vadībā Larisa guva ļoti straujus panākumus un izstudēja gan Jāzepa Mediņa Mūzikas skolā, gan Latvijas Valsts konservatorijā, kuru 1968. gadā pabeidza ar izcilību. Jau pusaudzes vecumā meitene bija filharmonijas ārštata soliste. Savukārt iegūstot vispārējo izglītību vairākās Rīgas skolās, viņa vienlaikus strādāja par laboranti Rīgas vagonbūves rūpnīcas ķīmijas cehā. Vēl studēdama viņa uzsāka pedagoģisko darbu ksilofonistu pulciņā Pionieru pilī.
Absolvējot konservatoriju, Larisa Puzule bija jau diezgan pieredzējusi un pazīstama mūziķe, ksilofoniste. Ikdienā bijusi klusa un kautrīga, bet uz skatuves burtiski uzplaukusi. No 1965. līdz 1971. gadam Larisa Puzule spēlēja Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestrī, uzreiz pēc tam kļuva par tagadējā LNSO mūziķi, veltot tam mazliet vairāk nekā desmit mūža gadu. No orķestra viņa aizgāja, lai no 1982. līdz 2009. gadam pilnībā nodotos jauno talantu skološanai Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Viņas audzēkņi strādā daudzos Latvijas profesionālajos kolektīvos – Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestrī Ivars Kalniņš un Ernests Mediņš, LNSO – Atis Vintuks, orķestrī Rīga – Normunds Everts, Valters Līcis un Mārtiņš Miļevskis. Gan saviem audzēkņiem, gan abiem pašas bērniem Agnesei un Andrejam Larisa Puzule iemācījusi ne tikai mūzikas, bet arī dzīves mīlestību. Viņa ir arī vairāku mācību līdzekļu autore. Amerikāņu komponists Dana Pauls Perna speciāli viņai veltījis ksilofona skaņdarbu Ham & Cheese. Daudzo Larisai Puzulei piešķirto balvu un atzinību vidū ir arī Rīgas domes prēmija Baltais zvirbulis (2004) un prēmija Atzīšana (2011).
Jau kopš sešdesmitajiem gadiem Larisa Puzule nopietni aizrāvās arī ar franču mežģīņu frivolitē darināšanas mākslu, gūstot panākumus arī šajā jomā. Mākslinieces darbi glabājas privātkolekcijās visos kontinentos, viņas dāvātās sniegpārsliņas un sedziņas arī turpmāk dzīvos viņai tuvo cilvēku mājās. Atvadīšanās no Larisas Puzules 8. februārī Pļavnieku kapos 15.00.
Skolotāja no visas sirds!
Atmiņās par skolotāju Larisu Puzuli dalās viņas skolēni
Skolotājas gatavoti siera cepumi zvaigznītes formās bija salikti glītos traukos uz pašas darinātiem mežģīņu galdautiem, uzņemot mūs Rīgas dzīvoklī Avotu ielā. Neskatoties, ka mājasdarbi ne vienmēr bija sagatavoti un vālītes sitās pret kreklu pogām, neņemot vērā, ka reizēm nācās sakaunēties par kādu pamatotu rājienu, apciemot Skolotāju ārpus nodarbību laikiem devāmies mēs visi. Skolotājas gaišums, pozitīvisms un enerģija pievilka kā magnēts, viņas klātbūtnē pasaule likās cerīgāka. Ar lielu pacietību katrs no mums tika skubināts kļūt par labāku cilvēku – būt uzcītīgākam, izmantot savus talantus, uzstādīt augstus mērķus, būt godīgam un mīlēt un cienīt savus vecākus.
Brīžos, kad mēs nebijām gana uzcītīgi vai gana godīgi, Skolotāja sauca mūs – “Ak, žuļiks!” Tas bija reizē smieklīgi, bet jutāmies atbildīgi, ka esam savā ziņā pievīluši. “Nākamreiz būs jāpacenšas labāk!”, mēs klusībā domājām, pat ja no malas šķita, ka spītējamies.
Daudziem no mums Skolotāja ir bijusi pirmā, bet visiem no mums – svarīgākā no skolotājiem. Mēs iemācījāmies ne tikai muzikālo formu un attīstījām ritma izjūtu. Mēs iemīlējām mūziku un muzicēt, paust savas emocijas, kā arī strādāt un mācīties cieņpilni, veidot sava ikdienas darba rituālus un dot citiem – sniegt labāko, kas mūsu spēkos. Daudzi no mums nenodarbotos ar mūziku, ja mūsu Skolotāja ar spēju iedvesmot un atrast viedus vārdus nebūtu bijusi mums blakus gan priekos, gan grūtībās.
Skolotāja mīlēja arī rokdarbus un, protams, ka Skolotāja dalījās ar saviem darbiem – mežģīņu sniegpārsliņas Ziemassvētkos, dzimšanas dienās, mācību gada noslēgumos, svarīgos koncertos un konkursos, vai braucot ciemos. Ikviens no mums jutās īpašs, kad varēja uzņemt mājās Skolotāju. Siera cepumus gan neviens nemēģināja atdarināt, tos Skolotāja bija uzcepusi un paņēmusi līdzi pati, bet gardumus gatavojām un galdus klājām, mūziku spēlējām un gājām ārā pie dabas, kad vien iespējams. Skolotājas sabiedrība bija dziedējoša.
Skolotāja bija mūsu draugs – atvērta, dāsna un patiesa. Lielākā daļa no Skolotājas dāvinātajām dāvanām ir bijušas netaustāmas. Tās pavadīs mūs ikdienas gaitās un mēs turpināsim tās nest savās sirdīs, iedzīvināt darbos un cerams, ka mums izdosies tās sniegt tālāk mūsu bērniem, audzēkņiem un klausītājiem.
Paldies par visu, Skolotāj!
Jūsu bērni - skolēni.
Precizēts atvadīšanas laiks
Ivo Krūskops